Žans Ronī(vecākais) - VAMIREHS

Viņam nenācās gaidīt ilgi. Pēc dažiem mirkļiem zvēri jau atradās pie krūmiem, aiz kuriem slēpās med­nieks. Manīdams, ka bēgšanai vairs nav nekādas jēgas, lauva nosvieda briedi zemē un sāka gaidīt. Sī situācija, šis klusums atgādināja nesen aizgājušo bridi, kad laupī­jums vēl atradās leoparda nagos. Visapkārt valdīja klusums; tuvojās stunda, kas vēstī rītausmu, stunda, kad nakts dzīvnieki dodas pie miera, bet dienas dzīv­nieki pamostas no snaudas.

Koku galotnes tinās palsā pirmsausmas mijkrēšļa mig­las plīvurā, zāļu stiebri trīcēja vieglajās rietumu vēju pūsmās; viss likās trauksmains, nenoteikts, it kā kaut kas slēptos pašā dabā — mežā un upes līčos, un pie de­besīm slīdošajos zīdainajos mākonīšos.

No debesu augstumiem uz zemi vēl raudzījās dzies­tošie zvaigznāji.

Mēness staros uz paugura iezīmējās alu lauvas bai­sais stāvs, zvēra augstais, lepnais profils un krēpes, kas klājās pāri plankumainajiem pleciem, plakanā piere un milzu žokļi. Zemāk nokalnē rēgojās lauva, uzlicis smago ķetnu uz brieža, elsodams, tā ka viņa krū­tis augstu cilājās; milzīgā nezvēra priekšā lauva jutās nedrošs gluži tāpat kā pirmīt leopards; šausmas un nik­nums zvēroja lauvas redzokļos. Ar visu sirdi un dvēseli piedalīdamies šajā drāmā, pustumsā slēpās cilvēks.

Atskanēja dobjš rēciens; briesmīgais zvērs, sapuri­nājis krēpes, slāja lejup no pakalna. Lauva, atņirdzis zobus, kāpās atpakaļ un uz brīdi pameta laupījumu; bet tad pēkšņi, izmisuma un aizskarta lepnuma mudi­nāts, griezās atpakaļ, vēl skaļāk ierēkdamies, no jauna iecirta ilkņus brieža ķermenī. Tā bija zīme, ka izaici­nājums pieņemts.

Milzis tūliņ neatsaucās, kaut arī bija neparasti spē­cīgs. Nekustīgs, viss sasprindzis — viņš vēroja lauvu, vērtēdams pretinieka spēku un veiklību. Lauva stāvēja, izslējies viņa sugai raksturīgajā lepnajā pozā, un vējš plivināja viņa krēpes. Uzbrucējs ierēcās vēlreiz, lauva pērkona balsī viņam atsaucās… un tad ienaidnieki jau atradās lēciena attālumā viens no otra.

— Lo! Lo! — mednieks čukstēja.

Alu lauva vienā lēcienā pārvarēja attālumu, kas šķīra zvērus, pacēla milzīgo ķetnu; tā sastapās ar ienaid­niekā nagiem. Dažus mirkļus rūsganā, plankumiem klātā ķetna palika pacelta pret lauvas ķepu. Pēc tam sekoja uzbrukums: ienaidnieku žokļi sacirtās, krēpes sajaucās, atskanēja nikna rēkšana, pašķīda asinis… Sākumā lauva atsprāga atpakaļ, tikko atvairīdams ne­žēlīgo uzmākšanos. Tomēr viņš atģidās un sāniskā lē­cienā uzklupa ienaidniekam; šķita, ka cīņa beigsies neizšķirti, jo alu lauvas uzbrukums likās atsists …

Bet tad šausmīgs ķetnas zvēliens notrieca zvēru pie zemes, un alu lauva, vienā mirklī uzklupis upurim, sāka plosīt viņa vēderu. Lauva bija uzvarēts. Tālu vis­apkārt atbalsodamies, aizskanēja viņa gārdzošie pirms­nāves rēcieni, kļūdami aizvien vārgāki, mīdāmies ar vaidiem un nopūtām. Beidzot apklusa arī tie …

Alu lauva, nebūdams drošs par ienaidnieka nāvi, joprojām plosīja savu upuri. Beidzot nomierinājies, viņš ar nicināšanu atsvieda lauvu sānis un, kaut gan viņa plecus un krūtis vagoja dziļas brūces, skaļā rēcienā pavēstīja par savu uzvaru un meta jaunu izaicinājumu citiem ienaidniekiem, kas varbūt vēl slēpās mijkrēslī… Ausa diena; pie apvāršņa iemirdzējās sudrabaina svītra, un mēness nobāla, it kā pagaisdams debesu jumā. Ap­laizījis brūces, alu lauva jutās izsalcis un devās pie atkarotā brieža. Nogurušā zvēra midzenis atradās tālu, un viņš lūkoja atrast klusu vietu, kur varētu netraucēts pamieloties. Tuvējie krūmi, aiz kuriem slēpās mednieks, saistīja alu lauvas uzmanību, urt zvērs nolēma savu laupījumu aizstiept uz turieni.

Cilvēks, diženās cīņas valdzināts, vēl joprojām jūs­moja par uzvarētāju, kad pēkšņi pamanīja, ka tas nāk tieši šurp.

