Žans Ronī(vecākais) - VAMIREHS

Namiru, dzimtas alas un plašos līdzenumus, metas cīņā …

Viņi saduras aci pret aci. Ar bultām šaut nav iespē­jams. Austrumu karotājiem sākumā nemaz neveicas: vienu šķēpu Vamirehs sadragā ar rungu, otru izrauj ienaidniekam no rokām. Tad jauneklis, cīnīdamies vie­nādi veikli ar abām rokām, vienā tur šķēpu, otrā rungu … Gan atkāpdamies, gan atkal uzbrukdams, viņš atvaira piecu īsgalvaino ļaužu spiedienu un vienu pat viegli ievaino krūtīs .. . Taču mainīgā kaujas laime viņu aizvedusi projām no Elemas. Jauneklis redz mei­teni ienaidnieka rokās un metas uz priekšu, lai viņu atgūtu. Sinī mirklī viņam sānos ieurbjas šķēps. Asinis plūst straumēm . .. Šausmīgi atriebdamies par šo brūci, viņš vienām ienaidniekam sadragā galvaskausu, otru notriec pie zemes ar salauztu plecu, bet barvedim ietriec gurnā šķēpu.

Tomēr pzannam uznāk gurdenums. Pēdējos spēkus viņš vēl sakopo, lai aizsargātos. Elema žēli kliedz, bet viņas ciltsbrāļi gatavojas pēdējam uzbrukumam. Cīņas kvēle liek vecajam barvedim aizvilkties līdz ievaino­tajam ienaidniekam. Bet tās arī ir beigas. Vamirehs taisās bēgt. Viņa runga vēlreiz atvēžas, un krīt vēl viens upuris… Pēc tam jauneklis steidzīgi satver šķēpu un žebērkli, skrien uz upi, metas laivā, un trīs aira vēzieni viņu aiznes upes vidū. Viņa ienaidnieki apsver, cik bīstama būs cīņa uz ūdens, un vadonis ne­ļauj viņiem uzsākt šo cīņu …

Tad visi viņi tver lokus, bet arī bultas nespēj sa­sniegt ienaidnieku, jo viņa laiva jau ir nozudusi aiz saliņas.

VAMIREHS

Izstiepies guļus mazajā laiviņā, Vamirehs spieda ciet ar sarecējušām asinīm klāto brūci. Bija jau pagājusi stunda, kamēr viņš gaidīja spēku atgriešanos, lai va­rētu nokļūt līdz nometnei; no asins zaudējuma jaunek­lis bija ieslīdzis pussnaudā, pusnesamaņā un vairs skaidri nesajuta savu paša ķermeni. Priekšmeti viņa priekšā griezās, likās maziņi, sīciņi, krūtis bija pielijušas ar karstu vilni, kas nezin kāpēc likās patīkams, kaut arī smacēja un uztrauca.

Tomēr krīze beidzās. Reizē ar drudžaino satraukumu atgriezās arī spēki. Vamirehs jau spēja aizirties līdz krastam, izkāpt malā un savākt dziedinošas lapas un sveķus, lai pārsietu ievainojumu. Vispirms viņš to ap­mazgāja ar ūdeni, saspieda tuvāk brūces malas, pēc tam uzlika brūcei ar sveķiem notrieptas lapas un tās piesēja ar platu ādas strēmeli. Šis izturīgais pārsējs netraucēja gaisa pieeju ievainojumam. Pēc nedēļas to vajadzēs atjaunot, bet pagaidām aromātiskās lapas un sveķi pasargāja brūci no strutošanas.

Vamirehs sāka justies daudz labāk, neskaidrais sa­traukums, kas pavada katru slimību, pamazām izzuda, un viņā atkal pamodās lepnums un uzvaras prieks. Viņš ar baudu remdināja slāpes un izsalkumu un de­vās meklēt koku, kas bija nepieciešams jaunu ieroču izgatavošanai. Jauneklis ātri drāza kātus — divpadsmit īsus metamajiem šķēpiem un vienu garu — šķēpam. Strādājot viņš iedomāja izgatavot tādu loku un bultas, kādus lietoja austrumu karotāji, — no cieta, apdedzi­nāta koka. Loka līksts bija plakana, bet plata, ar ne­lielu, apaļu iedobi bultas lidojuma virzīšanai. Vamirehs izrāva ar visām saknēm jaunu osīti un apdedzināja to no abiem galiem, pēc tam viņam vajadzēja ilgi apdrāzt stumbru, lai to padarītu tievāku, ņemot talkā gan krama asmeni, gan uguni.

Saule norietēja ātrāk, iekām Vamirehs spēja pabeigt iesākto. Viņš saprata, ka darba pabeigšanai vēl vajag ne mazāk kā dienas divas, neskaitot laiku bultu no- smaiļošanai. Meklēdams drošu patvērumu naktij, viņš nolēma pabeigt vispirms šķēpu, metamos šķēpus un žebērkļus uzbrukuma gadījumam, kuru tomēr grūti bija gaidīt. Nezin vai austrumu cilšu ļaudis, kad divi vīri bija krituši, kā arī vairāki ievainoti, tajā skaitā virsai­tis, iedomāsies atsākt cīņu. Domājams, ka viņi steigsies cik vien ātri iespējams atpakaļ uz savām stepēm kopā ar meiteni. Vamirehs pavīpsnāja, domājot, ka mei­tene vēl nav viņam pavisam zudusi. Jauneklis nevarēja aizmigt; viņu satrauca doma par meitenes otrreizēju nolaupīšanu.

