Žans Ronī(vecākais) - VAMIREHS

Zemē guļošais cilvēks sacēla mežā trauksmi. Apkārt divkājainajam valdniekam drūzmējās dzīvās radības, kas pētīja sausos stumbrus un zarus, klausījās, skatī­jās un ošņāja; smailie deguni, smalkās ausis, melnām pērlēm līdzīgas apaļās acis, garie taustekļi sajuta cil­vēku, nojauta viņa vājumu. Tuvojās žurkas, ko pievi­lināja ar kaulu smadzenēm ieziestās siksnas; pēc tam augšā zaros savus ziņkārīgos purniņus sāka snaikstīt vāveres, kurām uzglūnēja liels lūsis.

Laiks gāja. Saules gaisma lija meža klajumā. Dzīvī­bas straume auga līdz ar staru spēku, salidoja arvien vairāk un vairāk mušu, kamenes un bites dūca arvien neatlaidīgāk un skaņāk, putni ašāk šaudījās pa koku pazarēm.

Tukšā atgriezusies no nakts medībām, izsalkusi hiēna klīda starp krūmiem savā šļūcošajā gaitā. Viņa sajuta cilvēka ķermeņa smaku, kas sajaucās ar ādas un tauku smaku, un piegāja tuvāk; žurkas pamuka projām kur kurā; līķu novācēja, neiznākdama no krūmiem, saprata, ka cilvēks nav miris, taču viņa nezaudēja cerības un laiski paslēpās ēnā.

Garie maigās gaismas stari aizvien stāvāk lauzās cauri lapotnei; ēnas sarāvās īsas jo īsas un tad atkal sāka stiepties garumā. Cilvēks aizvien vēl gulēja, un hiēna to apsargāja. Putni kļuva gurdi, un viņu balsis lielajos kokos noklusa; skudra ložņādama šūpoja asos zāles stiebrus; sirsenis, ķerdamies pie tieva puķes kā­tiņa, lieca to pie zemes; nenoklusdamas dūca mušas;

brīkšķēja sausie zari zem auļojošā dambriežu bara kājām.

Pēc pāris stundām — dienas otrā pusē, sajutuši hiēnas riebīgo smaku, šai meža nostūrī atklīda šakāļi un sapulcējās turpat tuvumā. Arī viņi paslēpās krūmos; ša­kāļu alkatīgais nemiers un nelaimi vēstošie kaucieni lika noprast kraukļiem, ka gaidāms bagāts laupījums. Tie, skaļi ķērkdami, laidās šurp veseliem bariem un kā tumšs mākonis aizsedza debesis virs klajumiņa, iekāms nosēdās izraudzītajā dižskābardī. No milzīga augstuma kraukļu baru pamanīja trīs maitu lijas, galvu reibinošā ātrumā metās lejā un notupās tuvākajā kokā.

Šie alkatīgie sāncenši, kas bija ielenkuši uz zemes guļošo Vamirehu, cits pret citu juta neuzticību; nakts dzīvnieki ar nepacietību gaidīja krēslas iestāšanos, bet dienas dzīvnieki baiļojās, ka tikai nepienāk vakars. Sākumā visi nogaidoši vēroja cits citu; tad šakāļi, no­bijušies no hiēnas tuvuma, atkāpās; pēkšņi uznākušas bailes uz mirkli lika pacelties spārnos arī maitu lijām. Vienīgi kraukļi nelikās traucēties, jo apzinājās savu skaitlisko pārsvaru un ik mirkli bija gatavi saplosīt ienaidnieku ar saviem cietajiem knābjiem.

Kraukļi sadomāja padraiskoties; satupušies komiskā nopietnībā uz dižskābarža zariem, viņi uzsāka kaut ko līdzīgu dejai: visi virzījās pa zaru uz tā galotni tik ilgi, kamēr malējais krita lejup; nokritušais kādu brītiņu plivinājās gaisā, ķērca nelabā balsī un tad atkal notu­pās zarā. Kraukļu brēcieni un rotaļas pārbiedēja nakts dzīvniekus; kad beidzot ķērcēji ar troksni, kas atgādi­nāja krusas negaisu mežā, kā mākonis nolaidās pār cil­vēku, hiēna pakāpās nost, bet šakāļus pārņēma apju­kums.

Kraukļi virzījās arvien tuvāk cilvēkam; viņu kustībās varēja nojaust kaut ko neveiklu un jocīgu. Pāris soļu no Vamireha viņi šaubīdamies apstājās; ķērkšana mitē­jās, un vecie kraukļi sāka apspriesties, izgrūzdami rup­jas rīkles skaņas un reizē griezdamies uz vietas kā dejā. Taču Vamirehs pakustējās un piespieda kraukļus atkāp­ties; viņi no jauna satupās koka zaros.

