Žans Ronī(vecākais) - VAMIREHS

Būdami pēc dabas labsirdīgi, tārpēdājiem ikviena savas cilts locekļa dzīvība bija dārga; iegūto pārtiku dalīja stingri vienlīdzīgās daļās, un, ja bija jāglābj ciltsbrālis no plēsoņa nagiem, neviens nežēloja pat savu dzīvību. Viņi vēl spēja pievārēt lauvu, lāci, leo­pardu un pat zemāko rasu cilvēkus. Taču īsgalvainie mednieki, kas mājoja auglīgajās stepēs, iedvesa tārp­ēdājiem paniskas bailes: viņi bija redzējuši, ka šo mednieku raidītās bultas un metamie šķēpi atnes nāvi tūkstošiem viņu ciltsbrāļu.

Tārpēdāji turējās vismaz sešu dienu gājuma attā­lumā no ienaidnieka apmetnēm un izvairījās no sastap­šanās pat ar nelieliem savu ienaidnieku pulciņiem.

Vamirehs iekaroja šo ļaužu uzticību ar saviem lab­sirdīgajiem smiekliem un augstsirdību, piedāvājot vi­ņiem no pārtikas krājumiem, ko veda laivā, briežgaļas gabalus, laša šķēles un pīļu olas. Pzannam par lielu iz­brīnu, tārpēdāji dāvināto rūpīgi sadalīja visiem vienlī­dzīgi. Bet viņa izbrīns bija vēl lielāks, kad, uzdāvinājis virsaitim lapsas ādu, viņš redzēja, ka pēdējais to visā nopietnībā sagraiza sīkos gabaliņos un izdala pa dris- kai katram cilts loceklim. Vamireha skaļie smiekli un mēģinājums ieskaidrot, cik šāda dalīšana ir bezjēdzīga, pamodināja tārpēdājos zināmu neuzticību; vēl jaušamā­kas šaušalas viņiem iedvesa Elema, un, tā kā meitenei šo ļaužu klātbūtne bija pretīga, Vamirehs, kaut arī no­žēlodams, nolēma no viņiem šķirties.

Viņš atkal sēdās laivā, bet, aizbraucis pietiekami tālu, noslēpās meldros un no turienes vēl ilgi vēroja tārpēdājus, brīžiem pusbalsī kaut ko iesaukdamies. Jau­neklis redzēja, kā viņi piemet zarus ugunskuram un pulcējas pie uguns, kā pēc tam saslej vieglu zaru būdu, kā tajā pazūd virsaitis, bet viņi paši apsēžas zem

klajas debess un, elkoņus atbalstījuši pret ceļiem un seju aizseguši ar plaukstām, aizmieg.

Vamirehu pārņēma dziļš žēlums pret šo zemāko brāļu likteni. Viņš no jauna izkāpa krastā, un pār viņa lū­pām nāca skumju pilni vārdi. Vakariņas ēdot, viņš bija drūms un tonakt aizmiga vēlu. Otrā dienā, piecē­lies mazā gaismiņā, viņš vēroja, kā tārpēdāji pošas ceļā. Jauneklis redzēja, kā tie peld pāri upei un nozūd aus­trumu virzienā. Kad tārpēdāji vairs nebija redzami, viņš pamodināja savu ceļabiedreni un iestūma vienkoci ūdenī.

Pagāja četras dienas grūta ceļa. Ceturtajā naktī sāka plosīties briesmīga viesuļvētra, brīkšķēdami gāzās koki, upē sacēlās milzīgi viļņi, mežs krāca un drebēja. Pa- tvēries zem nokarenas klints, Vamirehs gulēja mierīgi ciešā miegā. Elema pavadīja visu nakti lūgšanās, vērs- damās pie Nezināmā. Mežā skanēja svilpieni un ne­skaidri kliedzieni, šķita, ka tur kāds sauc pēc palīdzī­bas. Koki locījās gandrīz līdz zemei.

Pret rītu negaiss norima. Diena uzausa skaidra, mā­koņi izklīda, uzspīdēja saule, un siltās valgmes piesā­tinātais mežs atdzīvojās. Pa plato, rāmo uzplūdušās un saduļķotās upes virsmu peldēja nakts negaisā izgāztie koki un nolauztie zari. Zivis, kas pavasarī bija gājušas pa upi uz augšu, tagad devās lejup uz jūru. Tās pel­dēja lielos baros tuvu ūdens virsmai. Nogurusi Elema gulēja; Vamirehs ar līksmu sirdi cilāja airi, irdamies uz tālo dzimteni.

Viņš sasprindzināja visu savu uzmanību, ar miesu un dvēseli pilnīgi saplūdis ar dzīvi, kas mutuļoja ūdenī un gaisā. Viļņu šļaksti un gaisa plūsmu maigie glāsti ļāva jauneklim aizmirsties, un viņa acu priekšā dzīvi nostājās tēvs, māte, vīrišķīgais brālis Kuni, viņa māsa, žigla kā kaziņa; Vamirehs redzēja sevi tuvinieku pulkā, iztēlojās savas sarunas ar viņiem.

Ap palaunadža laiku mednieka uzmanību saistīja kāda trauksmaina parādība.

