Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Šeit, šajā alā, Zurs bez jebkāda riska varēja pieskar­ties paša alu lauvas purnam. Viņam vajadzēja tikai pie­iet cieši klāt pie spraugas klints sienā un pastiept roku. Alu lauvas milzīgais augums, viņa varenās krūtis, ma­jestātiskā, it kā bazaltā cirstā galva un redzokļu zaļ­ganās uguntiņas vairs nebiedēja Zuru. Viņš juta, ka arī pats kļuvis plēsonim pazīstams. Taisnību sakot, Zemes dēls labprāt būtu noslēdzis savienību ar kādu citu vā­jāku plēsoņi, bet viņam nebija nekādas izvēles …

Tuvojās vasara. Nežēlīgs karstums svelmēja zemi, iz­kaltēja sausās stepes un lika strauji sakuplot biezajiem mežiem, džungļiem un mitrajām savannām. Lielās upes krastos sazēla necaurejami brikšņi. Zaļajos biezokņos strauji savairojās visvisādi dzīvnieki. Reptiļi, moluski un abinieki tūkstošiem ņudzēja piekrastes līču siltajās dūņās. Neskaitāmi zālēdāju bari no sausajām stepēm steidzās uz leknajām ganībām upes krastos. Lauvas, tīģeri un citi plēsoņi, nepievērsdami uzmanību alu lau­vam, medīja klinšainās grēdas tuvumā.

Uns un Zurs atstāja alu tikai rītos, kad plēsoņi jau bija devušies pie miera, un atgriezās atpakaļ ilgi pirms tumsas iectāšanās. Viņi uzzināja, ka tālajā mežā mīt melnais lauva ar divām lauvu mātēm, bet tur, kur Lie­lajā upē ietek pieteka, — tīģeris un tīģeriene. Dažreiz vasaras nakts tumsā varēja dzirdēt lauvas rūkšanu vai tīģera griezīgo rēcienu; alu lauva atbildēja tiem ar savu pērkondimdošo balsi.

Šajās nakts stundās Uns un Zurs no jauna sāka prā­tot, ka viņiem, cik iespējams, ātri jāatrod cits — dro­šāks patvērums. Bet, tikko iekvēlojās rīta blāzma, viņi aizmirsa šausmīgās nakts balsis. Medības kļuva aizvien veiksmīgākas, un bīstamie plēsoņi devās uz saviem mi­dzeņiem ilgi pirms rītausmas.

Zurs teica:

— Citā vietā būs citi lauvas, citi tīģeri vai mahairodi… Bet vai Vērša dēls un Zemes dēls atradīs tādu pašu ērtu alu?

Uns nekā neatbildēja. Viņš sapņoja par jauniem ceļo­jumiem un vēlējās izlūkot jaunas zemes. Dažreiz no rītiem medīdams viņš devās lejup gar straumi — uz tu­rieni, kur Lielā upe saplūda ar savu pieteku. Jaunek­lis iztālēm raudzījās uz klintīm, kur atradās lauvu mi­dzenis, un pēkšņi viņu sagrāba kaislīga vēlēšanās doties cīņā ar plēsoņiem. Vairākas reizes jaunais ulamrs pagā­jās uz augšu gar pieteku, attālinādamies divus trīs tūk­stošus soļu no lauvu mitekļa. Reizēm viņš pārpeldēja pāri šai upei vai arī pārgāja uz otru krastu, lēkādams no akmens uz akmens. Viņam visādā ziņā gribējās uzzināt, kādas stepes un meži slēpjas miglainajās tālēs, kādi zvēri tur mitinās, un papētīt, vai tur daudz medījuma. Jauneklis ar ilgošanos vēroja zilgano mežu svītru pie apvāršņa un, atgriezies alā, ilgi nekur nevarēja atrast mieru.

Viņa prombūtnes laikā Zurs kaltēja saulē šaurās slok­snēs sagrieztu gaļu un vāca ēdamus augus. Vairākas reizes dienā viņš pa apakšzemes gaiteni nokāpa lejā, piegāja pie spraugas un, atradis alu lauvu nomodā, ru­nājās ar viņu, pieradinādams plēsoņi pie cilvēka balss skaņām.

Kādā karstā dienā pēc pusdienas Zurs sāka brīnīties, kāpēc Uns tik ilgi neatgriežas no medībām. Garlaicības

mākts, Zurs atstāja alu un nokāpa lejā līdzenumā, turē­damies pie garām ādas sloksnēm. Zemes dēls vispirms devās uz abu upju sateku, bet viņam ceļu aizsprostoja milzīgs bifeļu bars. Zurs labi zināja, ka šie dzīvnieki kļūst bīstami, tikko nojauš kādas briesmas. Viņš ap­meta līkumu apkārt bifeļu baram un taisījās doties tā­lāk uz dienvidiem, kad pēkšņi no garās zāles viņam pre­tim iznāca degunradzis. Zurs steigšus paslēpās zem mil­zīga banjana koka, bet smagnējais dzīvnieks sekoja viņam pa pēdām. Tad Zurs uzkāpa paugurā, apgāja ap­kārt lielam purvam, spraucās cauri bieziem krūmiem un negaidot attapās klinšainās grēdas otrā pusē, netālu no alu lauvas midzeņa.

