Žans Ronī(vecākais) - VAMIREHS

Izmantodams brīžus, kad kauja nedaudz pierima, Va­mirehs parūpējās, lai tiktu sakurts pēc iespējas vairāk ugunskuru, un drīz vien liesmojošu sārtu loks sāka sar­gāt aplenktos. Liesmas pārsviedās uz sauso zāli, krū­miem un birzīm un aizdedzināja sīkos kociņus, izvei­dodamas uguns joslu, aiz kuras Vamirehs un viņa sa­biedrotie beidzot varēja atvilkt elpu.

Suņus sagrāba bailes; austrumu karavīri, pazīdami dzīvnieku dabu, nolēma apiet šo šķērsli. Vamirehs, pa­redzēdams šo manevru, galvenajās ejās izvietoja pāri par trīssimt tārpēdāju; pēc viņa pavēles tārpēdāji mē­ģināja tur sakurt ugunskurus, pārnesot gruzdošas pa­gales kopā ar žagariem, bet ugunis nepaspēja aizdeg­ties, kad suņi jau bija klāt.

Sākumā vājais četrkājaino uzbrukums kļuva aizvien niknāks līdz ar aziātu parādīšanos. Daudzi no tārpēdā­jiem, pārmērīgi noguruši, nometa rungas un, paklau­sīdami dzīvnieciskam instinktam, nometās četrrāpus un aizstāvējās ar nagiem un zobiem. Pirmajā brīdī jaunais manevrs samulsināja suņus; bet drīz vien tas izrādījās izdevīgs tieši suņiem — jo sevišķi tāpēc, ka skaitliskais pārsvars deva dzīvniekiem iespēju uzbrukt trijatā vai četratā vienam cilvēkam.

Sai mirklī Elema devās palīgā Vamireham, un viņas vārdi bija spēcīgāki par ieročiem. Pazinuši draudzīgās rases pārstāvi, suņi, acīm redzot, samulsa, un bija nepie­ciešama austrumu karavīru iejaukšanās, lai piespiestu suņus atjaunot uzbrukumu. Kaujā, kas iedegās no jauna, divas bultas aizskāra pzanna galvu un plecu un šķēps ieurbās krūtīs tārpēdājam, kurš atradās Va- mireha tuvumā.

Jauneklis saprata, ka uz viņu mērķē no tumsas un ka viņš netiks galā ar suņiem, kamēr neizdosies iz­triekt no salas austrumu zemju karavīrus. Tāpēc, savā­cis ap sevi tārpēdājus un ieteicis Elemai paslēpties drošā vietā un no turienes dot rīkojumus, Vamirehs no­zuda krūmos.

Viņš gāja pa tumsu uz turieni, kur skanēja aziātu balsis, un pēc kāda brīža jau atradās netālu no ienaid­niekiem. . Viņiem apkārt pulcējās suņu bars, gatavs kuru katru brīdi mesties kaujā — svaigs karapulks, kas katram gadījumam atradās rezervē. Suņi saoda Vami­rehu un sāka riet, nododami viņa klātbūtni. Taču jau­neklis ātri metās viņiem virsū, izklīdinādams viņu rin­das ar baismīgajiem rungas sitieniem, un jau tuvojās aziātiem. Tai brīdī vecais sirmgalvis kopā ar jauno ka­ravīru metās bēgt, sviezdami tikai šķēpus un atstājuši neaiztiktas bultas. Vamirehs viņus panāca un pacēla rungu, bet tā šķēla vienīgi gaisu; izveicīgie aziāti, lun­kani kā panteras, izvairījās no zvēliena. Vēzienā iero­cis izkrita no Vamireha rokām, taču viņš ar dūres si­tienu nogāza pie zemes jauno karavīru; šai brīdī ve­cais pacēla pret viņu metamo šķēpu, un abu skatieni sastapās.

— Es zinu, tu neesi ļauns, — Vamirehs teica, — es negribu laupīt tev dzīvību.

Virsaitis, nekā neatbildējis, kāpās atpakaļ, turēdams metamo šķēpu gatavībā, kamēr viņa jaunais karavīrs piecēlās kājās; tikai pēc tam viņš no jauna metās bēgt. Vamirehs viņus panāca pie krasta, ietrieca vienā zvē­lienā. jauno karavīru upē, sagrāba sirmgalvja metamo šķēpu un piespieda arī viņu mesties peldus.

Redzēdami cilvēku atkāpšanos, suņi sāka izmisīgi kaukt. Viņu apjukums ātri izplatījās. Uzmundrinātie tārpēdāji pārgāja uzbrukumā; suņu bari atkāpās un drīz vien lielā nekārtībā metās bēgt. Vamirehs un viņa' sabiedrotie palika salas saimnieki. Kaujā bija gājuši bojā tūkstošiem suņu, un no austrumu karavīriem pa­likuši pie dzīvības tikai trīs.