Fizisku baiļu trīsas pārskrēja pār mednieka augumu, taču viņš nezaudēja aukstasinību, nospriezdams, ka pēc cīņas zvērs gribēs atpūsties un pamieloties un netrau­cēs cilvēku viņa paslēptuvē. Tomēr mednieks nepa­visam nebija par to pārliecināts, viņš atcerējās, ko sirmgalvji bija stāstījuši vakaros pie ugunskura par milzīgā plēsoņa naidu pret cilvēku. Alu lauva bija no­lemts pakāpeniskai izmiršanai un, šķiet, instinktīvi no­jauta, kurš ir vainojams viņa cilts izzušanā, un katru reizi, sastapdamies ar cilvēku vaigu vaigā, izgāza uz viņu savas dusmas.

Šīs atmiņas atplaiksnījās mednieka smadzenēs, viņš prātoja, vai uzbrukuma gadījumā palikt paslēptuvē vai arī iziet klajajā pļaviņā. Tiesa, krūmi kavētu zvēru, turpretim klajumā mednieks varētu veicīgāk rīkoties ar sviežamo šķēpu un rungu. Vilcināties nenācās ilgi: alu lauva jau pašķīra krūmus. Tad mednieks, vienā mirklī izšķīries, izlēca no biezokņa un metās sānis. Izdzirdis švīkstam zarus, alu lauva satraukts pagājās gar krūmiem, ieraudzīja cilvēku un ierūcās. Šis drauds vienā mirklī izkliedēja visas šaubas: mednieks pacēla sviežamo šķēpu, sasprindzināja muskuļus un nomēr­ķēja. Ierocis sašūpojās un ieurbās plēsoņa rīklē.

— Eo! Eo! — mednieks kliedza, vicinādams augstu gaisā pacelto rungu.

Nemitīgās cīņās rūdītais sava laika varonis, musku­ļains, skaists un spēcīgs, ar mirdzošu skatienu sastinga gaidās. Alu lauva tuvojās, mazliet pieplacis zemei, un pēkšņā lēcienā metās viņam virsū. Cilvēks apbrīnojami veikli atlēca sānis un izvairījās no zvēra; nākamajā mirklī, kad alu lauva pagriezās pret mednieku, tas pār­gāja uzbrukumā pats un smagā runga triecās uz leju kā milzu āmurs. Zvēra mugurkauls nobrīkšķēja. Atska­nēja īss, apspiests rēciens un kritiena troksnis, pēc tam iestājās klusums, un cilvēks vēlreiz kareivīgi iekliedzās uzvaras priekā:

— Eo! Eo!

Un tomēr mednieks aizvien vēl palika modrs, baidī­damies jauna uzbrukuma, un uzmanīgi vēroja zvēru, tā lielās, plati atplestās acis, milzīgos muskuļus, atņirgto lauvas un brieža asinīm nošķiesto purnu, spēcīgo ķer­meni ar gaišo vēderu un dzelteniem plankumiem rotāto melno muguru … Briesmīgais alu lauva gulēja beigts, un nekad viņš vairs nesēs šausmas nakts tumsā! Cilvēka dvēseli saviļņoja cildens, svētlaimīgs lepnums, viņš likās izaudzis pats savās acīs. Līksms un uzbudināts viņš noraudzījās, kā austrumos spožās krāsās iedegās rīta blāzma.

Pie apvāršņa uzliesmoja pirmās purpursārtās joslas, un sāka pūst viegls rīta vējš. Cits pēc cita pamodās dienas dzīvnieki, un putni dziesmās slavināja rītu. Vieglā miglas plīvurā tītā upe sākumā šķita blāva, ne­spodra kā alva, taču migla drīz izklīda, upes spožajā līmenī sāka spoguļoties krāsaini mākoņi, un iedzirk- stījās vesela krāsu un formu pasaule. Tā paša dzīvības viļņa sašūpotas, iedrebējās lielo apšu galotnes un sīkie zāļu stiebri. Pāri tālajam mežam pacēlās dienas spīdek­lis, tā stari plūda pāri ielejai, kam pāri klājās smalkas, bezgalīgi garas koku ēnas. Cilvēks izstiepa rokas mulsā sajūsmā. Viņš vēl neprata skaitīt lūgsnas, tomēr jau apzinājās, cik vareni ir saules stari un cik īss ir cilvēka mūžs. Pēc tam mednieks sāka smieties un no jauna iekliedzās uzvaras priekā:

— Eo! Eo! Eo! …

Pie alas parādījās cilvēki.

PZANNU CILTS

Sajā smaidošajā rīta stundā pie ieejas alā pēc agrīnā mielasta apdzisa ugunskura gruzdošās pagales. Simt olekšu augstā bēru koka kuplajos zaros karājās mū­žīgā dusā aizmigušo alu cilvēku bālganie skeleti. Šķita, ka vājās vēja pūsmas laiku pa laikam šajā miroņu kokā iešalcas kā gari stieptas, ritmiskas nopūtas. Kāds sirmgalvis pietjupies ar savām tālredzīgajām acīm lū­kojās galvaskausos, kas rēgojās starp ēnainajiem za­riem, un atcerējās viena vai otra slavena mednieka mūža gaitas, savas jaunības biedrus, kurus bija nolau­pījusi nāve.