Otrā rītā atmodies, Vamirehs juta lielu nespēku, kas neļāva piecelties. Sākās brūces dzīšana. Ar lielām grū­tībām jauneklis aizvilkās līdz krastam, lai dzesētu ne­ciešamās slāpes. Viņš padzērās, bet atpakaļceļam vi­ņam vairs nepietika spēka.

Jauneklis aizmiga turpat upes krastā, pakļaudams sevi briesmām — viņš viegli varēja kļūt par plēsīgu zvēru upuri. Saule jau bija pacēlusies augstu, kad ievainotais atguva samaņu. Viņš atkal remdēja slāpes. Galvā viņam dūca, sirds spēcīgi dauzījās, domas bija nomāktas. Jauneklis saprata, ka diena zaudēta, un at­zina par nepieciešamu paslēpties stāvā krasta tuvumā zem laivas. Ar. nelieliem pārtraukumiem, pussnaudā remdēdams slāpes, viņš nogulēja nesamaņā līdz pašai ausmai. Vamirehs bija tuvu bojā ejai, visu nakti viņa spēcīgais organisms cīnījās ar nāvi. Bet līdz ar rītausmu atnāca miers, miegs viņu spirdzināja, un, kad saule bija nogājusi ceturto daļu sava ceļa, viņš pamodās izsalcis. Vamirehs apskatīja apsēju: sāpes bija zudušas, maz­liet uztūkušās brūces malas jau bija paguvušas gandrīz aizvilkties. Galva bija skaidra. Jauneklis devās meklēt sev barību, apbruņojies ar vienīgo palikušo šķēpu un žebērkli. Šajā laikā krūmu biezoknis nesolīja bagātu medījumu, bez tam upuri vajadzēja gaidīt no slēpņa, jo atklāti uzbrukt neatļāva brūce. Pagāja stundas trīs, un pa visu šo laiku garām paslēptuvei aizslīdēja tikai daži sīki plēsoņi, kuru gaļa nebija riebīgās garšas dēļ ēdama. Izsalkums jau sāka nežēlīgi mocīt mednieku. Tad viņš pēkšņi ieraudzīja aļņu baru lieliska tēviņa vadībā. Tas bija liels, bīstams medījums x un tāpēc jo vairāk vilinošs, jo tēviņa ragus varēja izmantot šķēpu, žebērkļu un metamo šķēpu uzgaļu izgatavošanai. Va­mirehs šajā mirklī vēl vairāk nožēloja, ka viņam nav loka, kas dotu iespēju nogalināt dzīvnieku iztālēm, jo alnis bieži vien nežēlīgi atriebjas par mātīšu nogalinā­šanu. Barvedis bija milzīgi liels, viņa platie ragi saza­rojās virs galvas gluži kā dižskābardis bez lapām.

Mednieks, izmantojot krūmu aizsegu, ar vislielāko piesardzību zagās tuvāk aļņu baram, bet attālums līdz tam vēl arvien bija pārāk liels, lai varētu bez kļūdīša­nās ietriekt upurī vienīgo atlikušo žebērkli.

Tāpēc jauneklis sāka nogaidīt. Aļņi plūca zāli un spē­lējās, un viena no mātītēm draiskojās tuvu mednie­kam. Žebērklis nošvīkstēja gaisā un ietriecās dzīvnieka ķermenī. Ar pirmsnāves žēlu nopūtu mātīte nogāzās pie zemes, bet pārējie aļņi metās krūmos. Palika tikai tēviņš, vērīgi skatīdamies uz meža biezokni. Mirkli vēlāk viņš jau bija blakus upurim, satraukumā kārpīja ar nagiem zemi un reizē alka gan atriebības, gan bai­dījās no nezināmā. Pa šo laiku Vamireha uzmanību ne­atlaidīgi saistīja dzīvnieka lieliskie ragi; ar neapdo­mātu, vārgu kustību viņš iznāca no paslēptuves uz aļņa pusi ar šķēpu un lauvas ādu rokā.

Alnis vilcinājās, pavērsis savas iegarenās acis uz meža mijkrēšļa pusi, bet cilvēks pakāpās atpakaļ, un dzīvnieks instinktīvi novērtēja šo kustību kā mednieka vājumu. Zemu noliecis galvu, alnis strauji metās virsū cilvēkam. Vamirehs atlēca sāņus un uzsvieda savu ap­metni uz aļņa žuburainajiem ragiem. Kamēr dzīvnieks, gribēdams atbrīvoties, neatlaidīgi purināja galvu, med­nieks ietrieca viņam šķēpu starp ribām, trāpīdams pašā sirdī. Alnis sabruka, bet Vamirehs no lielās piepūles sa­ļima bezspēkā. Taču viņš drīz piecēlās, uzkurināja uguni un izcepa gabalu aļņa gaļas.