Žans Ronī(vecākais) - VAMIREHS

Meža cilvēks atkal ierūcās, tomēr no vietas neizkus­tējās, joprojām grasīdamies aizstāvēties. To redzēdams, Vamirehs klusēja; viņa dusmas aprima, bet ziņkāre auga augumā. Kādu brīdi viņi raudzījās viens uz otru, un tas, acīm redzot, izkliedēja meža cilvēka neuzticību. Saspringtā izteiksme viņa sejā izzuda, un rupjajos vaibstos parādījās zālēdāja rāmums. Arī meža cilvēks, kaut arī ne tik skaidri kā Vamirehs, apjēdza, ka redz līdzīgu būtni. Taču mīklainie instinkti, paša piedzīvo­jumi vai arī bailes, kas mantotas no priekštečiem, da­rīja cilvēka klātbūtni viņam nepatīkamu.

Neizkustēdamies no vietas, meža cilvēks pētīja sve­šinieku ar savām dzeltenbrūnajām acīm, taču jau ar mazāku neuzticību. Vamirehs, pārliecinājies, ka meža cilvēks nesaprot viņa žestus un nav nekādas iespējas saprasties, atgriezās pie vienkoča, lai to iestumtu ūdenī. Atskatījies atpakaļ, viņš ieraudzīja, ka meža cilvēks nāk pakaļ pa pēdām, ziņkāri lūkodamies. Kad Vami­rehs iesēdās vienkocī un atstūmās no krasta, meža cil­vēka plānajās, pelēcīgajās lūpās pavīdēja labsirdīga izteiksme, un viņa spalvainās rokas pamāja kaut kādu nenoteiktu draudzīgu žestu. Vamirehs tūdaļ atbildēja ar smaidu, piedodams meža iemītniekam viņa pirmī­tējo neuzticību. Vēl ilgi piekrastes briksnājā rēgojās nekustīgā, saspringtā seja, kamēr Vamireha vienkocis izgaisa skatienam.

JAUNĀ ZEME

Dienas nomainīja cita citu; joprojām nebija redzams nekas cits kā vienīgi mežs. Vamirehs jau sāka domāt, ka tam nebūs gala. Kāpēc lai šis mežs nebūtu pasaules robeža? Krāces tikmēr gadījās aizvien retāk un retāk. Arī briesmu nebija pārlieku daudz; tikai vienu reizi no koka viņam uzklupa pantera un tūdaļ samaksāja par uzbrukumu ar savu dzīvību; daudz moku viņam sagādāja uzmācīgie, dzēlīgie kukaiņi un pagalam ap­nika dažādi rāpuļi.

Ceļojuma sešdesmitajā dienā mūžamežs kļuva ma­nāmi retāks; parādījās klajumi, dažviet jaunaudzes, koki vairs nekuploja tik vareni, un simtgadīgie milzeņi sāka izzust. Arī pēc citām pazīmēm — pēc sastaptajiem klaju vietu dzīvniekiem, pēc augsnes pārmaiņām — Vamirehs varēja secināt, ka viņa ceļojums vainagosies panākumiem. Pēc divām dienām izgaisa visas šaubas: upes kreisajā krastā pavērās stepe, kurā tikai vietumis auga reti koki.

Sešdesmit otrajā dienā Vamirehs piestāja mazā līcītī un, apbruņojies ar sviežamajiem šķēpiem un rungu, devās kājām rietumu virzienā, lai izlūkotu apkārtni. Zeme bija cieta; zāles un krūmi aizvien vairāk stājās koku vietā. Pēc dažām stundām Vamirehs uzkāpa pa­kalnā, kas slējās pāri plašai apkārtnei. Ziemeļu pusē melnoja bezgalīgs mūžamežs; dienvidos pletās stepe, kurā šur tur zaļoja birzis, un jaunekļa skatienam pavē­rās zeme, kur varēja ērti medīt un kur nekas nenošķīra cilvēkus. Tā bija jauna zeme, kuru Vamireham tik ļoti gribējās iepazīt; viņa krūtis, raugoties uz šo ainavu, pildīja bezgalīgs uzvaras prieks.

Klusi smiedamies, viņš domāja par to, cik pārsteigti būs pzanni, kad viņš tiem pastāstīs par savu ceļojumu, cik sajūsmināti būs Zoms un Namira. Svinīgā aizgrāb­tībā viņš vēl ilgi stāvēja pakalnā. Pēkšņi debesis virs galvas satumsa, mākoņi strauji savilkās; divi milzīgi negaisa mākoņi saplūda vienkop. Sacēlās viesulis, plo­sīdams zāli un pieliekdams kokus; negaisa mākoņus pāršķēla zibens, un pār mežu nogranda vareni pērkona dārdi. Vamireham negaiss sagādāja baudu: tas vairoja viņa enerģiju un spēku, tas atbilda viņa satraukumam. Kad no padebešiem sāka gāzties lejup lietus straumes, viņš atsedza plecus, priecādamies par svaigā ūdens plūsmu.

