Žans Ronī(vecākais): VAMIREHS

VAMIREHS

Akmenslaikmeta cilvēks

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ - 1961

TULKOJUSI L. JANSONE ILUSTRĒJIS A. ORLOVS VĀKU ZĪMĒJIS A. STANKEVIČS

CIŅA NAKTI

Tas notika akmenslaikmetā.

Eiropas līdzenumos mamuti jau sāka izmirt, lielie plēsīgie zvēri jau bija aizklejojuši uz siltākām zemēm, bet ziemeļbriedis — uz saltajiem apgabaliem, mežos un stepēs ganījās sumbru, pirmvēršu tauru un lielragu briežu bari. Bija jau aizritējuši gadu simteņi kopš tā laika, kad izmira milzu lāči, kas mitinājās dziļās alās.

Tajos laikos slaidi, gargalvaini cilvēki apdzīvoja visu Eiropu no Baltijas jūras līdz Vidusjūrai un no austru­miem līdz rietumiem. Viņi mitinājās alās un klejoja no vienas vietas uz otru. Šie klejotāji jau pieprata dažu amatu un tiecās pēc mākslas. Ar trauslu akmens as­meni viņi darināja zīmējumus, kuros bija jūtama tieksme atveidot dabu.

Tas notika dienvidaustrumos pavasara naktī pirms rītausmas. Palsā mijkrēslī plašā ielejā skanēja plēsīgu zvēru balsis; kad tās pieklusa, viļņu melodijās varēja saklausīt upes mūžīgo stāstu. Šai dziesmai čukstus pie­balsoja alkšņi un apses.

Upes krastā pie vientuļa klints raga netālu no alas, kur mitinājās cilvēki, parādījās tumšs mednieka silu­ets. Mednieks stāvēja sastindzis un kluss, vērīgi ieklau­sīdamies naktī un laiku pa laikam paraudzīdamies uz rīta zvaigzni.

Viņa spēcīgais ķermenis liecināja par dzelzs vese­lību; nakts vēja pūsmas glāstīja mednieka seju, un viņš tīksminājās par pirmatnējās dabas skaņām un klusumu, nejuzdams nekādu baiļu un lepni apzinādamies savu spēku.

Rīta zvaigzne staroja blāvā, tikko jaušamā gaismā. Parādījās mēness disks; gaismas straume lija pāri upei un kokiem. Tad kļuva redzams mednieka slaidais stāvs ar plecos uzmestu taiļra ādu. Viņa bālo, plato seju ro­tāja ar sarkanu krāsu uzvilkti raksti. Metamais šķēps ar raga uzgali karājās pie viņa jostas, labā roka bija stingri satvērusi milzīgu ozola rungu.

Mēness gaismā ainava šķita maigāka; varēja noģist, ka daba trīs noslēpumainās šalkās. Apšu čukstošās sud­rabainās lapas ieņirbējās kā tauriņu spārni, koki sašū­pojās, it kā cīnīdamies ar ēnu mijkrēsli. Zvēru balsis šķita skanam dobjāk, klusāk, lielo plēsoņu cīņa tuvējā meža biezokņos vairs nelikās tik nikna un nežēlīga.

Mednieks, noguris pēc nekustīgās stāvēšanas, devās projām gar upes krastu vieglā, piesardzīgā solī kā cil­vēks, kas pieradis vajāt medījumu. Nogājis kādas tūk­stoš piecsimt olektis, viņš apstājās, vērīgi ieklausīda­mies un pacēlis metamo šķēpu acu augstumā. Kļavu birzs malā iznāca liels briedis ar desmit žuburu ragiem.

Mednieks vilcinājās, acīm redzot, viņa ciltij gaļas netrūka; viņš nevēlējās vajāt briedi un klusēdams no­raudzījās pakaļ aizskrejošajam dzīvniekam, tīksmināda­mies par tā garajām, slaidajām kājām, atpakaļ atmesto galvu, skaisto ķermeni, ko apgaismoja sarkanīga rīt­ausmas atblāzma.

— Lo! Lo! — no mednieka krūtīm izlauzās uzmun­drinošs sauciens.

Viņš instinktīvi nojauta, ka tuvumā slapstās kāds spē­cīgs kaķu dzimtas plēsonis, kas vajā medījumu. Patie­šām — pēc dažiem mirkļiem pie alu cilvēku klints no biezokņa milzu lēcieniem izskrēja leopards. Cilvēks, turēdams gatavībā sviežamo šķēpu un rungu un alka­tīgi elpodams, sasprindzinātā uzmanībā satraukts gai­dīja, kas notiks… Tomēr leopards aizšāvās garām kā putas upes viļņos un drīz nozuda tālumā. Mednieka smalkā dzirde vēl kādu brīdi uztvēra zvēra soļus skrē­jienā pa mīksto zemi.

— Lo! Lo! — viņš no jauna iesaucās, mazliet uzbu­dināts, bet turēdamies tikpat stalti un izaicinoši kā pirmīt.

