Žans Ronī(vecākais) - VAMIREHS

Tārpēdāju acis iedegās uzvaras sajūsmā. Vērsdamies pie gaišmatainā milža, viņi sāka dziedāt uzvaras dziesmu, un Vamirehs viņiem piebalsoja ar šausmī­giem kliedzieniem. Otrā krastā, simtgadīgā meža malā,

viņiem atbildēja austrumu cilšu ļaužu lāsti un suņu niknās rejas.

Tārpēdāji steidzīgi pārsēja ievainotos un drošības la­bad pārnesa tos tuvāk Vamireha un Elemas patvēru­mam. Pēc tam viņi iztīrīja salu no ievainotajiem su­ņiem; daži no tiem vēl spēja aizkļūt līdz pretējam krastam, citi turpat nobeidzās.

Vamirehs pa to laiku bija atgriezies pie savas ceļa­biedres. Izjuzdama riebumu pret tārpēdājiem, Elema neatstāja savu patvērumu, kur viņai tā arī nebija vaja­dzējis aizsargāties. Tagad Vamirehs aprakstīja viņai gūto uzvaru, upuru skaitu, ienaidnieku cietsirdību un jaunas sadursmes iespējamību. Meitene, domās nogri­musi, klausījās viņa vārdos, apbēdināta par notikušo un vēlēdamās, lai drīzāk iestātos miers. Viņa cerēja, ka rīt­ausmā atsāksies miera sarunas, un Vamirehs atbalstīja viņas cerības; taču viņš negribēja ne dzirdēt par kaut kādu piekāpšanos par ļaunu tārpēdājiem. Beidzot nogu­rusi Elema aizmiga. Arī vairums tārpēdāju gulēja. Va­mirehs palika nomodā.

SAKĀVE

Pagāja kāda stunda; zvaigznes, lēni pārvietodamās, spoguļojās mierīgajā upes dzelmē; ievainotie suņi ne­rimās gaudot, aiz krūmiem liesmoja aziātu ugunskuri, apspīdēdami melnos zaru vijumus un koku galotņu reto lapotni.

Vamirehs piegāja pie upes un kādu brīdi palika tur, it kā aicinādams uz izlīgumu. Pēkšņi pār viņa galvu nosvilpa bulta. Tai sekoja citas; bultas lēni aplieca loku un, nenodarījušas nekāda ļaunuma, krita salas vidū. Vamirehs salasīja tās, priecādamies, ka pretinie­kam izsīkst ieroču krājumi. Bet austrumu zemju karo­tāji drīz saprata, cik neizdevīga ir tāda šaudīšana, un meta mieru.

Uz viņu saucieniem atkal parādījās suņi. Ārprātīgā niknumā rejot, tie tumšā barā plosījās krastā. Ne­skaidrs cilvēka siluets uz mirkli pacēlās starp viņiem, pēc tam atkal it kā noslīga lejup, cits, kaut ko vēro­

dams, parādījās krastā; beidzot no upes atskanēja cil­vēka balss, acīm redzot, kāds no aziātiem peldēja pāri upei. Pzanns saprata, ka šoreiz aziāti paši piedalās uz­brukumā.

Aplenkums izvērtās daudz bīstamāks. Vamirehs ne­kavējoties pavēlēja pamodināt visus, apbruņoja sešus visenerģiskākos sirmgalvjus ar stipriem metamajiem šķēpiem un žebērkļiem ar nekustīgi uzdzītiem uzga­ļiem, bet pats apbruņojās ar rungu un šķēpu un no­stājās izdevīgā vietā. Cilvēka klātbūtne tūlīt piespieda suņus mainīt taktiku: viņi sadalījās trīs baros — viens lēnām virzījās uz salas priekšējo daļu, otrs — uz aiz­muguri, kur atradās Elema, bet trešais sāka apiet salu, lai mestos uzbrukumā no muguras. Tad Vamirehs, no­domājis koncentrēt aizsardzības spēkus, nosūtīja daļu tārpēdāju pretī pēdējam suņu baram un izrīkoja tā, lai nepieciešamības gadījumā visi varētu atkāpties uz viņa pusi. Turēdams šķēpu gatavībā, jauneklis gaidīja uz­brukumu.

Austrumu zemju ļaudis nebija redzami. Viņi droši vien bija nodomājuši vadīt uzbrukumu, neiejaucoties cīņā līdz izšķirošajam mirklim, tāpēc turējās aizmu­gurē. Iespējams, ka austrumu ļaudis bija nokrāsojuši sev melnas sejas, lai viņus nevarētu atšķirt no suņu galvām. Priekšējais suņu bars, pārvarējis straumi, ap­stājās desmit olekšu attālumā no krasta, gaidīdams ap­lencēju bara signālu. Tikko tas bija atskanējis, visi suņi reizē metās uzbrukumā.

