Žans Ronī(vecākais) - VAMIREHS

Jaunā atraitne, sāpēs saļimusi, gulēja knūpu zālē, un viņas mati vijās starp ziediem un zāļu stiebriem, kā sēru vītola zari liecas pār dīķi ar ūdens lilijām. Terans, Van­gaba draugs, no visas sirds juta viņai līdzi. Jauneklis čukstus viņu mierināja; atraitne uzlūkoja Teranu un ar pateicību domāja par to, cik labsirdīgs pret sievietēm un bērniem ir šis mednieks, viens no spēcīgākajiem starp visiem cilts spēkavīriem. Nakts nolaidās pār zemi, līdzenumā iegaudojās vilki, no upes krastiem atskanēja hiēnas smiekli, un lielie plēsīgie zvēri parādījās visā savā spēkā un varenībā.

SALIŅA

Par Vamirehu, Zoma dēlu, brīnījās visa pzannu cilts, kaut ari viņš vēl bija jauns. Veiklais, spēcīgais, lieliski noaugušais mednieks bija arī apdāvināts mākslinieks. Augu un dzīvnieku formas valdzināja viņa iztēli. Viņam patika vienam pašam klejot pakalnos, lauzties cauri meža biezokņiem, irties pa upes straumi ne vien dienā, bet arī naktī, ar baudu ielūkoties dabā, uztvert lietu slēptās īpašības. Eiropas toreizējo gargalvaino cilšu ļau­dis nesmējās par tādiem cilvēkiem un pret Vamirehu izturējās ar dziļu cieņu, apbrīnojot viņa prasmi izgriezt zīmējumus uz kaula un raga, kā arī darināt koka un ziloņkaula figūras. Mīlēdams savu mākslu, Vamirehs kļuva labākais mākslinieks starp visām ciltīm, kas, pa­vasarim tuvojoties, bija aizklejojušas uz dienvidaus­trumiem. Augām dienām un nedēļām Vamirehs slēpās no saviem cilts locekļiem, uzmeklēdams patvērumu kādā vientuļā vietā, lai netraucēts varētu nodoties dar­bam. Visa cilts jūsmoja par griezumiem un zīmējumiem, ko jauneklis pārnesa no saviem klejojumiem. Ne Zoms, viņa tēvs, ne Namira, viņa māte, neraizējās par dēla ilgo prombūtni, neskaidri ticēdami viņa laimei.

Kādu rītu Vamirehs iesēdās savā mazajā, nedrošajā laiviņā, kas, likās, apgāzīsies vismazākajos viļņos, un sāka laisties lejup pa upi, stūrēdams ar kaut ko airim līdzīgu. Pēc tam kad viņa skatienam izgaisa alu ļaužu patvērums, upe kļuva platāka, toties seklāka, un tās gultni šur tur aizsprostoja sūnām un ķērpjiem apaugu­šas klintis. Viļņi krākdami sašķīda pret akmens bluķiem, dziedādami diženu melodiju, un klinšu sienas, vietām sliedamās uz augšu, veidoja plašas velves, kurās brīvi klaiņoja vējš un skanēja apspiestām raudām un šņuk­stiem līdzīgas atbalsis.

Upes mežonīgajos krastos parādījās mežs ar lokaniem vītoliem pie paša ūdens, ar pelēcīgām apsēm un sēru ošiem, ar augstienēs izklaidus augošiem bērziem, bet aiz tiem sākās īsts mežu okeāns ar milzu kokiem, liā­nām un citiem parazītaugiem, kas žņaudza cits citu.

Vamirehs, majestātiskās panorāmas valdzināts, no­lika airi un līksmoja, raudzīdamies koku drebošajos atspulgos ūdenī un labpatikā ieelpodams spēcīgās smar­žas, kas pildīja gaisu.

Biezoknī un garajā zālē pavīdēja zālēdāju galvas; klinšu pakājē pret straumi bariem vien peldēja stores. Parādījās saliņa. Vamirehs ķērās pie aira un, stūrēdams vienkoci uz salas dienvidu galu, piestāja nelielā vīto­liem apaugušā līcītī. Milzīgas vardes izbijušās metās upē, bet ūdensvistiņas un prīkšķes pacēlās spārnos. Va­mirehs pašķīra koku zarus un nokļuva klusā, vientuļā paslēptuvē; zeme šeit bija cieti nomīdīta un zāle izrauta ar visām saknēm, acīm redzot, tīšām. Vamirehs pa­smaidījis iebāza roku melnalkšņa dobumā un izvilka no turienes kasīkļus, plāksnītes, asas krama šķēpeles, kaulus un ozolkoka gabalus, kā arī stopa stiegru. Kādu brīdi viņš klusu ciezdams vēroja aizsāktu, vēl neizvei­dotu statueti, kurai varēja samanīt vienīgi galvas aug­šējo daļu, pieri un acis. Viņu pārņēma mākslinieka svēt­laimīgais satraukums.

— Tā tiks pabeigta pirms pilnmēness naktīm! — jau­neklis iesaucās, nosviezdams apmetni.