TRAUKSME

Upes krastā sāka parādīties straujie, žiglie skrējēji — brieži, stirnas, aļņi. Viņi joņoja milzīgos baros, pa­nisku šausmu pārņemti, kā allaž zālēdāji, un metās peldus pāri upei. Pievakarē viņu skaits arvien vēl pie­auga; starp bēgošajiem dzīvniekiem jau manīja zirgus un taurus.

Vamirehs, pārsteigts par šo dīvaino bēgšanu, veltīgi mēģināja kaut kā to izskaidrot — ar ugunsgrēku vai dzīvnieku pārceļošanu uz citiem apgabaliem. Viņš pār­stāja irties; Elema čukstēja burvības vārdus. Dzīvnieku bēgšana vērsās plašumā. Briežiem, meža vēršiem un zirgiem sekoja vilki, šakāļi un lapsas. Krūmu šūpošanās liecināja, ka bēg arī sīkāki dzīvnieki — zaķi, seski, caunas un ūdri. Beidzot parādījās plēsoņi: lunkanās panteras un neveiklie lāči. Tālumā atskanēja pērtiķu kliedzieni; pērtiķi kā modri sargi ziņoja par briesmām, un viņu brēcieni traucās pa koku galotnēm kā viesuļ­vētras brāzmās, sasniedza upi un noklusa kaut kur tālumā.

Uznāca brīnišķīga nakts; nekas neliecināja, ka tuvo­tos negaiss vai viesuļvētra, tomēr dzīvnieku bēgšana kā briesmīgs stihisks ' spēks satrauca nervus, vēstījot kaut ko baismīgu. Visas balsis klusajā rieta stundā skanēja ārkārtīgu baiļu pilnas, un šausmas pielipa arī pārējiem.

Vamirehs saprata, ka dzīvnieki nevis baidās no da­bas spēkiem, bet tiem iedveš šausmas citas dzīvas būt­nes, ka vājākie bēg no stiprāka ienaidnieka, ka viena suga bezspēkā bēg no otras, kas guvusi virsroku.

Vajadzēja pasargāt sevi no draudošajām briesmām, sameklēt patvērumu, lai cilvēkus nevarētu samīdīt šis aklais zālēdāju skrējiens, kas vēl aizvien nerimās mel­najā tumsā. Vamirehs ieraudzīja upes vidū nelielu, ošiem apaugušu saliņu; viņš pagrieza laivu turp un no žagariem sakūra mazu uguntiņu. Viņš tagad jutās pa­sargāts no negaidīta uzbrukuma un atradās diezgan ērtā vietā, no kurienes varēja pārredzēt apkārtni.

Pēc vakariņām Vamireham un viņa ceļabiedrei miegs

nebija ne prātā. Upes krastos joprojām plūda steidzīgu dzīvnieku straume. Daži uzdrošinājās laisties peldus pāri upei, citi joņoja gar krastu; šie dzīvnieki izturējās visai dīvaini — bēgšana risinājās divos virzienos: dzīv­nieki, kas izskrēja no meža pa kreisi no salas, devās lejup gar upi, bet tie, kas izskrēja pa labi, nogriezās augšup gar upi, it kā gribēdami izvairīties no meža jos­las iepretī salai.

TARPĒDĀJI

Tārpēdāji devās lielā ezera virzienā. Vispār viņi bija drūma rakstura, taču, meklējot ēdamo, it sevišķi rītos, viņos pamodās jautrība. Viņi izklīda uz visām pusēm, un, tā kā ikvienam bija tiesības uz visu, ko tas no rīta savāca, tad pēc katra atraduma sekoja līksmi saucieni; viņi bērnišķīgā priekā rādīja cits citam savu guvumu — trifeli, gliemezi, saldās saknes vai saldenskābos augļus.

Garās melno matu pinkas, stipri uz priekšu izvirzītā sejas lejasdaļa, matu šķipsnas uz vaigiem padarīja vi­ņus vairāk līdzīgus suņiem nekā cilvēkiem. īsās rokas, no sāniem saspiestās krūtis, smiekli, kas atgādināja suņu rejas, vēl vairāk izcēla šo līdzību.

Klaiņojot pa plašajiem mežiem, aizsteidzoties cits ci­tam garām biezokņos, ejot ar saliektu muguru, bet rei­zēm pat četrrāpus, tārpēdāji instinktīvi ieturēja pa­reizo virzienu. Viņu valoda, kas aprobežojās ar dažām skaņām, spēja paust tikai bailes, prieku, izsalkumu, slā­pes. Lai izteiktu citas jūtas un vēlēšanās, viņi izman­toja dažādas zīmes; reizēm viņi saprata cits citu instin­ktīvi, ar kaut kādu neizskaidrojamu nojautu.

Sirmgalvji vadīja viņus bez bardzības; divi pārzināja izlūku vienību, trešais, visvecākais, noslēdza gājienu. Ejot pa tādām vietām, kur mājoja lielie plēsoņi, vir­saiši ar spalgu kliedzienu sapulcēja visus savējos vien­kop. Tādās reizēs ciešās savstarpējās vienotības apziņa modināja viņos drosmi, un viņi bez bailēm, apbruņoju­šies vienīgi ar rungām, uzbruka lācim un leopardam.