UGUNSGRĒKS

Sala liesmoja… Vējš dzina uguni tādā virzienā, ka tajā salas galā, kur slēpās Elema, nedraudēja nekādas briesmas. Visi tārpēdāji sadrūzmējās šajā salas daļā un pārnesa uz turieni ari ievainotos. Elema, kuru bija aiz­kustinājusi šo nožēlojamo ļaužu vīrišķība un rūpes, kā­das tie veltīja Vamireham, pārvarēja riebumu pret tiem un palīdzēja pārsiet to ievainojumus. Viņu skumīga­jām, nogurušajām sejām pārslīdēja priecīgs smaids katru reizi, kad garām pagāja Vamirehs vai viņa ceļa­biedre. Vairums tārpēdāju aizmiga tiem raksturīgajā pozā, un smagajā miegā tie vēlreiz pārdzīvoja kaujas šausmas, brīžam iekliegdamies, dobji iekaukdamies, pa­celdami baiļu izķēmotās sejas ar platajiem žokļiem.

Vamirehs uzmeklēja sagūstīto aziātu. Pēc neatlai­dīgiem, bet viltīgiem mēģinājumiem pārraut saites aus­trumu karavīrs, valstīdamies pa zemi, bija aizkūleņojies upes krastā, kur centās pārgrauzt siksnas, kas saistīja viņa kājas. Taču gūsteknis nepaspēja to izdarīt, kad parādījās Vamirehs.

Liesmas cēlās pret debesīm, pāršķeldamas nakts tumsu. Putni, kuri ligzdoja koku augšējos zaros, sa­traukti laidelējās apgaismotajā joslā, zvaigznes pazuda aiz dūmu stabiem, kas liesmu atblāzmā atgādināja bal­tus mākoņus, bet tiem cauri vietumis vīdēja bezdibenī- gas plaisas. Vēja dzītie dūmu mutuļi izstiepās garās, viļņveidīgās joslās, slīdēja lejup, trīcēja kā dzīvi vai ari apdzisdami līdzinājās lielām, vienā mirklī sagrūsto­šām klintīm. Zvērojošās spilgti sarkanās liesmu mēles at­kal uzplandīja lepnā svinīgumā, sprakšķēja sausie koku zari, bet no galotnēm lejup lēni bira neskaitāmas dzirk­steles. Visa šī majestātiskā aina atspoguļojās rāmajos upes ūdeņos.

Austrumu karavīri, novietojušies krastā aiz kokiem, raudzījās salas degšanā. Viņu stāvoklis nepavisam nebija apskaužams. Viņi veltīgi mēģināja piespiest suņus do­ties trešajā uzbrukumā. Aziātiem vairs nebija ieroču, izņemot tos, kas bija palikuši pie ievainotā un ko vaja­dzēja glabāt pēdējai kaujai. Jaunie karavīri bija norai­zējušies par sava pazudušā biedra likteni; baidīdamies, ka suņi varētu viņus pamest, viņi nojauta tuvo bojā eju un nožēloja, ka nebija uzticējušies sava virsaiša gudrībai. Sirmgalvis, samierinājies ar likteni, klusēja, noliecies pār uguni ar skumju izteiksmi nopietnajā sejā. Jaunekļi padevīgi uzrunāja viņu un izteica savu sa­traukumu un vēlēšanos samierināties ar ienaidnieku. Vecais virsaitis ilgi klusēdams klausījās viņos un bei­dzot sacīja:

— Jaunekļi! Gudrība, ko dēls manto no tēva, mums māca, ka miers jāpiedāvā kara sākumā, kad karotāju pulki vēl ir stipri, kad vēl nevar paredzēt kaujas iznā­kumu un kad miers nav saistīts ar pazemojumu. Bet tā pati gudrība māca, ka sakāves gadījumā vajag mirt, nevis ļauties uzvarētāja izsmieklam. Miera laikā jūs vēlējāties karu; kara laikā jūs vēlaties mieru. Iespē­jams, ka mūsu ienaidnieks, kurš, pēc visa spriežot, ir gudrs un drošsirdīgs, turēs mieru par labāku nekā kau­jas nejaušības. Varbūt uguns viņu piespiedīs atstāt salu, un, ja viņš gribēs runāt, tad viņš to darīs. Pretējā gadī­jumā mums būs jāgatavojas kaujai, nāvei vai arī bēgšanai. ,

Austrumi iedegās bāli violetā ausmā. Uguns kvēloja vēl spilgtāk, it kā baidīdamās dienas gaismas, kas aiz­ēnotu tās spožumu; liesmu mēles, augstu paceldamās, lēkāja pa koku galotnēm un rēca kā bifeļu bars, kam uzbrukuši plēsīgi zvēri, vai arī sausi un asi sprakšķēja kā siseņu bari, aprīdami zāli. Spožās liesmu spirāles ap­vija resnos stumbrus un uzkāpa līdz lapām, kuras sā­kumā sačokurojās, pēc tam uzliesmoja un šūpojās rīta vējā kā tauriņi vai lapseņu spiets.

Kļuva karsti; tārpēdāji, iztraucēti miegā, pavirzījās tālāk uz salas attālāko galu. Vamirehs domīgi raudzījās ugunsgrēkā. Viņa laiva un ieroči bija drošībā. Elema gulēja savā slēptuvē. Mazais pērtiķītis sēdēja, pieķēries pie koka zara; dzīvnieciņš, tāpat kā viņa saimnieks, negulēja, jo baidījās no spožās gaismas un trokšņa.