Žans Ronī(vecākais) - VAMIREHS

Viņas ceļabiedri jau sāka aizdomīgi izturēties pret Elemas uzslavām, ar kādām viņa neskopojās, runājot par Vamirehu, kad viņai par to jautāja. Tikai virsaitis domīgi un rāmi joprojām izvaicāja meiteni. Viņš kāri tvēra katru vārdu par šā gaišmatainā vīra spēku, veik­lību, zināšanām un mākslu, kā arī par tālās zemes pa­ražām. Naida jūtas virsaiša sirdī daļēji aprima kā dau­dzo gadu, tā ziņkārības dēļ — viņam gribējās izdibināt vilinošo noslēpumu. Virsaitis nožēloja, ka gaišmatai­nais milzis nebija saņemts gūstā; varbūt viņš zināja, cik tālu plešas mežs, no kurienes tek upe, kurā vietā de­besis saskaras ar zemi…

Austrumu ļaudis — klejotāji un mednieki — jau prata izmantot savā labā augus, viņi saberza graudus miltos, no kuriem pagatavoja dažādus ēdienus. Pļavās savāktā zāle viņiem deva iespēju barot zirgu un vēršu barus, kurus turēja nebrīvē iežogotās vietās; dzīvnieki vēl nebija īsti pieradināti, un tos turēja vienīgi gaļai.

Tas viss, kā arī auglīgā zeme austrumu klejotāju ciltis atturēja no tāliem klejojumiem, ko atļāvās rie­tumu ciltis. Viņu mežos dzīvoja dažādi dzīvnieki — reti sastopami pērtiķi, šakāļi, brieži kopā ar auksto stepju dzīvniekiem mamutiem, lāčiem, hiēnām, sumbriem, tauriem un mošus vēršiem. Iestājoties aukstam laikam, sākās pērtiķu, šakāļu un briežu pārceļošana uz lielajiem dienvidu mežiem, vasarā dzīvnieki pārvietojās pretējā virzienā.

Austrumu zālainajās stepēs aziāti bija sadraudzēju­šies ar suņiem, kas milzīgos baros klīda stepēs. Sīkstie, saprātīgie dzīvnieki kopā ar cilvēku cīnījās pret liela­jiem plēsīgajiem zvēriem, palīdzēja tam medīt taurus un zirgus, par to saņemot daļu medījuma. Tāpat kā cilvēki, arī suņi bija sapratuši šādas kopdzīves priekšrocības: viņi pulcējās baros kā uz sapulcēm, vi­ņiem bija sava drošsirdīga armija, savi vadoņi, kas no­sirmoja dzīves likstās gadu gaitā …

Austrumu klejotāju ciltis vecos vīrus uzskatīja par gudrajiem. Apspieduši mežonīgos instinktus, viņi cen­tās iegūt zināšanas un iespiesties dabas noslēpumos, iedrošinādamies pat izskaidrot mēness fāzes un zvaigžņu kustību. Viņu nopelns bija arī tas, ka austrumu ciltis noslēdza savienību ar suņiem; bez tam sirmgalvji vi­sādi atbalstīja mēģinājumus pieradināt dažus putnus un zvērus: tauru, zirgu, lāci, meža cūku. Viņi pazina visas dzīvnieku rakstura īpatnības, zināja, kurš no zvē­riem stiprākā priekšā padodas un kurš uzskata par la­bāku iet nāvē. Sirmgalvji devās tālos ceļos, lai apmek­lētu Lietus cilti, kuras burvis Nada audzēja bites, vai Mēness cilti, kuras jaunais karotājs jādelēja zirga mu­gurā, vai Pērkona cilti, kur pie ļaudīm dzīvoja trīs lāči.

To atcerēdamies, austrumu cilts karotāju virsaitis vēl vairāk nožēloja, ka viņam nebija iznācis iepazīties ar Vamirehu. Viņš uzskatīja par prātīgāku dzīvot mierā ar šiem drosmīgajiem un izveicīgajiem gaišmatainajiem milžiem. Ja abām attālām tautām izdotos sabiedroties, tās kļūtu daudz spēcīgākas. Tad kopējiem spēkiem va­rētu izpētīt nezināmus apgabalus — lielo bezdibeni, ra­gaino ziloņu dzimteni, iepazīt ūdens nezvērus, briesmīgo pūķi, it visu, par ko jau gadsimtiem ilgi stāstīja leģen­das.

Vecais vīrs ņēma jauno meiteni savā aizsardzībā. Viņš ne tikai aizliedza rupji izturēties pret meiteni, bet arī atļāva viņai pilnu brīvību. Kā dienu, tā nakti Elema varēja staigāt, kur vien vēlējās, — iet pa priekšu saviem ceļabiedriem vai palikt iepakaļ, un virsaitis tik stingri apvaldīja savu karotāju neapmierinātību, ka tie neuz­drīkstējās runāt viņam pretī. Elema bija ļoti pateicīga labsirdīgajam sirmgalvim.

Palikusi garus cēlienus vienatnē, meitene raudzījās uz upi, uz slīdošajiem ūdeņiem, kas bija nesuši viņu pzanna laivā daudzas dienas.

