Žans Ronī(vecākais): VAMIREHS

Tomēr šajā dienā viņa radošie spēki jau bija izsī­kuši, un viņš veltīgi pūlējās pilnveidot statueti; nepār­varams nogurums, kaut kāda dīvaina neveiklības sajūta saistīja viņa kustības. Galīgi paguris jauneklis paslēpa materiālus un darba rīkus koka dobumā un paraudzī­jās debesīs, lai noteiktu laiku. Līdz vakaram vēl bija tālu, lai gan saule slīga uz rieta pusi un koku paēnā bija jūtams spirgts dzestrums. Kukaiņi bariem riņķoja gaisā, un pāri mežam baloja rēni mākoņi. Vamirehs juta, ka viņu kaut kas nospiež, — tas bija ziedošās veselības un strauji briestošā spēka slogs. Viņa būtni pildīja nenoteiktas vēlmes, ilgas pēc medībām un bīs­tamiem piedzīvojumiem.

Viņu vilināja tālās zemes, kas atradās upes lejtecē viņpus lielajiem mežiem. Viņa ziņkāri iekvēlināja ne­pazīstamās ciltis, kas tur dzīvoja. Kālab lai viņš nedotos turp? Būdams jauns un drosmīgs, izslāpis pēc bīstamām dēkām, pieradis pie klejojumiem vienatnē, apveltīts ar dedzīgu mākslinieka iztēli, viņš pakļāvās šai vēlmei, kas auga augumā un beidzot ieguva pilnīgi noteiktu formu.

Tad, rūpīgi apskatījis savus sviežamos šķēpus, rungu, žebērkli ar divām atkārpju rindām un pārliecinājies, ka laivai nav sūces, Vamirehs satvēra airi un žirgts un priecīgs devās lejup pa upi. Mežs kļuva aizvien biezāks, bet krastu līniju aizvien nenoteiktāku padarīja dūņaini trūdi, kustīgi sanesumi un augu paliekas. Tumšais ūdens tecēja lēnāk, klintis izzuda, vietumis pacēlās tūkstoš­gadīgi koki, uz kuru saknēm snauda milzīgas ķirzakas, un papagaiļu klaigas pārmāca visas pārējās majestā­tiskās dabas skaņas.

MEŽA CILVĒKS

Kad upi ietina vakara krēsla, Vamirehs aptvēra, ka iebraucis ļoti dziļi meža biezoknī. Viņš piestāja krastā, uzcepa pāris gabalu stores, kuru bija nodūris pa ceļam ar žebērkli, un, remdinājis izsalkumu, atcerējās savas cilts neskaidrās teiksmas.

Kāds sirmgalvis, kas bija nodzīvojis simt divdesmit ziemas, bet saglabājis skaidru atmiņu, stāstīja par kalnu sagrūšanu. Trīs paaudzes pirms viņa dienvidaustrumos atradušies ezeri un kalni, aiz kuru robežām savu kāju nekad nebija spēruši nedz pzanni, nedz kāda cita viņiem zināma cilts. Pēkšņi uzliesmojusi pazemes uguns, kalnu dzīles atvērušās, un bezdibenis aprijis visu ezeru ūdeni. Ļaudis nav varējuši attapties pēc pārdzīvotajām šaus­mām. Izaugusi vesela paaudze, kas nav iedrošinājusies doties uz jaunām zemēm. Beidzot lielais mednieks Garms tēva Taha un vairāku jaunu drosminieku

pavadībā nolēma iziet caur aizām, kas izveidojušās pēc milzīgās nelaimes. Tādā veidā tikušas atklātas plašās dienvidaustrumu stepes…

Virs Vamireha galvas šalca apse. Sīs atmiņas viņu satrauca, un viņš ar skaudību domāja par tiem, kuri, tāpat kā Garms, atklājuši tālas zemes un kļuvuši sla­veni. Viņš atcerējās vēl citas leģendas: par uzņēmīga­jiem pzanniem, kuri gadsimtiem ilgi bija mēģinājuši izlauzties cauri mežam; kā daži no viņiem pazuduši bez vēsts, bet citi atgriezušies un stāstījuši, ka upe tekot starp milzīgiem kokiem bez gala tālu un ceļojums ar katru dienu kļūstot bīstamāks. Taču šie nostāsti nelau­pīja klejotājam drosmi. Viņa ziņkāri un vīrišķību vēl vairāk iekvēlināja naksnīgās skaņas un briesmas, kādas slēpās nakts mijkrēslī. Jauneklis vēl ilgi sēdēja no­modā zem koka. Kad nogurums lika sevi manīt, viņš piecēlās, izvilka krastā vienkoci un, izraudzījies sausu vietu, noklāja zemē alu lauvas ādu. Pēc tam, apgāzis vienkoci uz mutes, viņš apsedzās ar to, lai pasargātos no nejaušībām. Sažņaudzis rungu vienā rokā un svie­žamo šķēpu otrā, Vamirehs beidzot aizmiga.

