Žans Ronī(vecākais) - VAMIREHS

Lūkodamies uz tiem un redzēdams, ka tie ar saviem platajiem žokļiem, lielo, lunkano augumu vairāk atga- dina hiēnu nekā vilku, Vamirehs saprata, cik bīstami ienaidnieki tie var būt.

Taču viņa uzmanību piesaistīja cilvēka siluets, kurš nostājās pie ugunskura; stingajā klusumā atskanēja cilvēka balss un aiztrauca pāri upei. Vamirehs un Elema pazina aziātu virsaiša balsi. Viņš teica:

— Svešo zemju cilvēk, uzklausi tā vārdus, kura mati jau kļuvuši balti un ar kuru vientulībā runā gudrības gars. Mani vārdi runā par mieru. Mūsu sabiedrotie ir suņi, un mēs varam raudzīties uz cīņu bez bailēm. Cil­vēk no upes augšteces, ko tu vari iesākt pret neskai­tāmiem leģioniem dzīvnieku, kam palīdz mūsu bultas un mūsu rokas? Vienosimies par mieru. Apmainīsimies asinīm, kas tek mūsu dzīslās.

Ar Elemas palīdzību Vamirehs saprata sirmgalvja vārdus. Savukārt iznācis ugunskura gaismā, viņš skaļi izteica savu piekrišanu.

— Pzanns sveicina tevi, sirmgalvi, viņš uzklausa ta­vas cilts meitu un ir ar mieru apmainīties ar tevi asi­nīm. Aizvāc suņus un saudzē tārpēdāju dzīvību.

Otrā krastā trīs jaunie karotāji piegāja pie sirmgal­vja, un starp īsgalvjiem sākās dzīva izskaidrošanās. Viņi nevarēja brāļoties ar čūskas dēliem. Sirmgalvis uzstāja, ka pret tārpēdājiem jāizturas žēlsirdīgi, bet viens no jaunekļiem sāka runāt par ūdens nezvēra ne­žēlīgo gribu, par svētīto cilšu likumu, un visi, izjuz- dami riebumu un naidu pret nicināmo cilti, pārgāja viņa pusē. Virsaitis atkal iznāca priekšā.

— Kāpēc brālis cilvēks jūt līdz netīrajiem radīju­miem? Lai viņš atdod šo laupījumu suņiem.

Vamirehs iedegās sašutumā.

— Pzanns neuzdrošinātos stāties citu pzannu priekšā, ja pamestu savus sabiedrotos. Pzanns vēlas mieru, bet vēlas to visiem, kas ir kopā ar viņu.

Austrumu zemju ļaudis no jauna sāka apspriesties. Visi jaunie karotāji, kas vairāk vēlējās uzvaru nekā miermīlīgu jautājuma atrisināšanu, nosliecās uz kaujas pusi. Virsaitis neiedrošinājās rīkoties tieši pretēji viņu gribai, bet norādīja uz Vamireha spēku, uz slavu, kas bija saistīta ar pārgājienu uz ziemeļiem, un uz nepie­ciešamību dzīvot saticībā ar tālajām ciltīm.

Divus jaunekļus viņa vārdi, acīm redzot, pārlieci­nāja, bet viens spītīgi lūkojās zemē. Pienācis tuvāk krastam, viņš uzvilka loku un teica:

— Padome saka: «Lai tava bulta bez šaubīšanās aiz­vien nogalina netīro radījumu!»

Bulta, apmetuši nāvi nesošu loku, ieurbās tārpēdāja plecā. Ievainotā sāpju kliedziens saplūda ar gaišma­tainā milža naida pilno saucienu un austrumu ļaužu nosodošo kurnēšanu.

— Cilvēk, — sirmgalvis iekliedzās, — piedod pārāk jauno asiņu straujumu! …

Vamirehs, sašutuma pilns, iebilda:

— Manas asinis ir tikpat jaunas, un tās nevar piedot nodevību!

Viņš uzvilka loku, un viņa bulta negaidot caururba cīņas uzsācēja krūtis. Pēc tam jauneklis steidzās pie ievainotā tārpēdāja. Viņa biedri sūca no brūces asinis, lai izvadītu indi. Vamirehs no lapām sagatavoja pret­indi, izspieda sulu vaļējā brūcē un pārklāja to ar val­gām lapām.

Austrumu zemju ļaužu nometnē sirmgalvis aprūpēja ievainoto, kas nemitīgi lādēja tārpēdājus. Visi aziāti bija sašutuši par to, ka klejotājs ievainojis cilvēku, lai atriebtos par netīru radījumu.

SALAS APLENKUMS

Iestājās ilgs klusums. Austrumu ļaudis pārcēla savu ugunskuru krūmu aizsegā. Suņus nevarēja redzēt, mežā atskanēja tikai to gaudošana. Tārpēdāji notupušies at­kal sāka snaust, vienīgi daži sirmgalvji palika nomodā. Vamirehs nostiprināja Elemas patvērumu ar lieliem za­riem un ķērās pie ieroču sagatavošanas. Ugunskuru dūmi vēlās mutuļiem virs upes starp sarkaniem uguns atspulgiem. Par mieru vairs -nebija dzirdams neviens vārds. Abas puses gatavojās kaujai. . Nepārtraukdams darbu, Vamirehs vērīgi klausījās un modri raudzījās nakts tumsā. Vienu reizi netālu no ūdens parādījās aziāta augums, kas pacēlās un pazuda mežā; pēc tam pie upes pienāca padzerties suņu bars; taču nekas neliecināja par tuvo uzbrukumu. Vamirehs cerēja, ka aziātu virsaitis sagaidīs ritu, lai atsāktu sa­runas.