Degunradzis bija. palicis tālu iepakaļ. Zurs ziņkārē vēroja apvidu, uz kurieni viņi abi ar Unu vēl nekad ne­bija uzdrošinājušies aizklaiņot. Klinšainā grēda no šās puses izskatījās vēl mežonīgāka. Visur bija daudz aizu un krauju. Divi vanagi riņķoja virs klintīm un, gandrīz nemaz nevēzēdami spārnus, palaikam uzšāvās augstu augstu gaisā līdz kuplam, baltam mākonim. Rietošās sau­les slīpie stari lēja asinssarkanu gaismu pār fantastis­kām sadēdējušām bazalta kraujām un kupliem kokiem to pakājē. Gulēdams uz zemes koka ēnā, Zurs skatījās uz klintīm un centās uzminēt, kur varētu būt ieeja alu lauvas midzenī. Pa kreisi no Zura pletās biezām nied­rēm aizaudzis purvs, pa labi aizstiepās krokām izvagots un nelieliem pauguriem nosēts apvidus. No klinšainās grēdas dažādos virzienos aizsniedzās smailu bazalta vir­sotņu virknes, līdzīgas pussagruvušām akmens sienām ar asiem robiem pašā augšā… Alu lauva droši vien snauda savā midzenī, gaidīdams stundu, kad pāri zemei, kas vēl dvašoja dienas svelmi, ieskanēsies atmodušos plēsoņu balsis.

Pēkšņi Zuram mati saslējās stāvus. Paša lielākā pau­gura virsotnē parādījās drukns lauvas stāvs. Tas nebija dzeltenais lauva, līdzīgs tiem, kuri kādreiz uzbruka liānu teltij, tas bija milzīgs, melns nezināmas sugas zvērs. Zurs gulēja zem koka īsā, retā zālē, un lauva tūliņ ieraudzīja cilvēku.

Zurs kā paralizēts pieplaka pie zemes. Viņam trūka Una spēka un veiklības; viņa šķēps nespēja pāršķelt

lauvas platās krūtis, runga nespēja sadragāt zvēra mugurkaulu, sašķaidīt galvaskausu vai ķetnas. Vaja­dzēja glābties bēgot: koks, zem kura viņš gulēja, bija pārāk zems, lai tā zaros rastu patvērumu. Tālumā Zurs ieraudzīja robotu akmens sienu, kas varēja aizvest viņu līdz klinšainās grēdas virsotnēm pa šauru kori, kura mil­zīgajam plēsonim nebija pieejama.

Pielēcis kājās, cilvēks bez pleciem, cik vien jaudas, bēga uz tuvāko grēdas atzarojumu. Lauva rūkdams sāka rikšot lejā no paugura. Zurs aizskrēja līdz bazalta klints pakājei; pussadēdējusī akmens siena uz brīdi paslēpa viņu no melnā lauvas acīm. Bēgdams Zemes dēls uzma­nīgi vēroja smailos izciļņus un plaisas stāvajās nogāzēs. Noskrējis kādus tūkstoš soļus, Zurs atskatījās — aiz muguras zvēra nebija. Varbūt lauva pazaudējis viņu no redzes loka un apstājies neziņā? Bet varbūt viņš, bū­dams slinks tāpat kā citi viņa ciltsbrāļi, pavisam attei­cies no vajāšanas? Ar sirdī iedegušos cerību Zurs stei­dzās pie bazalta sienas. Negaidot rūkšana lika bēglim nodrebēt, un atskatījies viņš no jauna ieraudzīja aiz mu­guras melnā plēsoņa siluetu. Zvērs, pakaļdzīšanās sa­tracināts, neatlaidīgi vajādams izraudzīto upuri, joņoja lieliem lēcieniem. Viņa sēcošā, saraustītā elpa kļuva aizvien skaidrāk sadzirdama: lauva strauji tuvojās cil­vēkam.

Pēkšņi bēgļa uzmanību saistīja trīs izciļņi akmens sienā. Tie izskatījās kā nolauzti zari uz koka stumbra un veda augšup uz šauro bazalta klints kori.

Zurs augstu palēcās, nokļuva augšā uz pirmā izciļņa, tad, ķerdamies klintī ar rokām un kājām, uzrāpās līdz otrajam un pēc tam arī līdz trešajam izcilnim, rokās uz­vilkās līdz ceturtajam un tika augšā uz bazalta sienas. Lauva bija pavisam tuvu… Viņš uzlidoja gaisā milzīgā lēcienā un smagi nogāzās atpakaļ zemē; gandrīz stāvajā bazalta sienā viņa masīvajam ķermenim nebija nekāda atbalsta. Trīs reizes plēsonis atkārtoja neveiksmīgo mē­ģinājumu un tad, rēkdams bezspēcīgā niknumā, atkāpās. Kādu brīdi cilvēks un zvērs vērīgi raudzījās viens ot­ram acīs…