Suņu drosme šķita pieaugam vēl vairāk. Viņu acis spīdēja tumsā zilganīgā, fosforescējošā mirdzumā un atņirgtie ilkņi balsnīja. Uzbrucēji pirms izkāpšanas krastā cieta ievērojamus zaudējumus, bet, tiklīdz vi­ņiem izdevās nostāties uz zemes, ļoti daudzi tārpēdāji priekšējās rindās tika saplosīti; tikai biedru varonīgā uzupurēšanās un simtiem suņu bojā eja paglāba tārp- ēdājus no pilnīgas sakāves, un kauja turpinājās ar mai­nīgām sekmēm.

Kaujas sākumā, ievērojuši Vamireha prombūtni, divi no austrumu cilts vīriem izvirzījās priekšā un atbalstīja uzbrukumu, vispirms šaujot ar bultām un tad sviežot vieglus šķēpus. Viņi iedvesa tārpēdājos tādas šausmas un apjukuma, ka biklie ļaudis, bez šaubām, būtu panikā metušies bēgt, ja seši sirmgalvji, apbruņojušies ar že­bērkļiem un metamajiem šķēpiem, nebūtu varonīgi me­tušies pretī ienaidniekiem. Redzēdami, ka viņus ielenks no visām pusēm, aziāti saprata, cik neprātīgs ir bijis viņu risks.

Viņi atkāpās un no šā brīža piedalījās kaujā, vienīgi ar saucieniem iedrošinādami suņus un šaudami ar lo­kiem.

Suņi Vamireha pusē, iztālēm dzirdamo balsu sa­traukti, laimīgi nokļuva krastā. Kaut arī jauneklis ne­bija gaidījis šeit uzbrukumu, viņš metās suņiem virsū ar tādu spēku, ka dzīvnieki, tik tikko izturējuši pirmo triecienu, metās bēgt, pametuši savam liktenim aus­trumu karavīru, kurš bija apbruņots tikai ar vienu me­tamo šķēpu. Vamirehs ar vienu zvēlienu sadragāja ienaidnieka trauslo ieroci, pēc tam, sagrābis viņu aiz spranda, nogāza zemē, sasaistīja un atstāja Elemas uz­raudzībā. Tad Vamirehs metās palīgā saviem sabied­rotajiem.

Uzvara arvien vēl bija viņu pusē. Bet suņu bari pa­mazām saņēma papildspēkus un, aziātu balsu iedves­moti, kļuva arvien niknāki un niknāki, un nebija grūti paredzēt, ka agri vai vēlu cilvēkiem pietrūks spēka un tad viņu bojā eja būs nenovēršama.

Izdzirduši Vamireha kaujas saucienu, suņi sākumā atkāpās, bet pēc tam no jauna metās uzbrukumā. Seši sirmgalvji, apbruņojušies ar žebērkļiem un tieviem me­tamajiem šķēpiem, vēlreiz plecu pie pleca drošsirdīgi stājās pretim ienaidniekam, gatavi atbalstīt savu aiz­stāvi. Jauneklis, izlauzies uz priekšu, mēģināja piekļūt aziātiem, bet viņam tas neizdevās: suņi nikni pretojās, vairīdamies no rungas zvēlieniem. Bez tam kāds ap­stāklis varēja izraisīt katastrofu: tārpēdāji, kas aizsar­gāja salas rietumu krastu, bija pavirzījušies uz priekšu; līdz ar to sākās apjukums un radās nepieciešamība pēc Vamireha palīdzības.

Cīņa risinājās tumsā. Austrumu karavīri apdzēsa ugunskurus, kur vien varēdami, lai iedvestu suņiem lie­lāku drosmi. Tārpēdāji vairījās no tumšajām vietām un pulcējās pie liesmojošajiem sārtiem, kurus viņi rūpīgi

uzmanīja, lai tie neizdziest. Pie ugunskuriem vaidēja daudzi ievainotie, aizspieduši ar rokām šausmīgās brū­ces. Suņi bariem skrēja ārā no tumšā mežiņa un metās gaismas virzienā. Austrumu ļaužu griezīgie kliedzieni, atskanēdami vispārējā juceklī, saniknoja suņus vēl vairāk, viņi krita simtiem, bet tomēr visur izlauzās uz priekšu un sēja šausmas.

Tārpēdājus māca bailes, tikko viņi iedomājās, ka tu­vumā atrodas lielo stepju ļaudis; tikai Vamireha klāt­būtne uzturēja viņos kaujas garu; tārpēdāji jau juta uzmācamies nogurumu: rungas cilājās aizvien gausāk, un neviļus viņi sadrūzmējās lielos baros. Vamirehs to pamanīja un neticamā piepūlē izlauzās uz priekšu, pie­spiezdams suņus atkāpties; pēc tam viņš ar rokas mā­jienu paaicināja pie sevis ar žebērkļiem un metama­jiem šķēpiem apbruņotos sirmgalvjus. Viņi tuvojās jau­neklim, un stiprākie no viņiem visādi pūlējās darīt to pašu, ko drošsirdīgais mednieks. No šā brīža nelielā saliedētā cīnītāju grupa gandrīz viena pati iznesa visu aizsardzības smagumu; pārējie nosita tikai atsevišķus suņus, kas bija iznākuši uz priekšu pārāk tālu, un at­vairīja uzbrukumus no sāniem.