Negaiss drīz pārgāja, saplosītie mākoņi nozuda; uz zāles stiebriem nepalika gandrīz nekāda valgme: to visu uzsūca izslāpusi zeme. Pēc lietus Vamirehs devās tālāk, izjuzdams vēl lielāku prieku; pēdējās meža pa­zīmes izgaisa, visapkārt pletās vienīgi bezgalīga stepe, kurā vietumis kuploja birztalas. Izkliedētie mākoņi uz mirkli aizsedza sauli; tikko manāma ēna mazināja die­nas svelmi.

Tuvojās vakars. Kad sāka krēslot, Vamirehs apmetās birzs malā un pārlaida tur nakti. Nākamajā dienā viņš atkal devās ceļā, nolēmis griezties atpakaļ, ja nekas nenotiks, jo viņš jau bija atradis to, pēc kā bija tie­cies, — jaunu medību apgabalus. Pirmvēršu tauru un sumbru, lielragu briežu un zirgu pēdas solīja bagātas medības, un viņš jau prātoja, ka uz šejieni būtu jāat­ved viņa cilts jaunie mednieki. Taču dienas beigās jau­neklim atgadījās neparasts piedzīvojums. Kad Vami­rehs, apmeties zem vīģes kokiem, atpūtās un pabeidza mieloties ar divām pa ceļam nomedītām paipalām, viņš netālu ieraudzīja sievieti, kas nāca tieši uz viņa pusi. Sieviete bija maza auguma, tērpusies no koka mizas un lapām darinātā apģērbā. Drīz vien jauneklis varēja saskatīt nācēju gluži skaidri; tā bija pavisam jauna meitene, kas itin nemaz neizskatījās līdzīga pzannu cilts sievietēm. Galva viņai bija nevis garena, bet, gluži otrādi, īsa, apaļa, seja — bāla, ovāla, acis — lielas, spriganas, ar melnām skropstām un mati — gari, tumši. Vamirehs ziņkārīgi noskatījās uz nepazīstamo meiteni, un pēkšņi viņam galvā iešāvās doma, ka būtu patīkami paņemt līdzi šo dīvaino, bet skaisto būtni. Tēvs un māte jau sen bija teikuši jauneklim, ka viņam jāizrau- goties sieva, jo arī visiem viņa draugiem bija sievas; viņš pārvedīs mājās šo svešzemnieci, un viņa būs tam sieva. Ilgi domāt Vamirehs nebija radis. Meitene at­radās no viņa kādu desmit soļu attālumā. Jaunais med­nieks pēkšņi izskrēja no slēpņa un metās pie svešinie­ces. Meitene pārbijusies žēli iekliedzās un laidās pro­jām. Lai gan meitene skrēja viegli un ātri, Vamirehs drīz vien viņu panāca. Sajuzdama, ka vajātājs jau ir tuvu, meitene apstājās, pavērsa pret viņu šausmu pil­nas acis un, lūdzoši stiepdama pretim rokas, sāka kaut ko ātri runāt. Vamirehs pārsteigts klausījās. No teiktā viņš nesaprata neviena vārda: acīm redzot, meitenes valoda bija tikpat maz līdzīga viņa ciltsbrāļu valodai kā viņas ārējais izskats. Taču Vamirehs nevarēja ne­saprast svešinieces sejas izteiksmi un žestus. Un jauna­jam medniekam pēkšņi kļuva žēl pārbiedētās meitenes; viņam iegribējās to nomierināt un apmīļot. Jauneklis sāka ar vārdiem un žestiem skaidrot, ka nevēloties da­rīt neko ļaunu. Meitene mazliet nomierinājās un savu­kārt ar izbrīnu raudzījās uz gaišmataino milzi.

Viņa brīnījās vēl vairāk, kad, atraisījis vienu no savām kaula rotām, Vamirehs sniedza to viņai. Ar ma­nāmu neuzticību meitene aplūkoja mazajā plāksnītē iegriezto zīmējumu: plēsoņa vajātu bēgošu tauru; viņa turēja zīmējumu ar kājām uz augšu, nesaprazdama tā nozīmi. Vamirehs smaidīdams parādīja viņai zīmējumu un izskaidroja to ar žestiem. Meiteni tas samulsināja vēl vairāk.

Taču Vamireha skatieni un viņa izsaucieni pamazām nomierināja svešinieci, un tagad viņa jau smaidīja. Va­mirehs iepriecināts uzlika viņai roku uz pleca. Mei­tene no jauna šaubīdamās neuzticīgi atrāvās.

— Vamirehs ir labs, — jauneklis nomurmināja.

Pēkšņi meitene atlēca sāņus un, ielūkojusies tālē,

sasita plaukstas. Arī Vamirehs paraudzījās turp un ne­apmierināts pamanīja pulciņu cilvēku, kas skriešus viņiem tuvojās. Meitene zobgalīgi norādīja jaunajam medniekam ar roku, lai viņš bēg uz rietumiem. Kram­pjaini sažņaugtām rokām Vamirehs aptaustīja ieročus un pārskaitīja tuvojošos cilvēkus; viņi bija divpadsmit, visi bruņojušies ar lieliem lokiem un šķēpiem.