Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Sēžot jāšus uz šaurās, asās bazalta kores, Zemes dēls pārdomāja, vai viņam vajadzētu palikt šeit vai arī kāpt

lejā pa pretējo — lēzenāko klints nogāzi. Galu galā lauva taču varēja atrast ceļu pie viņa vai nu no apakšas, vai no augšas.

Zurs prātoja tieši tik ilgi, kamēr lauva vilcinājās ne­ziņā. Tikko plēsonis sāka šaudīties klints pakājē, Zurs izšķīries metās lejup pa nogāzi un bēga uz ziemeļiem. Skriedams viņš drudžainā steigā ielūkojās klinšu plai­sās un spraugās, aizvien vēl cerēdams atrast kaut kādu patvērumu . . .

Melnais lauva nerādījās. Varbūt viņš līdz šim vēl nav atradis eju pāri bazalta sienas klinšu bluķiem? Diezin vai Zurs domāja par to . . . Viņš strauji tuvojās klin­tīm …

Jauneklis atradās kādus piecdesmit soļus no klinšu pakājes, kad aiz muguras izdzirda rūkšanu un saprata, ka pakaļdzīšanās atsākusies no jauna. Melnais lauva, apmetis līkumu ap klinšu sienu, atkal ieraudzīja cilvēku. Zvērs joņoja milzīgiem lēcieniem, samīņādams garo zāli.

Bazalta sienās vēl joprojām neredzēja nevienu iedo­bumu vai spraugu . . . Zurs turpināja skrējienu, pakļau- damies tikai neskaidrajam pašsaglabāšanās instinktam.

Bazalta siena jau bija pavisam tuvu… Te pēkšņi Zurs ieraudzīja tieši priekšā klints sienā rēgojamies caurumu. Un tūliņ arī izdzirda aiz muguras sēcošo plē­soņa elpu un zāles švīkstēšanu .. .

Zurs apstājās. Viņa sirds dauzījās nevienādiem, bie­žiem sitieniem, galva reiba, kājas grīļojās. Klintis, koki un krūmi šausmās izplesto acu priekšā šķita miglā tīti. Viņš jutās tikpat bezpalīdzīgs kā ibiss ērgļa nagos. Vi­ņam nebija nekāda ieroča. Plēsoņa asie ilkņi tūliņ iecir- tīsies viņa ķermenī. . .

Sis mirklis šķita ilgāks par mūžību. Zuram vajadzēja izvēlēties.

Aiz muguras — melnais plēsonis; priekšā — alu lau­vas midzenis. Laika domāšanai nav, tikai pieci seši lē­cieni šķir viņu no vajātāja. Un, pēkšņi izšķīries, Zurs galvu reibinošā ātrumā metas uz priekšu …

Viņš pazūd melnajā alā gluži kā zvirbulēns kobras rīklē.

Divi dārdoši rēcieni draudoši atskan gan priekšā, gan aiz muguras. Tur rietošās saules asinssarkanajos staros skaidri iezīmējas melnā lauvas siluets. Viņam pretim no tumšajiem alas dziļumiem iznāk milzīgs zvērs. Divi gi­gantiski lēcieni, vareno nagu skrapsti pret bazaltu, šau­šalīga zobu šņakstēšana — un alu lauva jau guvis uz­varu. Melnais plēsonis apmet kūleni, noveļas lejup pa nogāzi un, pieplacis pie zemes, rāpjas projām; no dzi­ļas brūces viņa kreisajā plecā plūst karstu asiņu strūkla, apšļākdama zāļu stiebrus . . .

Stāvēdams pie ieejas midzenī, alu lauva, augstu izslē­jis karalisko galvu, raugās, kā bēg projām nekaunīgais ienaidnieks, un skaļš uzvaras rēciens izlaužas no viņa varenajām krūtīm.

Diezin vai Zurs ir redzējis šo cīņu starp abiem milze­ņiem. Viņš zina tikai to, ka uzvaru guvis alas saimnieks. Izpletis rokas, jauneklis guļ bez spēka uz alas akmens klona un gaida . .. Viņš zina, ka glābiņa nav. Viņa sirdī nav ne cerības, ne izmisuma. Zurs sagatavojies nāvei; viņš ar to samierinājies, tāpat kā nesen samierinājās ar sāpēm, kad mahairoda ilkņi plosīja viņa krūtis.

Vēl kādu brīdi milzenis draudīgi rēc, stāvēdams pie alas ieejas, pēc tam pagriežas un lēnām smagiem soļiem atgriežas midzenī, pa ceļam aplaizīdams skrambu, ko atstājuši ienaidnieka nagi. Zvērs redz cilvēku guļam pie zemes. . . Apošņā pakritušo, uzliek viņam uz pleca milzīgo ķetnu.. . Viņš var saplosīt šo drebošo ķer­meni — cilvēks nepretosies . . . Bet zvērs neaizskar Zuru. Zvērs elpo rāmi. Zemes dēls nojauš, ka alu lauva pazi­nis smaku, kas ik dienas plūdusi viņa midzenī pa spraugu bazalta sienā.

Cerība uz glābiņu no jauna ieplaiksnās jaunā vahu karavīra sirdī… Viņš raugās no apakšas uz majestā­tisko plēsoņa galvu un, atcerējies, ka alu lauva aizvien uzmanīgi klausījies cilvēka valodas skaņās, saka vārgā balsī:

— Zurs alu lauvas ķetnās līdzinās antilopei. . .

