Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Un tomēr aiz piesardzības draugi paslēpās zaļajā teltī un no turienes vēroja, ko darīs žņaudzējčūska. Atmiņa viņiem nekā nevarēja palīdzēt — viņi nezināja, cik stiprs ir šis milzīgais rāpulis, nezināja, vai tas ir indīgs kā tās čūskas, ko viņi bija redzējuši viņpus kalniem rie­tumu zemēs. Šajā svešajā apgabalā žņaudzējčūska va­rēja būt spēcīgāka par tīģeri un indīgāka par odzi.

Rāpulis tuvojās cilvēku paslēptuvei. Uns satvēra rungu un iesmu, bet nezin kāpēc neiedomājās pat iz­kliegt kaujas saucienu. Lielajos plēsoņos viņš sajuta dzīvību, līdzīgu savējai, bet šis garais, glumais ķermenis bez kājām, ar mazo galviņu un auksto acu stingo ska­tienu izraisīja viņā neizprotamas šausmas un riebumu.

Pielīduši tuvāk paslēptuvei, žņaudzējčūska pacēla galvu un atpleta milzīgu rīkli ar plakaniem žokļiem.

— Vai nu nav īstais brīdis? — Vērša dēls jautāja Zu­ram.

Zurs vilcinājās ar atbildi. Viņa dzimtenē vahu cilts ļaudis nosita čūskas, sadragājot tām galvu ar rungu; bet kas gan bija to zemju čūskas salīdzinājumā ar šo briesmoni?

— Zurs nezina, — cilvēks bez pleciem beidzot atbil­dēja. — Viņš domā, ka nevajag aiztikt čūsku, kamēr tā neuzbrūk.

Platā, plakanā galva pievirzījās cieši klāt zaļajam vi­jumam un pūlējās izspraukties starp liānām. Uns atvēza iesmu un ietrieca tā aso smaili tieši atplestajā rīklē.

Draudoši iešņākdamās, žņaudzējčūska atsprāga sānis, trakā niknumā locīdamās ar visu savu šausmīgo ķer­meni, un metās atpakaļ uz upi. . .

Jauna antilope saiga iznāca no krūmiem un devās pāri pļaviņai. Žņaudzējčūska, to ieraudzījusi, sastinga uz vietas. Antilope pacēla galvu ar pakumpo degunu un ievilka nāsīs gaisu. Cilvēku smaka biedēja tramīgo dzīv­nieku; saiga pagriezās atpakaļ, grasīdamās bēgt, un tikai tad pamanīja žņaudzējčūsku. Drebošā antilope uz mirkli pamira it kā paralizēta, nespēdama atraut skatienu no nekustīgajām, aukstajām acīm, pēc tam atguvusies me­tās sānis. Tomēr lokanais, glumais ķermenis pēkšņi šā­vās viņai pakaļ tikpat žigli kā leopards. Saiga paklupa pret akmeni un sagrīļojās .. . Šausmīgs sitiens notrieca viņu no kājām . . . Tomēr dzīvnieks pietrūkās kājās, iekāms nāvi nesošie gredzeni paguva apvīties tam ap­kārt, un nāves bailēs auļoja projām, nemaz nevērodams ceļu.. . Nokļuvusi upes kraujas malā, saiga atskatījās un ieraudzīja, ka žņaudzējčūska nogriezusi tai atkāpša­nās ceļu.

Šausmās drebēdama, saiga uzmeta skumju skatienu plašajam, zaļajam līdzenumam. Tikai divi lēcieni — un viņa būs glābta! Saiga sāka skraidelēt, neveiksmīgi mē­ģinādama gar pašu kraujas malu pašauties garām žņau­dzējčūskai, un pēkšņi, zaudējusi cerības, milzīgā lēcienā pārlidoja pāri šķērslim . . .

Varenās astes sitiens sasniedza viņu gaisā, notrieca pie zemes, un aukstais, glumais ķermenis zibenīgi ap­vijās ap trīcošo, slāpstošo dzīvnieku.

Pēc brīža viss bija galā.

Aklas, nesaprotamas dusmas sagrāba Unu, kas klusu- ciezdams bija vērojis šo šausmīgo ainu. Ja saigu būtu nogalinājis vilks, leopards vai pat mahairods, jaunā ulamra sirds nebūtu nodrebējusi. Turpretim šā aukstā, glumā mūdža uzvara satrauca viņu līdz sirds dziļumiem. Uns divas reizes pieliecās, lai izlīstu no paslēptuves, un ik reizi Zurs satvēra draugu aiz rokas.

— Vērša dēlam un Zemes dēlam ir daudz barības. Kas notiks ar mums, ja Uns tiks ievainots tāpat kā Zurs?

Uns piekāpās nelabprāt. Jaunais karavīrs arī pats ne­saprata, kāpēc viņam uznākušas tik nevaldāmas dus­mas. Tās līdzinājās sāpēm, ko rada asiņojoša brūce. To­mēr ulamram nebija nekāda priekšstata par milzīgā rā­puļa spēku. Ar vienu astes sitienu žņaudzējčūska bija notriekusi pie zemes antilopi; vai tas pats nenotiks ar cilvēku, kas iedrošināsies uzsākt cīņu ar šo briesmoni?