Laiks gāja, un mēness aizvien biežāk iznira mākoņu plaisās. Sīki dzīvnieciņi rosījās piekrastes krūmos; ūdens augu biezokņos kurkstēja milzīgi krupji. Cilvēks izjuta klusu prieku, apzinādamies, cik labi dzīvot pie šiem plašajiem ūdeņiem gaismas un ēnu mijkrēsli. Pec tam viņš no jauna pakāpās atpakaļ, ieklausīdamies, vērīgi ielūkodamies nakts krēslā un nojauzdams bries­mas.

— E!? — viņš jautājoši novilka, paslēpdamies krūma ēnā.

Tālumā vispirms atskanēja neskaidra dipoņa, pēc tam tā nāca aizvien tuvāk un kļuva skaidrāk saklau- sama. Līdzenumā no jauna parādījās briedis, joņodams tikpat žigli, taču viņa skrējiens, cik varēja nojaust, vairs nebija tik drošs un pārliecības pilns, — putās sa­triektais briedis skaļi elsa. Piecdesmit soļu aiz viņa pa­rādījās lunkans, skaists leopards, un nekas neliecināja, ka zvērs būtu noguris.

Cilvēks neapmierināts un izbrīnījies vēroja, ka plēso- nis gūs vieglu uzvaru; mednieks iedegās kaujas alkās un grasījās iejaukties cīņā, kad pēkšņi klajumā parā­dījās kāds cits plēsīgs zvērs, kas iedvesa šausmas. Lejā, kļavu birzs malā, mēness gaismas mirdzumā varēja sa­manīt spēcīgu plēsoni. Pēc dobjās rūkšanas, divdesmit olekšu garajiem lēcieniem un smagajām krēpēm cil­vēks pazina lauvu. Nelaimīgais briedis, bailēs zaudējis sajēgu, neveikli cirtās sānis un nokļuva asajos leoparda nagos.

Pēc īsas, nežēlīgas cīņas un izmisīga pirmsnāves brē­ciena briedis saļima bez dzīvības pie uzvarētāja kājām, taču arī leopards savukārt sastinga šausmās: cīņas vie­tai lēnām tuvojās lauva. Soļu trīsdesmit atstatu lielais plēsonis, dobji rūkdams, apstājās. Leopards vilcinājās: viņa cīnījās rijība un gļēvums, viņš pat grasījās sadū­šoties un uzsākt ar lauvu cīņu. Tomēr zvēru valdnieka rēciens no jauna vēl skaļāk aizvēlās pāri ielejai, aici­nādams uz kauju, un leopards atkāpās. Zemu noliecis galvu uzvarētāja priekšā, viņš lēnītiņām vilkās projām, ņurdēdams bezspēcīgā niknumā un pazemojumā.

Lauva jau plosīja briedi, milzīgiem gabaliem aprī­dams atņemto laupījumu un nepievērsdams uzmanību uzvarētajam, kurš joprojām atkāpās un mežonīgi glū­nēja mijkrēslī ar savām zeltaini zaļganīgajām acīm. Lauvas tuvums lika medniekam būt piesardzīgam; viņš vēl rūpīgāk paslēpās kuplā krūma lapotnē, taču bez bailēm, sagatavojies uz visu, lai nāktu kas nākdams.

Pēc kāda brīža zvērs pārtrauca negausīgo mielastu; visa viņa poza, trīcošās krēpes, satraukuma pilnās gai­das atspoguļoja nemieru un bailes. Lauva pēkšņi, vairs nevilcinādamies, vienā mirklī sagrāba briedi, pārsvieda pār muguru un metās projām. Zvērs jau bija noskrējis vairākus simtus olekšu, kad no kļavu birzs, gandrīz tajā pašā vietā, kur pirms kāda brīža iznāca lauva, pa­rādījās kāds cits drausmīgs nezvērs. Tas izskatījās lī­dzīgs lauvam un tīģerim, tikai daudz lielāks, un šķita īsts spēka iemiesojums. Cilvēku sagrāba šausmas.

Pakavējies uz vietas dažus mirkļus, nezvērs kā vie­sulis metās pakaļ lauvam, kas bēga uz rietumiem; leo­pards kā sastindzis vēroja šo ainu. Abi silueti, kļūdami aizvien mazāki, beidzot pagaisa. Cilvēks jau grasījās atstāt paslēptuvi, tāpēc ka nepavisam nebaidījās no leo­parda, bet te pēkšņi no jauna parādījās lauva: viņš laikam gan bija sastapis savā ceļā kādu nepārvaramu šķērsli — gravu vai ezeru.

Mednieks pavīpsnāja: viņu uzjautrināja doma, ka zvērs nav pratis izraudzīties īsto ceļu bēgšanai, tomēr cilvēks paslēpās vēl dziļāk krūmos, jo abi naidnieki skrēja gandrīz tieši viņa virzienā. Stiepdams smago neš- ļavu, noguris veltīgajās pūlēs paglābties no vajātāja, lauva vairs nespēja paskriet tik ātri kā šausmīgais ne­zvērs. Medniekam draudēja nāves briesmas. Viņš palūkojās visapkārt: līdz tuvākajai apsei bija ne mazāk par divsimt olektīm, bez tam alu lauva (tā sauca briesmoni) prata rāpties kokos; līdz klintij, kur miti­nājās alu cilvēki, bija desmit reižu tālāk. Mednieks nosprieda, ka labāk būs nogaidīt zvēru kaujas iznā­kumu tepat uz vietas.