Zvēra elpa kļūst skaļāka; viņš lēnām noņem no Zura pleca savu vareno ķetnu. Tuvība, kas radusies starp viņiem vēl tad, kad abus šķīra bazalta siena, tagad iz­paužas citādā veidā. Zemes dēls jūt, ka viņa izredzes uz glābiņu ar katru brīdi kļūst aizvien lielākas. Ja zvērs

nav saplosījis cilvēku uzreiz, tas nozīmē, ka viņš Zuru neuzskata par savu laupījumu. Starp vareno plēsoņi un cilvēku noslēgta savienība …

Paiet laiks. Asinssarkanā saules ripa noslīgst aiz tā­lajiem pakalniem. Tomēr milzīgais plēsonis joprojām neaizskar Zuru. Notupies pie Zemes dēla, viņš klausās pazīstamajās cilvēka valodas skaņās. Dažreiz zvērs no­liec galvu un apošņā Zuru, it kā gribēdams vēlreiz pār­liecināties, vai tas tiešām ir pazīstamais radījums. Daž­reiz, ievilcis nagus, zvērs maigi aizskar cilvēku ar savu spēcīgo ķetnu — tikpat maigi, kā senāk mātes midzenī rotaļājies ar saviem brāļiem un māsām. Katru reizi Zura sirds no jauna sažņaudzas aiz bailēm. Tomēr bailes pa­mazām izgaist. . .

Drīz satumsa dienvidu nakts mijkrēslis. Gaisma pie alas ieejas kļuva zila, pēc tam tumši violeta. Divas zvaigznītes iemirdzējās satumsušajās debesīs, un nakts vējiņš uzdvesa dzestrumu bazalta klintīm. . .

Alu lauva piecēlās kājās. Sī bija medību stunda. Zvēra acīs iegailējās zaļganas uguntiņas, viņa nāsis izpletās. Nakts vilināja plēsoņi, solīdama bagātu laupījumu. Zurs saprata, ka no jauna pienācis brīdis, kad izšķiras viņa liktenis, kad viņš atrodas starp dzīvību un nāvi. Ja alu lauvam cilvēks šķitīs medījums kā tie neskaitāmie zāl- ēdāji, kas slēpjas biezajos brikšņos un mežos, Zemes dēls nekad vairs neieraudzīs Unu. Plēsonis, smagi dves­dams, vairākas reizes atgriezās pie Zura un, zaļajām acu ugunīm gailot, uzmanīgi vēroja trauslo cilvēka silu­etu . . . Beidzot, īsi ierūcies, zvērs izgāja no alas un viņa masīvais ķermenis izgaisa tropu nakts necaurredzamajā tumsā.

Nevaldāms prieks sagrāba jaunā karavīra sirdi:

—- Alu lauva ir noslēdzis savienību ar Zuru! . . .

Jauneklis metās pie plaisas sienā un skaļi uzsauca:

— Un!

Atskanēja steidzīgi soļi. Lāpas sarkanīgā gaisma ap­spīdēja alu. Vērša dēls ieraudzīja Zuru lauvas midzenī un izbiedēts iesaucās:

— Kālab Zurs ir atnācis uz šejieni? Alu lauva viņu saplosīs!

— Nē, — atbildēja cilvēks bez pleciem.

Un viņš pastāstīja draugam, kā nokļuvis alā. Saviļņo­tais Uns, elpu aizturējis, klausījās neparasto stāstu, par ko varēja brīnīties vēl vairāk nekā par Nao draudzību ar mamutu bara vadoni…

Kad Zurs beidza savu stāstu, Uns sacīja ar lepnumu:

— Uns un Zurs tagad ir tikpat vareni kā ulamru va­donis! …

Pēc tam no jauna viņu pārņēma nemiers.

— Zuram vairs nevajag palikt lauvas midzenī, — ulamrs teica. — Es iešu viņam pretim.

Draugi satikās pie klinšainās grēdas dienvidu gala. Pēc tam, uzkāpuši alā, sakūra laukumiņā lielu uguni un ilgi sēdēja pie ugunskura, baudīdami nekad vēl nepie­dzīvotu miera un drošības sajūtu.

Bet lejā, tumšajos džungļos, aiz katra koka un krūma, uzglūnēdami laupījumam, slēpās nakts plēsoņi un zāl- ēdāji, žēlabaini iebrēkdamies, pūlējās izbēgt vajātājiem, slapstījās brikšņos un biezokņos vai arī gāja bojā nežē­līgo ienaidnieku nagos.

2. nodaļa tīģeris un liesma

Tagad Uns un Zurs pa apakšzemes gaiteni bieži no­kāpa lejā pie spraugas bazalta sienā. Ja alu lauva bija nomodā, viņi uzsauca zvēram un runājās ar to viens pēc otra, raudzīdamies midzenī pa klints plaisu. Pirmajā laikā Una klātbūtne izraisīja plēsonī nepatiku un ne­mieru; skaļa elpa izlauzās no viņa platajām krūtīm; dažreiz zvērs, dusmu un neuzticības pārņemts, dobji rūca. Tomēr pamazām viņš pierada arī pie otrā cilvēka smakas. Tagad lauva dažu reizi gan pienāca cieši klāt pie spraugas, tomēr tikai tāpēc, ka jau juta neskaidras simpātijas pret šiem dīvainajiem divkājainiem radīju­miem, un vēl tāpēc, ka arī plēsoņus reizēm moka vien­tulības radītas skumjas.