Jauno karavīru māca drūmas domas.

— Uns un Zurs vairs nevar palikt šeit! — viņš teica, kad žņaudzējčūska ar savu laupījumu bija paslēpusies biezajās niedrēs. — Mums jāatrod ala .. .

— Zurs drīz kļūs vesels!

Otra daļa

1. nodaļa

ALU LAUVA

Pagāja divas dienas. Zurs vēl joprojām bija vārgs, tomēr jau spēja turēties kājās. Tagad Uns varēja uz ilgāku laiku atstāt paslēptuvi un izlūkot apvidu gar Lielo upi uz lejteces pusi.

Viņš nogāja pa upes krastu vairāk nekā piecpadsmit- tūkstoš soļu un tomēr nekur neatrada drošu patvērumu. Tiesa, šur tur pie ūdens pacēlās vientuļas klintis, tomēr plaisas un iedobumi šajās klintīs bija pārāk šauri un mazi, lai tur varētu patverties cilvēks. Zurs jau prātoja, vai nevajadzēs izrakt bedri zemē. Tomēr rakšana vil­ktos pārāk ilgi un būtu grūti paveicama, turklāt ulamri aizvien juta riebumu pret tādām mītnēm. Tāpēc draugi apmierinājās ar to, ka pēc iespējas nostiprināja liānu telti, padarot to nepieejamu pat lielajiem plēsīgajiem zvēriem. Un tomēr zilonis, degunradzis, hipopotams, kā arī gauru vai bifeļu bars viegli varēja izpostīt šo patvē­rumu. Plēsoņi, sirodami piekrastes biezokņos, aizvien uzdūrās šim cilvēku miteklim.

Pavasaris tuvojās beigām. Saule lēja nežēlīgu svelmi pār Lielās upes ūdeņiem; naktīs no upes pret zvaigžņo­tajām debesīm pacēlās neveselīgi izgarojumi, un necaur­redzami miglas auti tina visu ieleju vēl ilgi pēc tam, kad austrumos iedegās rīta blāzma.

Kādā karstā rītā Zurs juta, ka viņa spēki ir atgriezu­šies. Piegājis pie Una, kas skumji raudzījās tālē cauri zaļajam biezoknim ap paslēptuvi, cilvēks bez pleciem teica:

— Zemes dēls var soļot līdzi Unam!

Jaunais ulamrs, priecīgi iekliegdamies, pietrūkās kā­jās un sāka savākt izsvaidītos ieročus.

… Bieza migla vēl gūlās pāri platajam upes spogulim. Jaunie hipopotami, omulīgi ņurdēdami, rotaļājās upes līčos.

Putnu bari straujā gaitā aiztraucās tālē. Uns un Zurs pameta savu patvērumu un sāka soļot uz leju gar Lielo upi.

Ap dienas vidu jaunekļi apmetās atpūsties koku ēnā. Viņiem bija līdzi kaltēta gaļa, ēdamas saknes un sēnes, ko viņi uzcepa uz maza sausu zaru ugunskura. Uns ap­rija barību priecīgā steigā kā jauns vilks, bet Zurs ēda lēnām, baudīdams ēdiena smaržu un garšu.

Visapkārt valdīja dienvidus klusums. Svelme šķita sa­stindzinājusi visus dzīvos radījumus. Šņāca vienīgi ne­rimstošā upes straume, un šausi sisināja cikādes.

Zurs vēl nebija gluži atžirdzis pēc ievainojuma un drīz iesnaudās, bet Vērša dēls palika nomodā un sargāja drauga miegu.

Kad koku ēnas līdzenumā bija pastiepušās garākas, Uns un Zurs no jauna devās ceļā un gāja tikmēr, kamēr pār zemi nolaidās zilgans mijkrēslis. Otrā rītā un nāka­majās dienās viņi neatlaidīgi soļoja uz leju gar upi, spraukdamies cauri džungļiem, mezdami līkumus apkārt purviem, brizdami un peldēdami pāri strautiem un upī­tēm, kas ietecēja Lielajā upē, un lauzdami sev ceļu bie­zajos krūmājos.

Devītās dienas rītā ceļinieki ieraudzīja tālumā klin­šainu kalnu grēdu, kas aizstiepās vairāk nekā tūkstoš soļu garumā pašā upes krastā. Smailās virsotnes slējās augstu debesīs. Grēdas otrā pusē klinšaini pauguri aiz­sniedzās līdz bieza meža malai. Divas dziļas aizas pār­šķēla milzīgos kalnus. Klinšu plaisās ligzdoja vanagi un ērgļi.

Uns aiz prieka skaļi iekliedzas. Jau viņa senči aizvien labprāt bija mitinājušies akmens mājokļos tekošu ūdeņu tuvumā. Zurs, būdams nosvērtāks, uzmanīgi vēroja ap­kārtni. Viņi pamanīja vairākas pāri ūdenim pārkārušās klintis, kas bija līdzīgas tām klintīm, zem kurām mek­lēja patvērumu ulamru cilts, ja negadījās sameklēt pie­mērotu alu. Tomēr diviem cilvēkiem tāds mājoklis ne­bija pietiekami drošs.