Žans Ronī(vecākais): VAMIREHS

Vēršiem pretim lidoja bultas, iecirzdamas dziļas brū­ces, taču satracinātie dzīvnieki, šķiet, nemaz to nema­nīja un, tuvodamies medniekiem, kļuva vēl niknāki. Pārliecināti par uzvaru, mednieki nesteidzās ar uzbru­kumu un izklīda katrs uz savu pusi; divi jaunekļi saskatījās un nostājās vēršiem tieši ceļā, viens pacēlis šķēpu, otrs — rungu.

Dramatisko mirkļu satraukti, apstājās arī pārējie mednieki, izklīduši plašā puslokā.

Pirmais vērsis, zemu noliecis ragus, pilnos auļos drausmā ātrumā metās virsū pašam slaidākajam no jau­najiem medniekiem. Tas veikli pašāvās sānis, izvairīda­mies no uzbrukuma, un ietrieca šķēpu dzīvnieka sānos. Vērsis, asinīm pārplūzdams, sagrīļojās, taču tūliņ no jauna metās uzbrukumā, kaut arī ne tik strauji, taču ar vēl lielāku niknumu. Mednieka šķēps otru reizi vēl dziļāk, vēl nesaudzīgāk iecirtās viņa sānos. Dzīvnieks sagrīļojās un saklupa uz ceļiem, it kā gatavodamies sa­ņemt nāves dūrienu. Tomēr tajā mirklī, kad šķēps no jauna pacēlās, vērsis pietrūkās kājās un ar ragu pa­svieda mednieku gaisā. Taču viņu bija skāris nevis raga smailais gals, bet gan ieapaļais līkums; medniekam iz­devās atlēkt sānis, un trešais — izšķirošais dūriens, trā­pījis vērša sirdī, atnesa jauneklim pilnīgu uzvaru.

— Terans nogalināja lielo vērsi! — mednieks ieklie­dzās.

Līdzās risinājās gluži citāda divkauja.

Tajā mirklī, kad Terans pieveica savu pretinieku, otrs vērsis metās virsū medniekam, kurš bija apbruņo­

jies ar rungu. Sastapies aci pret aci ar satracināto vērsi, cilvēks drošsirdīgi zvēla viņam ar rungu, cerēdams sa­dragāt dzīvnieka galvaskausu. Taču vērsis, pagriez­dams ragus, atvairīja sitienu, un runga aizslīdēja sānis, zaudējot pusi trieciena spēka. Vērsis kā zibens uzklupa medniekam, aizrāva viņu sev līdzi desmitiem olekšu tālu, mīdīja kājām un badīja, ar ragiem plosīdams jaunekļa krūtis. Mednieki šausmās nodrebēja, nospindza dažas bultas, ko raidīja pieredzējušas rokas; drošsirdīgākie metās palīgā savam biedram. Satracinātais dzīvnieks bez bailēm metās virsū ienaidniekiem. Bultas lidoja bez mitas, cita pēc citas ieurbdamās viņa skaistajā ķermenī, tomēr neapturēdamas auļojošo vērsi. Sastapis savā ceļā sirmgalvi, kurš nepaspēja izvairīties no uzbrukuma, vērsis notrieca viņu pie zemes. Zemu noliecis galvu, dzīvnieks jau grasījās pacelt veco vīru uz ragiem, kad vērša plecā ietriecās metamais šķēps un piespieda vērsi atlēkt sānis; pa to laiku palīgā sirmgalvim atstei­dzās Terans.

— Teran! Teran! — mednieki iekliedzās.

Terans izvairījās no vērša ragiem un zvēla viņam ar rungu, taču tā noslīdēja uz dzīvnieka lāpstiņām, un tajā pašā mirklī mednieks tika notriekts pie zemes; asie ragi jau bija noliekušies pār pakritušo, un visi viņu jau uzskatīja par bojā gājušu, bet tad straujš un veikls ar augstu paceltu rungu piesteidzās Vamirehs. Viņš sa­tvēra Teranu un aizsvieda to sānis.

Tad visapkārt atskanēja kliedzienu

— Vamirehs ir spēcīgs kā mamuts!

Vamirehs ar zīmēm noraidīja biedru palīdzību un, apstājies dažu soļu atstatumā no taura, ierunājās:

— Ej projām, drošsirdīgais! Tu esi cienīgs, lai dzī­votu un kļūtu par diženu ciltstēvu, tev vēl ilgi jāganās šā līdzenuma leknajā zālē.

Vērsis nekustēdamies raudzījās medniekā ar savām lielajām, zilganīgajām acīm, un Vamireha dvēselē mo­dās līdzjūtība pret majestātisko dzīvnieku, kuram lik­tenis bija lēmis kļūt par cilvēka upuri. Asinis straumēm plūda no dzīvnieka brūcēm un aiznesa līdzi dzīvības spēku, taču vērsis vēl aizvien gatavojās cīņai un, zemu noliecis ragus, gaidīja uzbrukumu.

