Žans Ronī(vecākais) - VAMIREHS

Pēcpusdienā tārpēdāji vāca iztiku visiem un izdalīja to vakarā pirms gulētiešanas. Katrs atnesa savu daļu,

tai pat nepieskāries. Dalīšana notika pie strauta vai avota; ieturējuši mērenu maltīti un padzēruši, viņi iegrima rāmā miegā.

Tārpēdāji vēl joprojām gāja. Valgmes pilnais mežs viņiem sniedza savu pavēni. Viņiem piemita kaut kas nopietns un reizē bērnišķīgs; viņu uzmanību vienmēr kaut kas novirzīja sāņus, ik pa brīdim uzdzirkstīja viņu nožēlojamie smiekli un tūdaļ apdzisa kā malduguntiņas purvā; visa tārpēdāju dzīve sastāvēja no īslaicīgiem satraukumiem, domas uzliesmojumiem, tik tikko jauša­mām atmiņām un pārdomām. Viņi visu panesa pacie­tīgi — kaut arī viņus šaustīja lietusgāzes vai salts vējš, vai arī ērkšķi saplosīja viņu kājas līdz asinīm, vai arī tūkstošiem parazītu dzēla viņu miesas. Tārpēdājiem piemita iedzimta padevība, ko viena paaudze mantoja no otras.

No tā laika, kopš bija parādījies cilvēks ar garajām rokām, viņi gadsimtiem ilgi vairs neattīstījās, vienīgi turpināja savu eksistenci. Viņiem nekas cits vairs ne­atlika; visa zeme, likās, viņus bija atstūmusi. Daba it kā centās viņus aizsargāt, padarīdama biezāku viņu ādu, apklādama ar spalvām viņu krūtis; tomēr naidīgās rases aplenca tārpēdājus arvien ciešāk, un nebija ne­kādu šaubu, ka šai nelaimīgajai cilvēku ciltij lemts īss mūžs.

Mežiņa puskrēslā viņi sastapa tādus pašus pārceļo- tājus, kuriem jau sen vairs nedarīja nekā ļauna. Tie bija neskaitāmi briežu un šakāļu bari, kas devās uz dienvidiem, un grauzēji, kas virzījās uz rietumiem. Tārpēdāji skaļiem saucieniem apsveica miermīlīgā aus­trumu ziloņa gari stiepto brēcienu un mazo zirdziņu zviedzienus, kad to bari šķērsoja tārpēdāju ceļu.

Viņu ceļojuma otrajā naktī, kad virsaitis gulēja zaru būdā, bet apkārt dziestošajam ugunskuram satupušies tārpēdāji drebinājās aukstumā, pēkšņi atskanēja rē­ciens, kas sacēla visus kājās. Šis rēciens liecināja, ka parādījies lauva, un tārpēdājiem šausmās sāka klabēt zobi.

Virsaitis sapulcināja pie sevis pašus drosmīgākos, un tad arī pārējie pievienojās viņiem, turēdami gatavība savas rungas. Ugunskura gaismas lokā iznāca briesmī­gais lauva un uz brīdi apstājās, klausīdamies cilvēku kareivīgajos kliedzienos.

Bet vai nu tāpēc, ka lauvam medībās nebija veicies, vai arī cilvēka gaļa plēsonim šķita labāka par citu, viņš pietupās un drausmīgā lēcienā metās ļaužu barā. Vadoties no gadu tūkstošiem ilgas pieredzes, tārpēdāji žigli pakāpās aīpakaļ un izklīda; tūlīt pēc tam kādas piecdesmit rungas zvēla zvēram pa galvu, purnu, acīm un muguru. Lauva atsprāga atpakaļ, izslējās un ar trim ķetnas sitieniem notrieca pie zemes četrus pretiniekus. Pārējie, cīņas iedvesmoti, kļuva drošāki; rungas vēl straujāk triecās pret zvēra asiņaino purnu; tārpēdāju spēcīgākais vīrs ar vienu sitienu sadragāja lauvas priekšējo ķetnu, un tajā pašā laikā citi drosminieki pārsita zvēra pakaļkājas. Pieveiktais plēsonis mēģi­nāja aizrāpties projām, bet tārpēdāji aizšķērsoja tam ceļu. Viņi visi reizē metās virsū lauvai, citi turēja zvēru, kamēr daži centās to nožņaugt. Tas viņiem uz­reiz neizdevās, un daudziem zvērs ar briesmīgajiem nagiem iecirta brūces, kamēr beidzot virsaitis iegrūda savu rungu atplestajā zvēra rīklē; lauva iegārdzās, un tad saniknotie ļaudis to galīgi piebeidza.

Sajā cīniņā divi tārpēdāji zaudēja dzīvību, bet pieci tika smagi ievainoti. Tārpēdāji ilgi apraudāja savus mi­rušos biedrus un pēc tam atstāja tos meža biezoknī, turpretī ievainotos visādi aprūpēja. Kad rīta agrumā tārpēdāji no jauna devās ceļā, smagāk cietušos viņi nesa uz rokām. Par spīti zaudējumiem, viņi tomēr lepo­jās ar savu uzvaru pār nikno zvēru un priecīgi nesa savas rungas, ar žestiem pauzdami uzvaras prieku.