Nedz tajā naktī, nedz arī nākamajās naktīs plēsīgi zvēri netraucēja Vamireha mieru. Nakts briesmoņi klimta ap viņa laivu, bet neviens nemēģināja uzbrukt. Vamirehs piestāja pie mežiem apaugušiem krastiem un salām. Visur bija tik daudz augļu un medījuma, ka viņš nekad neizjūta nekāda pārtikas trūkuma. Ne vienu reizi vien, skatot šo nebeidzamo mūžamežu, no kura iztecēja platas straumes, ieplūdinādamas savus ūdeņus lielajā upē, Vamirehu pārņēma skumjas, un viņš sāka nožēlot, ka devies šādā dēkā. Viņš prātoja, ka atpakaļ­ceļš būs vēl smagāks; atmiņas par tiem, kuri nebija atgriezušies no līdzīgiem ceļojumiem, viņu satrauca. Bezgalīgs maigums ielija jaunekļa sirdī, kad viņš do­māja par saviem vecākiem — Zomu un Namiru, par jaunākajiem brāļiem un māsām. Protams, Zomam un Namirai ne vienu reizi vien bija nācies gaidīt viņu atgriežamies divus vai trīs mēness ceturkšņus, un ve­cāki jau bija apraduši ar viņa prombūtni;- bet kas var pateikt, cik ilgi viņš būs projām šoreiz? Ceļā aizvien biežāk gadījās visdažādākie šķēršļi; visvairāk ceļotāju kavēja krāces, kurām viņš varēja tikt pāri, vienīgi vel­kot laivu pa krastu cauri brikšņiem, pāri ciņiem un saknēm, vairoties no rāpuļiem un plēsīgiem zvēriem. Šie pārgājieni bija grūti, taču pārvarētie šķēršļi vēl vairāk stiprināja jaunekļa neatlaidību, viņa apņēmību gūt panākumus.

Kādu rītu Vamirehs pamodās tai laikā, kad putni beidza dziedāt dziesmas uzlēcošajai saulei un rīta rasa pilēja no koku pazarēm kā smalks lietus. Viņa uzma­nību saistīja čaboņa biezoknī. Jauneklis ieraudzīja kādu radījumu, kas tuvojās grīļīgā solī, palēkdamies un pietupdamies; šī būtne bija mazliet lielāka par pan­teru. Redzēdams četras rokas, seju ar apaļām acīm un smailām ausīm, Vamirehs pēkšņi atcerējās, ko bija stāstījis Sbozs, pzanns, kurš bija visdziļāk ielauzies noslēpumainajā mežā. Vamirehs nojauta, ka šis fantas­tiskais radījums ar nesamērīgi garajām rokām un spē­cīgajām, platajām krūtīm ir meža cilvēks. Būdami nai­dīgi Eiropas un, iespējams, ari Āzijas ciltīm, šie radī­jumi laika gaitā tika atspiesti aizvien tālāk uz siltajām zemēm; dienvidu mežos pēc tam, kad šī suga bija pa­metusi savu dzimteni, šur tur vēl bija patvērušies atse­višķi meža cilvēku pārstāvji.

Vamirehs sajuta simpātijas pret meža cilvēku; izslē- jies visā augumā, jauneklis izkliedza pzannu aicinā­jumu. Meža cilvēks satraukts apstājās, lūkodamies ar savām apaļajām acīm biezoknī. Pašķīris zarus, Vami­rehs pēkšņi nostājās viņa priekšā un uzsauca:

— Goi! .. . Lai vienmēr tevi pavada laime!

Meža cilvēks piecēlās. Viņš bija noaudzis ar pūkainu spalvu, retiem matiem uz galvas, augumā mazāks par Vamirehu, taču krietni platāks plecos un, šķiet, apvel­tīts ar milzu spēku. Vamirehs nevarēja vien nobrīnī­ties par viņa nikno izskatu, briesmīgajiem žokļiem un uzacīm, kas bija pārkārušās pār dzeltenajām acīm, par viņa melno, raupjo ādu. Tomēr meža cilvēks joprojām likās viņam simpātisks. Pēc tik daudzām vientulībā pavadītām dienām Vamireham bija patīkami redzēt sev līdzīgu būtni.

Pastiprinādams vārdus ar izteiksmīgu žestu, viņš ieru­nājās atkal:

>— Vamirehs ir draugs … draugs!

Meža cilvēks ierūcās, atiezis zobus, acīm redzot, šau­bīdamies par Vamireha nolūku patiesīgumu. Apzinā­damies, ka vārdiem nav nekādas nozīmes, jauneklis mēģināja saprasties, ņemot talkā žestus; taču žesti tikai pavairoja meža cilvēka neuzticību.

Nelikdamies par to ne zinis, Vamirehs paspēra dažus soļus viņam pretī, bet meža cilvēks, sažņaudzis milzī­gās dūres, zibinādams acīm, iesita sev pa krūtīm un nostājās draudīgā pozā.

Tad jauneklis pārskaities iekliedzās:

— Vamirehs nebaidās ne lauvas, ne mamuta… ne cilvēka viltības!