Žans Ronī(vecākais) - VAMIREHS

Pzannu cilts baudīja pavasara rīta spirgtumu. Bērni skraidelēja un lēkāja pļaviņā, kas aizsniedzās līdz upes krāstam; zem vītoliem sēdēja kāda puskaila sieviete un kārtoja sarkanīgo, kuplo matu viļņus, vīrieši ne­steigdamies apsprieda nākamās medības un darbus. Gandrīz visi viņi bija ar spēcīgiem muskuļiem un ga­rām, enerģiskām karotāju galvām. Karavīri saberza krama traukā sarkano krāsu mīniju un sajauca to ar pirmvērša taura smadzenēm; tad viņi ar smalkām augu šķiedru otiņām uztriepa uz sejas un krūtīm neveiklas svītras, atdarinādami dabā sastopamas formas. Daži iz­greznoja ceļus, pieri, kaklu un kājas ar dārgām ro­tām — ilkņu karuļiem (lauvas, vilka, lāča, sumbra, brieža zobos izurba caurumiņus pie pašas saknes un zobus savēra virknē), ar zivju asaku muguras skrieme­ļiem, dažādiem akmentiņiem un gliemežvākiem.

Pzannu cilts jau bija pacēlusies tajā cilvēku attīstī­bas pakāpē, kad parādās mīlestība uz darbu un mākslu. Pzanni bija mednieki, nevis plēsonīgi zvēru izskaudēji; viņiem vēl nebija nekādas īpašas reliģijas, tomēr viņi jau apzinājās, ka bez redzamās pasaules pastāv vēl kāda cita — noslēpumaina un nesaprotama. Pzannu cilts pie­derēja pie gargalvaino cilvēku rases, kas tajos laikos mita Eiropā. Viņi dzīvoja mierīgu dzīvi atsevišķās ko­pienās, nepazīdami pazemojošu verdzību, un viņu rak­sturam piemita skarbs cildenums, augstsirdība un lab­sirdība. Pzanni aizņēma plašus apgabalus, kur netrūka pārtikas, un tāpēc šajā ciltī nevarēja ieviesties varmā­cīgas laupīšanas instinkti vai zemiska viltība. Cilts virsaiši, ko ievēlēja, cienot viņu pieredzi un gudrību, valdīja bez varmācības un neapspieda cilts locekļus.

Pēc rīta mielasta un uzpošanās sievietes un tie vīrieši, kas nepiedalījās tās dienas medībās, ķērās pie darba.

Daži ar smalku adatu sašuva zvērādas, kurās iepriekš ar kaula īlenu izdūra caurumiņus. Citi apstrādāja jēl­ādas ar nažiem un kasīkļiem. Trešie gatavoja akmens cirvjus, nažus, zāģus un kaltus. Akmeņu apskaldīšana viegliem sitieniem prasīja neparastu izveicību un pa­cietību un deva iespēju tikai pavisam lēnām izgatavot asmeņus un smailes; tomēr meistars, ilgu laiku pa­stāvīgi rīkodamies ar materiālu, izkopa līdz pilnībai savu mākslu un gandrīz aizvien uzminēja, kādā vir­zienā visizdevīgāk būtu jāapskalda akmens.

Citi darīja vēl smalkāku darbu: viņi izgrieza no kaula un raga īlenus, žebērkļus un makšķeru āķus; šie rīki bija tik smalki un precīzi darināti, ka cilvēks varēja pilnveidot to izgatavošanu tikai pēc tam, kad akmens rīku vietā sāka izmantot metāla rīkus.

Adatu varēja uzskatīt par izgudrotāja spēju paraugu: kaula šķēpeli ar robotu krama asmeni noapaļoja, pēc tam adatas virsmu noslīpēja ar smalkām smiltīm un izurba aci, virpinot asu smaili; šo darbu darīja ārkārtīgi gausi, allaž bažīdamies, ka tikai tievā adata nepārlūst.

Pa to laiku mednieki sapulcējās pie alas ieejas. Kāds jauneklis ar sevišķi asu redzi uzkāpa pašā augstākajā klintī, lai pavērotu apkārtni. Pa kreisi aiz upes pie ap­vāršņa iezīmējās neskaidras, maigas blāvi violeta meža kontūras. Tieši priekšā pletās ielejas, lēzenas stepes ieplakas ar tikko manāmiem nolaideniem pauguriem. Aiz muguras pacēlās kalnu grēda ar palsos mākoņu vālos tītām virsotnēm. Līdzenumā visur varēja manīt klaiņājam dzīvniekus: mednieks saskatīja meža zirgu un pirmvēršu tauru barus. Viņš skaļā balsī pavēstīja to saviem biedriem, ar roku parādot medību vietu. Iz- dzirduši šo vēsti, visi devās pēc ieročiem un pēc kāda brīža atgriezās, apbruņojušies ar lokiem, bultām, že­bērkļiem, metamajiem šķēpiem un rungām. Kad visi jau bija gatavi doties ceļā, sirmais virsaitis atskatījās un uzsauca:

— Vamireh!

