Žans Ronī(vecākais) - VAMIREHS

VAJAŠANA

Tikko bija uzaususi gaismiņa, Vamirehs un viņa ceļa­biedre beidzot sasniedza upi, Vienkocis vēl atradās tur­pat krūmos, kur noslēpts. Vamireham tikai bija tas jāaizstiepj uz pleciem un jāielaiž ūdenī. Bet, kad viņš aicināja meiteni sēsties laivā, viņa pretojās tik izmi­sīgi, ka bija jāpiespiež ar varu. Taču, laivai attālino­ties no krasta, meitene skumīgi padevās savam likte­nim.

Vamirehs, turēdamies krasta tuvumā, kur vieglāk va­rēja pārvarēt straumi, lēnām sāka irties augšup pa upi. Bija jaukākais dienas cēliens; slīpie saules stari, kas vēl nesvilināja, piešķīra stepei jaunības svaigumu. Arvien biežāk krastā gadījās koki, liecinot par meža tuvumu. Vamirehs cerēja sasniegt biezokni, pirms saule vēl nebūs pacēlusies pārāk augstu. Viņš nebija airējis ne pusstundu, kad atkal viņu pārņēma satraukums. Ar savām vērīgajām acīm jauneklis tālu līdzenumā pama­nīja vai nu cilvēku, vai dzīvnieku baru. Drīz vien vairs nebija ne mazāko šaubu, ka tie ir cilvēki, kas izskatījās pēc vakarējiem vajātājiem, — visas pazīmes liecināja, ka tie paši vien ir. Tā kā šeit viss krasts bija noaudzis ar kokiem, Vamirehs cerēja, ka viņa vien­koci tik drīz nepamanīs, bet viņš pats pa koku starpām varēja vajātājus novērot. Vajātāji virzījās uz priekšu bez mazākās steigas, bieži vien apstādamies; mednieks noprata, ka tie seko viņam pa pēdām. Jauneklis to ne­teica savai ceļabiedrei un ņēmās airēt vēl spēcīgāk, lai drīzāk varētu sasniegt mežu un nokļūt otrā krastā. Bet tad pēc kāda brīža arī meitene pamanīja tuvojošos cilvēkus. Viņas vaibstos pazibēja satraukums, un no krūtīm izlauzās apslāpēts kliedziens. Meitene pagrie­zās pret savu nolaupītāju un paraudzījās viņā ar lū­dzošu skatienu. Vamirehs samulsis nolaida acis. Tomēr tanī pašā mirklī viņā uzliesmoja dusmas, un stingra apņemšanās lika pateikt tos pašus vārdus, ko vakar:

— Vamirehs ir stiprāks!

Meitene sēdēja nekustīgi, tomēr slepus vēroja ļaudis tālumā. Vamirehs sprieda tā: ja viņam izdosies paslēp­ties agrāk, iekām vajātāji nonāks krasta tuvumā un varēs pārredzēt upi, tiem izvirzīsies grūts uzdevums — noteikt bēgļa turpmāko ceļu, vai viņš devies pa upi uz augšu vai uz leju, vai arī pārcēlies pāri upei otrā krastā un turpina ceļu uz austrumiem. Iroties ar tādu pašu ātrumu kā pašreiz, viņš varētu sasniegt garo, šauro, kokiem apaugušo saliņu, kas bija redzama kādu divu tūkstošu olekšu attālumā. Ja no turienes viņš pagriez­tos pa labi, vajātāji viņus vairs nespētu saskatīt. Taču Vamirehs tikai aptuveni varēja noteikt attālumu un braukšanas ātrumu, un viņa izglābšanās varēja būt

atkarīga no kādām pārdesmit olektīm. Tādēļ jauneklis sāka airēt, cik vien jaudas, un ātri tuvojās saliņai. To­brīd arī vajātāji piesteidzās pie upes. Vamirehs pār­dzīvoja liela satraukuma mirkļus, ieraudzīdams, ka viens no tiem apstājas un, pielicis pie pieres plaukstu, lai pasargātu acis no saules, sāk vērīgi raudzīties lai­vas kustības virzienā. Taču, redzot, kā roka drīz no­laidās uz leju, Vamirehs nojauta, ka vajātājs nav vi­ņus pamanījis. Taču koku puduri krastā kļuva retāki un kādam no vajātājiem varēja ienākt prātā palūkoties caur tiem vērīgāk. Saliņa, par laimi, vairs nebija tālu. Vēl daži aira vēzieni, un Vamirehs jau būs aiz zemes raga. Tad pēkšņi viņa ceļabiedre, sapratusi nolaupītāja pārdrošo manevru, pietrūkās kājās un iekliedzās. Va­mirehs ar pāris vēzieniem aizīrās aiz krūmiem ap­augušā salas gala un nikni uzsauca:

— Klusu!

Ar savu spēcīgo roku viņš sagrāba meiteni un sapu­rināja. Viņa nobijās un paklausīgi nokāra galvu. Va­mirehs vēl labu brīdi nespēja valdīt dusmas, un viņa seja kvēlot kvēloja; bet tad viņš atkal nomierinājās, pārliecinājies, ka vajātāji kliedzienu nav dzirdējuši. Jauneklis lūkojās stepē. Nebija nekādu šaubu, ka viņš aizsteidzies saviem vajātājiem priekšā labu gabalu. Tie vilcinājās, šaubījās, sasnieguši vietu, kur tauru pēdas bija sajukušas ar Vamireha pēdām, un, acīm redzot, vēl nevarēja pārredzēt upi. Vamirehs, ar uzvarošu žestu parādīdams uz viņiem, teica savai ceļabiedrei:

— Nekad viņi man tevi neatņems . . . nekad!