Viņš tikko bija nolicis sev blakus divpadsmito ar indi piesūcināto bultu, kad pēkšņi aziātu pusē sākās kustība: upes krastā parādījās milzīga melnu ķermeņu masa.

— Eo! Eo! — viņš uzsauca, un vecie tārpēdāji me­tās modināt savus biedrus.

Tur, otrā krastā, suņi metās ūdenī, un varēja redzēt, kā viņi veseliem tūkstošiem peld uz salu, kā fosfores- cējošā gaismā spīd viņu acis un blāvi mirdz slapjās galvas. Mēmi un briesmīgi viņi drošsirdīgi virzījās uz priekšu zem akmeņu, kaulu un gruzdošu pagaļu kru­sas, kas bira pār tiem.

Vamirehs, pārliecinājies, ka starp suņiem nav cil­vēku, nometa loku un satvēra rungu. Elema, bruņoju- , sies ar šķēpu, spēja pati aizsargāt savu patvērumu. Pzanna apbruņotie tārpēdāji ieņēma stingras pozīcijas, sapulcējušies nelielās grupās, stāvēdami muguru pret muguru, tā ka viņiem bija iespējams rīkoties ar run­gām.

Suņi vēl nebija paguvuši piepeldēt pie krasta, kad tos jau sagaidīja tādi sitieni, ka tiem vajadzēja atkāp­ties. Taču drīz suņi sadalījās divos lielos baros. Viens no tiem devās uz salas vājāk aizsargāto krastu, kur rīkojās tikai Vamirehs viens pats, bet otrs bars uzsāka atklātu uzbrukumu. Steiga, ar kādu tārpēdāji metās aizstāvēt savu glābēju, gandrīz deva panākumus šādai suņu taktikai. Tomēr Vamirehs enerģiski noraidīja viņu palīdzību un lika viņiem atgriezties savās vietās.

Tikko suņu bars, kas uzbruka Vamireham, sasniedza krastu, pzanna spēcīgā roka sāka sēt nāvi un radīja uz­brucējos neiedomājamu sajukumu. Vamireha milzīgais augums, gigantiskā runga, tās varenais vēziens, kas dragāja suņu galvaskausus, ašās kustības, valdonīgā balss — tas viss iedvesa dzīvniekiem gluži māņticīgas šausmas. Nepārvaramu baiļu pārņemti, tie, skaļi kauk­dami, nekārtībā atkāpās. Pa to laiku otrajam suņu ba­ram bija izdevies sasniegt krastu; tomēr suņi nespēja izraisīt sajukumu tārpēdājos, kas joprojām turējās pul­ciņos, sīksti aizsargādamies. Suņi cieta lielus zaudēju­mus, bet no tārpēdājiem cilvēku divdesmit vairs ne­spēja piedalīties kaujā. Dzīvnieki jutās uzvarēti, kad pēkšņi divas saindētas bultas, raidītas no pretējā krasta, ķēra divus upurus. Tārpēdāji mazliet apmulsa, un da­žas grupas atkāpās uz salas vidu. Tad suņi metās uz­brukumā ar divkāršu niknumu, un vienā mirklī ievai­noto cilvēku skaits pieauga briesmīgos apmēros.

Pa to laiku Vamirehs bija pamanījis aziātus, kas rai­dīja bultas, gandrīz neslēpdamies, stāvēdami aiz sīkiem krūmiem. Jauneklis, loku uzvilcis, raidīja savukārt uz otru krastu dažas bultas. Tad austrumu cilšu karotāji bija spiesti atkāpties aiz lielu koku stumbriem, no ku­rienes bultām bija grūtāk sasniegt mērķi. Viņi tikai skaļi mudināja savus četrkājainos sabiedrotos, kas at­saucās ar briesmīgiem rējieniem un ar vēl trakāku nik­numu metās virsū pretiniekam. Stāvoklis kļuva no­

pietns — jo sevišķi tāpēc, ka suņi, kurus Vamirehs bija padzinis, izpeldēja salas otrā galā un nāca talkā saviem ciltsbrāļiem. Nelaimīgie tārpēdāji uzskatīja nāvi par neizbēgamu, un viņu kaujas sauciens pārvērtās žē­labainās gaudās, kas atgādināja pirmsnāves vaidus. Taču šajā brīdī parādījās milzīgais mednieks, noklā­dams sev ceļu ar suņu līķiem. Dzīvniekus sagrāba ap­jukums un bailes, jo viņi pazina šajā balsī uzvarošās rases spēku; pārsvars nu bija tārpēdāju pusē, un suņi no jauna metās ūdenī un atgriezās aziātu nometnē.