Septītajā dienā viņai šķita, ka rīta miglā starp meld­riem manāma Vamireha laiva. Parādība neskaidri pa­vīdēja kaut kur tālumā, taču Elema bija pārliecināta, ka patiešām redzējusi pzannu. Todien viņa vairākkārt atpalika no savējiem, te nozuzdama krūmu biezokņos, te palēninādama soļus kraujajā upes krastā. Kad uz­nāca nakts, viņa nespēja aizmigt un caur puspievērta­jiem plakstiem trauksmaini raudzījās nakts miglā.

OTRREIZEJA NOLAUPĪŠANA

Naktī, kamēr karavīri gulēja, vecais virsaitis vēroja, kā ugunskura liesmās strauji izgaist koku zaru dzīvība. It kā slēpdamas sevī neskaitāmas smalkas, krāsainas būtnes, kas lēkā un sprikst, uguns liesmas brīžiem krā­sojas maigi zilas, brīžiem spoži dzeltenas, brīžiem pur­pursārtas, tad pieplok pie pelniem un trīsuļojot trauc tālāk; tās tramīgi izslienas, kāpj pa zariem uz augšu un izzūd tur, kur sākas dūmi. Un liesmās vecais vīrs re­dzēja tūkstošiem fantastisku tēlu: alas, mežus, lielus, mirdzošus ezerus, veselu lidojošu pasauli, kas reizumis iekvēlojās spožāk, reizumis apdzisa, uzpūšot nezināmai vēja pūsmai; viņš redzēja pasauli, kas reizumis virda naidā, reizumis nomierinājās, atkal trakoja un atkal sa­valdījās, un tomēr tā bija briesmīga, jo spēja aprīt ve­selus mežus un rasties no bērna rokas.

— Esi sveicināta, uguns! — austrumu zemju cilvēks sacīja. — Tu esi krāšņāka par viļņiem, kas ir tavi ienaidnieki; tevi mīl zeme, kurai tu dod auglību, un cilvēks, ko tu sasildi ar savu maigumu!

Sirmgalvis iegrima sapņos . . . Varbūt viņš nojauta nākotnes dižo brīnumu — metāla apstrādes laikmetu. Viņš zināja, ka zemes daļiņas vai akmeņi ugunī izkūst un ka pelnos dažreiz var atrast nelielus, cietus, saku­sušus gabaliņus. Katrs, kam laimējās tos atrast, glabāja kā dārgumu šīs sastingušās metāla lāses.

Tās bija dažādas — dzeltenas, pelēkas, baltas. Dau­zot ar akmeni, tās varēja visādi veidot un saplacināt plānas; šīs plāksnītes tomēr bija trauslas, viegli lūza un liecās, un tolaik arī nevienam ne prātā nenāca, ka tās spēs sacensties ar akmeni, kaulu un ragu.

— Mūsu dzīslās plūst uguns, — vecais čukstēja,

— tāpēc mums pār lūpām veļas tvaiks kā no uguns­kura, kad to aplej ar ūdeni.

No šādām domām tīksmīgs lepnums pārņēma sirm­galvi; nakts apcerēs viņa dvēsele guva it kā spārnus. Ugunskura gaisma aizēnoja zvaigznes, bet debess pa­malē, pie upes, dzirkstīja spoži zvaigžņu pūļi.

— Mēness uguns un zvaigžņu uguns ir auksta kā cilvēka acu skatiens …

Viņš apklusa. Meža naksnīgās skaņas pierima. Kaut kur tālumā rūca lauva, un zvēra spēcīgā balss atplūda it kā no bezdibens dzīlēm vai nogranda kā kalnu at­balss — tik daudz tajā bija diženuma un spēka. Gaisā nejuta ne mazākās vēsmiņas. Uz gaišā upes līmeņa iezīmējās tumša lapotņu blīva; tumsa slēpa kaut ko trauksmīgu. •

Vecais vīrs, kurš tikko rāmi bija apcerējis dabu, no­trīsēja. Viņš piecēlās kājās, un ugunskura liesmas ap­gaismoja visu viņa plecīgo augumu. Viņu māca bažas par Elemu, kas gulēja plaši atvērtām acīm, un sirm­galvis sāka ieklausīties. Melnajā tumsā varēja sadzir­dēt vieglu čabēšanu, it kā pa zemi līstu kāds dzīvnieks; tūlīt pēc tam nošvīkstēja strauji sašūpotie zari un ap­rauti, sausi nokliķstēja it kā viens pret otru atsisti ak­meņi.

— Mostieties! — sirmgalvis iesaucās, uzvilkto loku notēmēdams uz aizdomīgo trokšņu pusi.

Tai pašā mirklī, gandrīz virsaiša galvu skardama, no biezokņa izšāvās bulta, un karotāji vēl nepaguva pie­celties no zemes, kad Vamirehs vienā lēcienā , atradās blakus ugunskuram. Vecais vīrs savukārt palaida bultu, bet tā aizlidoja pa kreisi no pzanna. Tas, atvēzējies ar rungu, jau grasījās notriekt pie zemes savu pretinieku, bet pēkšņi ar lūdzošu skatienu viņam priekšā aizstājās Elema. Milzis aši apcirtās uz to pusi, kur gulēja karo­tāji, un viņa skatiens gaiši liecināja, ka viņš nositīs pirmo, kurš iedrošinātos uzbrukt. Redzēdami, ka ir uz­veikti, austrumu ļaudis nekustējās ne no vietas. Vecais virsaitis bez baiļu lūkojās uz uzbrucēju. Ar mājienu viņš pavēlēja saviem vīriem palikt uz vietas.