Viņš pavēlēja meitenei apsēsties, ķērās pie aira un sāka irties augšup pa upi, turēdamies cieši pie salas.

Kādu laiku laiva slīdēja uz priekšu pilnīgā klusumā. Sala kļuva arvien platāka. Tā bija aizaugusi bieziem krūmiem un liānām apvītiem kokiem. Vietām parādījās milzīgi krupji un purva putni. Pavasara smaržām, ziedu aromātam pie jaucās gan trūdu, gan amfībiju smaka, gan satrunējušu koku smārds, kas plūda no meža bie­zokņa pustumsas. Ik uz soļa bija jāapbrauc kāds zemes rags, un zem ūdens paslēpušies augi visu laiku kavēja laivas gaitu. Pār ūdeņiem pārkārušies ošu un alkšņu zari šaustīja gan Vamirehu, gan viņa ceļabiedri.

Vamirehs bija jau veicis pusceļu. Tālāk sala kļuva aizvien šaurāka, veidojot smaili, kas atgādināja kuģa priekšgalu. Ūdens te šķita zilāks, un drīz vien upe at­klājās visā plašumā. Apmēram trīs tūkstoši olekšu at­tālumā iezīmējās meža josla. Vamirehs saprata, ka, tu­roties pa kreisi, salas aizsegā var palikt nepamanīts tik ilgi, kamēr ienaidnieki sasniegs tādu vietu, no kurienes redzami abi upes krasti. Pat tādā gadījumā, ja tie pār­celtos otrā krastā, viņš nepamanīts sasniegtu mežaino apvidu, kur viņam būtu lielas priekšrocības — viņš uz ūdens būtu pilnīgi brīvs, bet vajātājiem, ejot pa krastu, uz katra soļa gadītos visādi šķēršļi.

BĒGŠANA

Atkal nakts . .. Jūdzēm tālu stiepjas meži, dzīvības un nerimtīgas kustības pilni. Uz zemes visur čab un šalc, koki slienas augšup pret debesīm, drebēdami vēja pūsmās, apkārt klejo baiļu un bada trenkti zvēri, no augstumiem lejup noraugās bāls dzintara dzeltens spī­deklis, kas klīst pa tuksnesīgo debess velvi.

Starp apsūnojušām klintīm Vamirehs ierīkoja patvē­rumu, apjumdams un apjozdams to ar lieliem koku zariem un apvīdams ar liānām. Te varēja justies dro­šībā; ja kāds nikns zvērs iedrošinātos uzbrukt, Vami­rehs ar metamo šķēpu, kurš uzmaukts uz oša roktura un kura smaile aptriepta ar stipru indi, varētu pa zaru starpu dot tam nāvīgu triecienu.

Ap pusnakti Vamirehu uzmodināja skrāpēšanās, un viņš sāka uzmanīgi vērot apkārtni. Ap patvertni slāja vilki, un uz gaismas un ēnas robežas pazibēja pantera. Tai pašā mirklī atskanēja piesmacis rēciens, un Vami­rehs ieraudzīja tīģeri plosām antilopi.

Jau trešo nakti viņš ar savu ceļabiedri pavada mežā, bet nezina, vai vajātāji viņiem seko vai ne. Bēgšana nav viegla: visur slēpjas briesmas — gan uz upes, gan mežā. Vamirehs tomēr no tām visām izvairījās.

Iebrikšķas zari, klajumiņā atskan soļu dunoņa, vilki dod kājām vaļu. Krastā parādās mamuts. Tā milzīgo ķermeni balsta kolonām līdzīgas kājas, mēness staros

spīd baltie ilkņi. Milzīgo dzīvnieku urdī nemiers vai arī varbūt nepārvarama vēlēšanās atvēsināties upes viļņos. Viņš majestātiski tuvojas, pat tīģeris ar visu medījumu aizvelkas projām. Vamirehs satraukts prie­cājas par milzīgo dzīvnieku. Jaunais mednieks jūt pret to cieņu, ko viņam iedvesuši sirmie tēvutēvi. Vamirehs zina, ka šis dzīvnieks ir drosmīgs un miermīlīgs; viņš arī zina šā dzīvnieka skumjo izmiršanas vēsturi.

— Lo! Lo!— Vamirehs uzrunā dzīvnieku.

Milzenis pienāk tuvāk, un puskrēslā skaidrāk iezī­mējas tā platās galvas apveidi. Vamirehs labi saskata . viņa spalvu, tumšo snuķi, kas lēnām šūpojas, varenos sānus. Milzīgais dzīvnieks gandrīz aizķer cilvēka patvē­rumu, bet tad pagriežas uz upes pusi un nozūd. Vami­rehs, nolēmis, ka tagad var kādu brīdi atpūsties, apgu­ļas un aizver acis. Viņu pārņem gurdenums; domas pāriet sapņos, pēc tam izgaist, un vienmērīga elpo­šana liecina, ka miegs Vamirehu paņēmis savā varā.