Taču Vamirehs turpināja:

— Nē, drošsirdīgais! … Vamirehs neaizskars uzva­rēto … Vamirehs nožēlo, ka līdzenums zaudēs drošsir­dīgo, kurš varētu pasargāt savu cilti no lauvas un leo­parda uzbrukuma…

Noslīdzis uz ceļiem, vērsis, zaudēdams samaņu, šķiet, klausījās mednieka vārdos. Pēkšņi dzīvnieka galva no­drebēja, un vārga gārdzoņa izlauzās no viņa krūtīm; taurs saļima un, aizvēris smagos plakstus, pēdējo reizi smagi nopūtās.

Tā beidzās medības, atstādamas smagas atmiņas. Pieci nogalinātie vērši, kas gulēja līdzenumā, bija maksājuši dzīvību Vangabam, Džeba dēlam. Pzannu karavīri vēl vienu reizi bija iepazinuši vēršu spēku un drošsirdību, taču jūtas, kas saviļņoja karotājus, vairāk līdzinājās skumjām nekā niknumam. Viņi simpatizēja Vamireha pēdējiem vārdiem, viņi zināja, ka zālēdāji dzīvnieki nepieciešami cilvēka pastāvēšanai. Tāpēc jau tūkstošiem

gadu pirms dzīvnieku pieradināšanas cilvēki centās medīt ar apdomu un saudzēt visus dzīvos radījumus, atskaitot plēsīgos zvērus un parazītus; viņi aizvien jūs­moja par spēcīgajiem tēviņiem un vēlējās, lai briežu, vēršu un zirgu bari kļūtu aizvien lielāki un varētu dot pretsparu lielajiem plēsoņiem.

VANGABA APBEDĪŠANA

Vakara mijkrēslī, kad saule jau šķita pārvērtusies ugunīgā lodē, no alas iznāca vecie vīri un viņiem no­pakaļ visi cilts locekļi dziļās skumjās. Divi jauni ka­ravīri nesa mirušo Vangabu; sarkanīga gaisma krita uz viņa bālās sejas, uz saplosītajām krūtīm, tas bija it kā dienas spīdekļa atvadu sveiciens jaunajai būtnei, kas tik nelaikus gājusi bojā. Gājiens gausi virzījās pāri pļavai, un mēmajā klusumā varēja saklausīt vienīgi mirušā sievas un mātes apslāpētās raudas.

Beidzot procesija sasniedza apbedīšanas koku, un ne­sēji uzkāpa pakalnā. Tad Vangaba mirstīgajām atlie­kām tuvojās sirmgalvis, un visi gaidīja viņa vārdus, tāpēc ka viņu daudzināja kā cilvēku, kurš prot runāt ar cilts ļaudīm. Kādu brīdi sirmgalvis stāvēja nekus­tēdamies un tad sāka runāt:

— Ļaudis … Vangabs, Džeba dēls … kurš dzimis mūsu ciltī… bija drošsirdīgs mednieks un prasmīgs darba darītājs… taurs, leopards, hiēna zināja, cik viņš ir spēcīgs… no zvēru ādām viņš prata darināt sev ap­ģērbu, no viņu kauliem — ieročus… viņš taisīja darba rīkus no cildenā akmens … Ļaudis … Vangabs, Džeba dēls, aizgājis no dzīves… viņš vairs neies medībās, viņš vairs nenovilks zvēriem ādu, viņš vairs netaisīs no akmens darba rīkus. Viņš bija mums uzticams biedrs … tāpēc mums ir žēl Vangaba, Džeba dēla …

— Mums ir žēl Vangaba, Džeba dēla, — visi atkār­toja.

Pec tam iestājās klusums, vel smagaks neka pirms tam; visi pacēla skatienus uz apbedīšanas koku, kurā šajā brīdī uzrāpās viens no veiklākajiem medniekiem. Viņš slīdēja no zara zarā starp senču skeletiem.

Izraudzījis brīvu zaru, mednieks sāka vilkt augšup siksnu, kuras vienu galu līdz tam bija turējis rokā. Siksnas otrā galā bija piesiets Vangaba līķis, kas tagad lēnītiņām cēlās uz augšu koka lapotnē. Siltajā, augstajā debesu jumā strāvoja tik maigas vēsmas, tik brīnišķīga dzīvības elpa, tik cildens klusums, ka Vangaba cilts ļaudis, viņa māte un sieva neviļus aizmirsa nāves rūg­tumu un šausmas. Līķi beidzot piesēja pie koka zara, un mirušais tagad viegli šūpojās starp skeletiem. Dzies­tošās dienas atblāzma blāvi vizuļoja upes sēkļos un kalnu virsotnēs, mezdama spokainu, izkliedētu gaismu. Drīz vien zem apbedīšanas koka vairs nebija palicis neviens pzannu cilts loceklis, tikai mirušā radinieki un tuvākie draugi. Mirdzošā debess ietinās krēslā. Vēl viena diena bija izgaisusi laika dzīlēs. Savā neattīstī­tajā iztēlē jaukdami nāvi ar nakti, aizvēsturiskie ļau­dis, šausmās drebēdami, domāja par nāvi un tajā pašā laikā loloja neskaidrus sapņus par nemirstību.