Iestājās klusums, kurā bija dzirdama vienīgi hiēnas soļu dipoņa un šakāļu gaudas; tad kāda pilnīga klusuma brīdī atskanēja smagas spārnu vēdas, un trīs maitu li­jas vienā mirklī nolaidās uz zemes. Viņas izstiepa kai­los, stipros kaklus ar skaistu, baltu pūku kaklarotu un ilgi stāvēja nekustīgi kā sargi, izslējušas plecus asā leņķī; kauli šķita spraucamies ārā tieši no krūtīm; spārni atgādināja apmetņus, ko rotāja gaišu, īsu spalvu bārkstis. Šie putni piederēja pie spēcīgas dzimtas; viņu izstiepto spārnu garums sasniedza astoņas pēdas; ar spēcīgajiem, līkajiem nagiem viņi alkatīgi plosīja tikai maitas, bet dzīvā laupījumā iecirtās vienīgi tad, ja bija galīgi badā… Varbūt putni apspriedās, cik šim cilvē­kam atlicis dzīvot, cik daudz vēl spēka glabā viņa stip­rie muskuļi, spēcīgais kakls un krūtis, kas augstu cilā­jās? Maitu lijas nekustējās, bet izsalkušie šakāļi, pār­guruši no gaidīšanas, sāka klaiņot pa krūmiem; to padzirdušas, lijas ar troksni sa viciņā ja spārnus; pārbie­dētie šakāļi apstājās, un visvecākā maitu lija tuvojās Vamireha gaišmatainajai galvai.

Pār seju izrisušie mati daļēji aizsedza jaunekļa acis; bālās lūpas drebēja smagā, drudžainā elpā; likās, iz­aicinošs smīns bija pavilcis augšup virslūpu, kamēr mu­tes kaktiņos iegūlusies bikla pazemības izteiksme, Pus­kailais plecs šķita kā no pulēta akmens izcirsts; lauvas āda pārsedza krūtis, kurās nemierīgi sitās sirds.

Kraukļi, ieinteresēti par lijas rīcību, lēnām virzījās tuvāk; šakāļi žāvādamies pievēra acis, vairīdamies no žilbinošās saules stariem, hiēna ar priekškājām raka zemi; mežā varēja dzirdēt neskaidras skaņas: klusus kliedzienus, tikko saklausāmu dziedāšanu, nobriedušu augļu krišanu.

Pa to laiku lielā lija caur matu šķipsnām paglūnēja uz pievērto plakstū, zem kura vīdēja acs ābols. Plēsīgie putni, instinkta dzīti, izknābj acis, arī lija šai nolūkā sāka lēnām tuvoties Vamireham. Vecajai maitu lijai sekoja pārējās divas, un viena no tām uzlika kāju uz vīra kailā pleca.

Vamireha roka neapzinīgi pastiepās uz to pusi un uzgūlās uz putna spārna; maitu lija iecirta ar knābi jau­nekļa delnā. Sāpju sajūta atmodināja cilvēkā spējas aizsargāties: viņš pusnemaņā ar saviem atlēta pirkstiem sažņaudza putna kaklu… Kādu brīdi maitu lija ar līka­jiem nagiem pūlējās ieķerties lauvas ādā, tad putns no­slāpa, taču Vamireha pirksti vēl joprojām žņaudza jau beigtā putna kaklu. Pa to laiku abu dzīvo liju platie spārni pāršķēla gaisu; putni uzlidoja līdz koku galot­nēm, bridi tur neziņā pakavējās un tad pa plašo joslu, kas vīdēja starp kokiem, pacēlās augstu gaisā.

Vamirehs pēc piepūles atkal iekrita nesamaņā un izskatījās kā īsts mironis; kraukļi norīkoja no sava bara desmit izlūkus, lai tie pārliecinās, vai cilvēks no tiesas miris. Kokos palikušie sāka apspriesties, spalgi brēk­dami. Desmit izlūki drīz vien atklāja, ka brangais lau­pījums vēl joprojām ir bīstams; taču kraukļu uzmanību saistīja beigtā maitu lija, un viņi to sāka appētīt sīkāk. Cilvēks turēja putnu krampjaini sažņaugtajā rokā. Kraukļi ar savai sugai raksturīgo ļoti lielo piesardzību pavalstīja liju un beidzot metās virsū tās kailajam kak­lam; pāris mirkļos kaklā parādījās caurums, kuru asie knābji vēl padziļināja, un pēc neliela brītiņa Vamireha rokās bija palikusi tikai plēsīgā putna galva. Kraukļi visi reizē ieķērās laupījumā un atvilka to dažas olektis nostāk.

Šakāļi šo brīdi nolēma izmantot savā labā; viņu sa­celtā soļu dipoņa, ko pavadīja kaukšana un gaudošana, izklausījās kā lietus gāzma koku lapās. Desmit kraukļi, nikni ķērkdami, pacēlās spārnos, taču pārējie veseliem simtiem metās no augšas uz četrkājaino plēsoņu mugu­rām, kuri, negaidītā uzbrukuma pārsteigti, pasteidzās ātkāpties. Melnais kraukļu bars palika uzvarētājos un ķērās notiesāt maitu liju.

Hiēna pārstāja rakt zemi. Izsalkums, kas aizvien spē­cīgāk plosīja viņas iekšas, padarīja viņu drosmīgāku. Zemu nolaidusi auguma pakaļdaļu — kā visi dzīvnieki, kas paraduši rāpot, — un ostīdama gaisu, viņa tuvojās lēnā gaitā, turot uz priekšu izstieptu galvu, ik brīdi sajuzdama aizvien lielākas bailes. Viena lēciena attā­lumā hiēna apstājās un, pētīdama cilvēka kaklu, ap­svēra, kā labāk uzbrukt. Tomēr zvēram pietrūka dros­mes, un hiēna satraukumā sāka skrāpēt zemi.