Tagad mežs viņiem likās tīkamāks. Viņu basās kā­jas soļoja žiglāk, augums turējās gandrīz taisni; šo dzī­ves pabērnu acis mirdzēja. Uzvaras iespējamības ap­zināšanās un visniecīgākie panākumi, bez šaubām, ietekmēja viņus labvēlīgi; taču viņi spēja pieveikt vie­nīgi dzīvniekus, turpretī īsgalvainie ļaudis pat no liela attāluma iedvesa tārpēdājiem mežonīgas šausmas, kas viņus stindzināja un neļāva viņiem paspert ne soli.

No pašas rītausmas gandrīz līdz pusdienai tārpēdāji gāja bez sevišķiem starpgadījumiem. Mežā viņi sastapa vienīgi nekaitīgus dzīvniekus. Saule sildīja sulīgo zāli meža klajumos. Saules stari ielauzās visdziļāka­jos biezokņos un visur modināja dzīvību. Tārpēdāji sāka pat dziedāt, izjuzdami līksmību, kas strāvoja vis­apkārt.

Pusdienlaikā priekšējā grupa — piecpadsmit cil­vēku — negaidot nokļuva lielā ozolu mežā, kur auga ļoti daudz sēņu trifeļu. Mežā klejoja daudzas meža cū­kas, kas bēga no cilvēka, un virs trifeļu vietām riņķoja mušu leģioni. Gan virzīdamies uz priekšu, gan brīžam apstādamies, lai izraktu no zemes sēnes, izlūki ierau­dzīja lielu pērtiķu ģimeni. Šie pērtiķi gandrīz nekad neuzbruka tārpēdājiem un pat izturējās pret viņiem ar šķietami brālīgām jūtām; tārpēdāji šos pērtiķus uzska­tīja kā noderīgus palīgus cīņā ar lāčiem un kaķu dzim­tas dzīvniekiem.

Izlūki apspriedās un nolēma sūtīt dažus cilvēkus pie pērtiķiem, lai tos pārliecinātu par tārpēdāju miermīlī­gajiem nolūkiem. Sūtņi ar līksmiem kliedzieniem un draudzīgiem žestiem piesaistīja pērtiķu uzmanību. Pir­majā brīdī pērtiķi likās pārsteigti, taču drīz pazina sa­vus sabiedrotos; to viņi lika saprast ar svinīgiem žes­tiem un lēnām tuvojās cilvēkiem. Pēc dažiem mirkļiem cilvēki un pērtiķi satikās. Tārpēdāji piedāvāja pērti­ķiem trifeles, augu sēklas un ēdamas lapas. Pērtiķi dā­vanas pieņēma ar prieku, jo ēda to pašu, ko tārpēdāji.

Pēc tam draugi dziļā klusumā ilgi vēroja cits citu. Tārpēdāji pirmie sāka smieties un uzsāka rotaļas, taču pērtiķi vēl joprojām palika nopietni. Bet tad vienam no tiem ienāca prātā kaut kāds tāls notikums, ko at­sauca atmiņā līdzīgi apstākļi. Pērtiķis ar pūlēm sāka to izskaidrot. Tārpēdāji, noliekušies pie viņa, klausījās un nekā nesaprata; tās pašas atmiņas atausa arī pārējiem pērtiķiem, un viņi pievienojās savam biedram, pūlē­damies kaut ko ieskaidrot tārpēdājiem; tas vēl vairāk padziļināja tārpēdāju neizpratni. Beidzot viens no pēr­tiķiem sāka lasīt žagarus un ar žestiem rādīt, kā pace­ļas liesmas. Tad tārpēdāji saprata, ka runa ir par uguni. Viņu virsaitis ar lepnu žestu, ņemot palīgā divus sausa koka gabalus, ķērās pie uguns iegūšanas. Kad ieplaik- snījās liesma un sāka lodāt dzeltenas un zilas uguntiņas, pērtiķus pirmajā mirklī pārņēma bailes un apmul­sums, bet tārpēdāji skaļi smējās.

Viņi izšķīrās kā draugi; tārpēdāji devās uz austru­miem, bet pērtiķi pagriezās uz dienvidiem. Atvadoties viņi apmainījās dāvanām: tārpēdāji iedeva pērtiķiem rungas, bet tie uzdāvināja cilvēkiem olas, ko bija no­laupījuši ligzdās visaugstāko koku galotnēs.

Dažas stundas pēc tam, kad viņi bija izšķīrušies, tārpēdāji ievēroja dzīvnieku bēgšanas pirmās pazīmes, kas vēlāk tik ļoti satrauca Vamirehu. Sākumā bēga lielragu brieži un meža cūkas, kas tur parasti uzturējās, tāpēc to parādīšanās tārpēdājos neizraisīja nemieru; to­mēr pēc kādām stundām viņi ieraudzīja citus bēgošus dzīvniekus, kas pārvietojās milzīgos baros. Tad arī tārpēdāji, panisku baiļu pārņemti, griezās atpakaļ.