Atbildot uz šo saucienu, pie alas parādījās jaunais alu lauvas uzvarētājs. Viņš nevarēja izšķirties, vai tur­pināt darbu pie vakar aizsāktā zvērādu apmetņa vai arī piebiedroties medniekiem. Jaunība, vilinošā ieleja, kas bija pamodusies no snaudas, un biedru saucieni guva virsroku. Viņš atgriezās alā un drīz atkal iznāca, apbruņojies ar loku un rungu. Tad visi devās ziemeļu virzienā. Pirmatnējo cilvēku prātu, ko bija satraucis straujais gājienā un brīnišķīgā rīta iespaidi, drīz vien sāka mākt nogurums, un viņi cits pēc cita apklusa.

Drīz no kāda paugura virsotnes mednieki ieraudzīja tauru baru. Lielie zālēdāji, kuru skaits sasniedza vai­rākus simtus, ganījās trijstūrainā līdzenumā kādu div­tūkstoš olekšu apkārtmērā. Rūsganie vērši ar vareniem lauvu skaustiem un platiem galvaskausiem gausā gaitā soļoja šurpu turpu starp govīm un teļiem. Viss šis dzīv­nieku bars liecināja par brīnišķīgo, rāmo, mierīgo dzīvi un tajā pašā- laikā lika nojaust bara vareno spēku.

Pēc bara vadoņa pirmā aicinājuma vēršiem vajadzēja pulcēties un sāktcīņu. Savvaļas dzīvnieku attapība — īpašība, ko viņu Āzijas ciltsbrāļi vēlāk zaudējuši ilgajā verdzības jūgā, padarīja viņus spējīgus pareizai aizsar­dzībai un arī patstāvīgiem uzbrukumiem.

Mednieki apstājās. Paugura aizsegā viņi apsprieda medību plānu. Apvidus reljefs un dzīvnieku atrašanās deva iespēju rīkoties divējādi: vai nu, slēpjoties aiz pauguru virknes, uzbrukt tauriem vienlaikus no labās un kreisās puses, vai arī apiet tauru baram apkārt un visiem reizē uzbrukt no vīģes koku birzs. Vairums med­nieku pēc īsa brīža atzina par labāku pirmo plānu; otrs — izdošanās gadījumā gan solīja vairāk medījuma, taču nelikās tik drošs, jo dzīvniekus varēja izbiedēt kāda nejaušība, iekām mednieki paspētu tikt līdz savai paslēptuvei.

Mednieki sadalījās divos pulkos: vienu vadīja vīrs ar griezumiem rotātu zizli — viņa amata zīmi rokā, otru — milzīga auguma sirmgalvis.

Zvēru lencēji izmantoja visus apvidus nelīdzenumus, prasmīgi slēpdamies aiz pakalniņiem un ieplaciņās.

Pirmais mednieku pulciņš, mazliet aizsteidzies priekšā otrajam, jau bija aizlavījies pie tauru bara bultas lido­juma atstatumā, kad pēkšņi bara vadonis kļuva tramīgs. Pacēlis rūsgano, baltiem lāsumiem izraiboto galvu, taurs sāka uzmanīgi ausīties un vērot apkārtni. Tad atska­nēja dobja maurošana, skaista un majestātiska kā lau­vas rēciens. Izklīdušie zālēdāji satrūkās un sablīvējās ciešā barā. Šaubu vairs nebija, dzīvniekiem pār muguru pārskrēja šermuļi: pamanīts ienaidnieks, nežēlīgais div­kājainais ienaidnieks, ko tauri labi pazina. Pēc signāla milzīgais ganāmpulks vienā mirklī sakustējās un me­tās bēgt, un visa ieleja drebēja dzīvnieku soļu dunoņā.

Atteikušies no sava plāna, alu ļaudis uzkāpa pauguru virknē, aiz kuras līdz šim bija slēpušies. Žiglākie uz­skrēja pašā virsotnē; dzīvnieki, pat no bēgošā bara at­palikušie, jau atradās atstatumā, kas desmit reižu pār­sniedza bultas lidojuma tālumu. Dzīvnieki auļoja pro­jām ātri, un mednieki skaidri redzēja, ka medības nav izdevušās. Tomēr paši karstasinīgākie no viņiem, īsti spēcīgās rases barbari, neklausīdami vecākos, bez kāda aprēķina, tikai sacenzdamies cits ar citu, metās pakaļ medījumam. Trīs mednieki pēc kāda brīža jau atradās bultas lidojuma atstatumā no tauru bara. Iespindzās bultas — un viens no vēršiem sagrīļojās, otrs skaļi iemaurojās. Tad atskanēja kaujas sauciens:

— Eo! Eo!

_No jauna lidoja bultas — viens no vēršiem pakrita, pēc tam saļima arī kāda govs. Tad divi vērši, šķiet, bija nolēmuši upurēt savu dzīvību: viņi apstājās, dodot iespēju baram aiziet tālāk. Kādu brīdi abi cildenie aiz­stāvji ar nagiem kašņāja zemi, stingri vērdamies ienaid­niekos ar lielām, aizmiglotām acīm, un beidzot metās viņiem virsū.