Žans Ronī(vecākais) - VAMIREHS

Pa to laiku uguns jau bija iznīcinājusi resnos zarus, un nodeguļi kļuva aizvien lielāki. Tie apmeta īsus lokus un, krizdami lejup, lidojumā no jauna iedegās, spīdēdami trīcošā gaismā kā zvaigznes. Kritiena laikā tie šķita

gaisīgi un viegli, bet pret zemi atsitās ar lielu sparu, brīkšķēdami un sašķīda, kaisot spožas dzirksteles.

Pzanns atraisīja gūstekņa kājas un pamodināja Elemu, lai tā būtu starpniece viņu sarunā.

— Pavaicā savam brālim, — viņš teica meitenei, — vai nav pienācis laiks slēgt mieru?

— Es nebaidos nāves, — karavīrs atbildēja.

— Es zinu, ka tu esi drošsirdīgs, — Vamirehs iebilda, — bet neviens nesauks par gļēvuli to, kurš, glābdams savus ciltsbrāļus, glābj arī sevi.

— Mani brāļi nav uzvarēti!

— Jā, — Vamirehs sacīja, — taču viņi ir tikai divi, bet dzīvnieki jau iemācījušies bīties no mums.

Iestājās ilgstošs klusums; gūsteknis iegrima domās.

Ausma iekvēlojās vēl spožāk; maigie zilganie toņi pārgāja bronzas krāsā; apkārt valdīja dūkanais mijkrēs­lis, kurā varēja samanīt vienīgi upes horizontu. Koki, debesis, zemie krasti — viss šķita neparasti svaigs salī­dzinājumā ar viļņojošo uguns jūru. Vamireham gribē­jās no jauna doties ceļā pa zaļo ūdens virsmu, irties augšup pa milzīgo upi, vērot mežus, klintis, platās pie­tekas, gaišos, plašos līčus un straujās krāces, klausīties ūdenskritumu rēkoņā un mazo kaskādu klusajā čalo­šanā …

Pa to laiku uguns beidza nežēlīgo darbu, te nobālē­dama jaunās dienas gaismā, te drudžaini uzliesmodama milzīgām liesmu mēlēm, te šaudīdamās sīkajos zaros.

Tālumā meža biezokņos skanēja bēgošo suņu riešana, un šīs skaņas iztraucēja gūstekņa pārdomas. Viņš sa­prata, ka Vamirehs nojauš par dzīvnieku atkāpšanos un zina, ka tagad iespējams pieveikt ienaidniekus.

— Ko tu gribi no manis? — viņš jautāja pzannam.

— Lai tu runātu ar saviem brāļiem, — Vamirehs at­bildēja.

Aziāts piecēlās un, Vamireha un Elemas pavadībā aizgājis līdz krastam, izkliedza savas cilts aicinājumu:

— Re — ha! Re — ha!

īsgalvaino cilts virsaitis jaunā karavīra pavadībā iz­nāca no paslēptuves.

— Vai mūsu brālis atrodas nezināmo zemju cilvēka gūstā?

— Jā, viņš ir sagūstīts.

— Vai viņš vēlas mūsu palīdzību vai atmaksu?

— Nē, cilvēks no upes augšteces vēlas mieru.

— Tad lai viņš atraisa tavu roku saites, tāpēc ka gudrība prasa, lai tu par to runātu, būdams brīvs cil­vēks.

Austrumu karavīrs izskaidroja Vamireham sirmgalvja vēlēšanos. Pzanns mirkli vilcinājās, baidīdamies node­vības, bet tad, neteicis ne vārda, atraisīja saites. Gūs­teknis nekustējās ne no vietas un, saglabādams no­pietnu sejas izteiksmi, tikai pacēla rokas virs galvas.

ATGRIEŠANAS

Caur salu starpām un pa plašajām, gaišajām caurte­kām vienkocis traucās augšup pa upi, kas pēc lietavām bija pārplūdusi. Elema un mazais pērtiķītis rotaļājās vai gulēja laivā, bet Vamirehs īrās augām dienām.

Ar austrumu ļaudīm bija noslēgts miers. Suņi atkal bija izklīduši mežu ietvertajās neauglīgajās stepēs, na­baga tārpēdāji varēja pārcelties uz lielajiem ezeriem. Aziāti iegrieza sev rokā, un viņu asinis sajaucās ar Vamireha asinīm. Sirmgalvis austrumu cilšu vārdā at­teicās no jebkuras naidīgas darbības, bet Vamirehs ap­solījās saglabāt mieru rietumu klejotāju vārdā. Nākamā gada pavasarī, trešajā mēnesī pēc pavasara saulgrie­žiem, pzanni izvēlēsies trīsdesmit drošsirdīgus mednie­kus un sūtīs tos Vamireha vadībā pretī tādam pašam skaitam sabiedroto ar sirmgalvi priekšgalā.