Vamirehs aizgāja pie vienkoča, lai paņemtu līdzi at­vestos kaulus un zobus, un kādu brīdi vilcinājās, neva­rēdams izšķirties, vai turpināt aizsākto statueti vai arī izgriezt kaut ko no kaula. Jaunekli visvairāk kārdināja alu lauvas ilkņi, un viņš vairāk reižu tos paņēma rokās. Ar krama asmens smaili, piemiedzis acis un sakniebis lū­pas, viņš iezīmēja uz ilkņiem iedomātās kontūras. Pēc tam jauneklis devās klaiņāt pa saliņu, uzmanīgi rau­dzīdamies visapkārt, it kā meklēdams modeli — koku, putnu vai zivi.

Viņš noplūca lielu gundegas ziedu ar dzeltenu vaina­dziņu un vērīgi aplīīkoja šo augu. Lielās, maigi mirdzo­šās vainaglapas, smalkās putekšņlapas un iesārtais stieb­riņš izraisīja jaunajā māksliniekā sajūsmu; tomēr vēl vairāk viņu saistīja pati zieda forma, ko varēja atvei­dot ar krama asmeni. Cenzdamies piešķirt ziedam da­bisku stāvokli, Vamirehs iesprauda to starp zariem un uztrina kaltu. Satvēris alu lauvas ilkni, viņš viegliem vilcieniem sāka ieskicēt gundegu, viss iegrimis darbā; nopietni un kaislīgi atdodamies savai mākslai.

Jaunekļa vingrā roka bija lieliski piemērotā māksli­nieka darbam. Uz ilkņa jau iezīmējās smalks zieds ar izplestām vainaglapām un putekšnīcām tievu, maigu stiebriņu galos. Saviļņotais Vamirehs brīdi aplūkoja paveikto un, piemiedzis acis, vēl ciešāk saknieba lūpas; darbs bija izdevies — zieds glezni izcēlās uz maigās baltā kaula virsmas. Vamirehs klusītiņām iesmējās un piespieda rokas pie krūtīm. Tomēr drīz vien, neapmie­rināts ar dažām līnijām, viņš tās izdzēsa ar kasīkli un uzvilka no jauna; taču ari šoreiz viņam kaut kas ne­patika: bija pienācis brīdis, kad jāuzsāk cīņa, kad darbs kļūst smags un izraisa īgnumu un niknumu.

Ar milzīga bērna žestiem, rokas nolaidis un sizdams pa gurniem, skaizdamies uz lietām, ko turēja rokās, Vamirehs reizes divas vai trīs nosvieda kaltu. Viņa ciltij raksturīgā neatlaidība tomēr drīz vien piespieda mākslinieku no jauna ķerties pie darba un izlabot vi­sas neveiklās līnijas. Tad jauneklis noguris piecēlās, pat nevēlēdamies paraudzīties uz savu darinājumu. Viņa dvēseli pārņēma skumjas, jūtot, cik niecīgs ir cilvēks dabas priekšā. Jauneklis ilgi kavējās pie upes. Straumē ņudzēja dažādas zivis, peldēdamas lielos baros; tās bija atnākušas no jūras un devās pa upi uz augšu, uz nārsta vietām. Palu laiks jau bija beidzies, un upē aizvien re­tāk gadījās straumes nesti zari un ar saknēm izrauti koki.

Tuvojās pusdienas laiks, ēnas kļuva īsākas, sakarsu­šais gaiss virmoja augšup kāpjošajās, spēcīgajās plūs­mās. Taču miklajā saliņā zem zaļajiem vītoliem un alkšņiem šīs stundas likās sevišķi valdzinošas. Lejāk, upes pretējā krastā, Vamirehs ieraudzīja milzīgu, ra­gainu dzīvnieku. Tas bija sumbrs. Dzīvnieks nesteigda­mies iznāca upes krastā uz garas, akmeņainas zemes mēles.

Milzīgā zālēdāja tuvošanās lika straujāk iepukstēties mednieka sirdij, un viņš sajūsmināts raudzījās uz sumbra plato galvu, kas bija noliekusies pār upi, uz viņa slaidajām kājām un varenajām krūtīm.

— Eo! Seit ir Vamirehs! … Vamirehs! — viņš ieklie­dzās spalgā balsī.

Dzīvnieks izbrīnījies pacēla galvu.

— Vamirehs dāvina tev dzīvību!

Sumbrs padzēries devās projām. Vamirehs salūkoja gabalu taura gaļas, ko bija izcepis jau agrāk, remdināja ar to izsalkumu, atlaidās uz zemes un drīz iemiga. Pēc kāda laika viņu uzmodināja čabēšana. Vamirehs ierau­dzīja rosāmies kādu pusduci ūdensžurku. Vienā mirklī pietrūcies kājās, ar pūlēm atvēris acis, viņš tūliņ atce­rējās nepabeigto zīmējumu. Paņēmis ilkni rokās, viņš ieraudzīja precīzu, ļoti smalku auga zīmējumu, nevis tikai neskaidras zieda kontūras, kā bija domājis. No jauna satvēris asmeni, Vamirehs ļoti rūpīgi padziļināja līni­jas un, izurbis ilknī pie gundegas stiebra caurumiņu uzvēršanai, pasmaidīja, apmierināts ar savu jauno rotu.