Vai upē viļņus sacēla vējš, vai ūdens virsmu vagoja lietus, uzsizdams sīkus, lēkājošus burbulīšus, laiva tur­pināja ceļu uz rietumiem, braukdama no ausmas līdz krēslai. Briežu aurošana, mamutu brēcieni, lauvu dobjā rēkšana sagaidīja cilvēku viņa nedrošajā vienkocī, ska­nēja tam nopakaļ starp salām, koku ēnā, plašajās, gai­šajās caurtekās.

Vamirehs domāja par tārpēdājiem, par viņu dziļa­jām skumjām šķiršanās brīdī, par viņu trulajām sejām, par rejošajām' skaņām, ar kurām viņi izteica smieklus un raudas, par bezgalīgās pateicības izteiksmi viņu acīs un par to, cik ilgi viņi bija stāvējuši blakām jaunajam pzannam pirms šķiršanās. No neliela pakalna virsotnes jauneklis bija sūtījis aizejošajiem draudzīgu atvadu sveicienu, uz kuru tie atbildēja ar savu žēlabaino ceļa dziesmu.

Stipri savā brālīgajā savienībā, kas vienīgā stiprināja viņus pret lielajiem plēsoņiem un citām ciltīm, viņi aiznesa uz rokām savus ievainotos …

Starp salām un plašajām, gaišajām caurtekām gāja nedēļa pēc nedēļas, dažreiz saule apbalvoja ceļotājus ar saviem karstajiem glāstiem, citreiz sacēlās skarbais ziemas vējš vai sāka trakot nikna vētra. Tad vajadzēja apstāties līčos vai slēpties alās, kamēr debesis noskaid­rojās.

Vamireha krūtis lepni cilājās, domājot par to, ka vi­ņam izdevies uzvarēt dabas ļaunos spēkus, atvairīt plēsīgo zvēru uzbrukumus un cilvēka viltību. Viņš no jauna atcerējās, kā vecais Tahs, kurš bija piedzīvojis simt divdesmit ziemu, stāstīja pie vakara ugunskura par kalnu sabrukšanu, par plaisām zemē, par bezdibeni, kas aprijis lielo ezeru ūdeņus. Viņš iztēlojās sevi diže­nāku par Garmu. Siltajos vakaros simtgadīgie sirm­galvji stāstīs par viņa ceļojumu, un viņu teiksmas liks nodrebēt jaunekļu sirdīm, kad tie klausīsies par ļau­najiem rāpuļiem, par niknajiem, plēsīgajiem zvēriem, par meža cilvēku, par jauno zemi, par Elemu, par tārp­ēdājiem. Un šie sirmgalvji stāstīs, ka nepieciešams ne­salaužams gribasspēks, lai uzvarētu skumjas pēc dzim­tenes un ilgās vientulības briesmas.

Debesis aizvien retāk sūta laipnus saules starus, aiz­vien biežāk uznāk spēcīgas lietavas; brīžiem upe šķiet zaļa, brīžiem duļķaina; straume kļūst ātrāka, atkal ga­dās krāces un ūdenskritumi, vienkocis strauji traucas uz priekšu, un Vamirehs nenoguris cilā airi.

Jau jūtama lietus tuvošanās. Taču cilts, patvērusies augstieņu alās, līdz rudens vidum nepametīs dienvid­austrumu zālainās stepes, un Vamirehs satiks savus vecākus — Zomu un Namiru, savus drosmīgos brāļus un savu māsu, kas lēkā gluži kā kazlēns. Un viņš, cie­nīdams sirmgalvjus, pazemīgi atvedīs pie tiem savu sievu, tālās cilts meitu.

SATURS

TOC \o "1-3" \h \z Cīņa naktī …………………………………… 5 VAMIREHS Akmenslaikmeta cilvēks IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ - 1961 TULKOJUSI L. JANSONE ILUSTRĒJIS A. ORLOVS VĀKU ZĪMĒJIS A. STANKEVIČS

Pzannu cilts……………………………….. 12

Vangaba apbedīšana …. 19

Saliņa ……………………………………….. 20

Meža cilvēks………………………………. 24

Jaunā zeme………………………………… 29

Vajāšana …………………………………… 35

Bēgšana…………………………………….. 39

Kauja………………………………………… 41

Vamirehs…………………………………… 45

Mamuts ……………………………………. 51

Vajātāju virsaitis…………………………. 59

Otrreizējā nolaupīšana …. 62

Palīgspēki …………………………………. 65