Žans Ronī(vecākais) - VAMIREHS

LIETUS

Tuvojās lietus periods, kad debesis katru gadu aiz­velkas bieziem mākoņiem.

Šajā laikā aizvien pūta auksts vējš, kokos nereti no­sala ziedi un augļi, un graudēdāji dzīvnieki pēc tam bariem nobeidzās nežēlīgā badā. Upes un strauti pār­plūda. Cilvēks, paslēpies kalnaino apvidu alās, sagādā­jis sev pārtikas krājumus, vadīja dienas, darinot darba rīkus un ieročus.

Vamirehs, paredzēdams šos grūtos laikus, no rīta līdz vakaram cītīgi airēja.

Padevīga, uzveikta Elema viņam palīdzēja. Pēc otr­reizējās nolaupīšanas neizpētīto austrumu zemju meita bija ar mieru kļūt par sievu cilvēkam no rietumiem.

Viņi pārtika no ceptas brieža gaļas, sameklēja sev arī meža augļus, svaigas saknes un vāca olas no vēlī­nām ligzdām. Lai paglābtos no lietus straumēm, viņi ierīkoja nojumi, apgāztu laivu atbalstot uz četriem paliktņiem; paši apsedzās ar lauvas ādu un no sāniem nojumi apspraudīja ar kupliem zariem.

Lietus bungošana un nerimtīgās meža šalkas — viss vēstīja par ziemas tuvošanos. Iestājās pirmās aukstās dienas. Vamirehs atdeva savu silto apģērbu Elemai un pats drebēja saltajā vējā. Nākamās dienas rītā viņš devās meklēt dzīvnieku, kam būtu silts kažoks. Viņam laimējās uzglūnēt lācim un nogalināt to ar metamo šķēpu tieši sirdī. Dzīvnieka smadzenes kopā ar ziemeļ­brieža galvas un muguras smadzenēm izlietoja novil­ktās ādas ieziešanai, to iepriekš rūpīgi nokasot un no­tīrot no taukiem un cīpslām.

Tagad naktī guļot bija silti abiem. Elema jutās ap­mierināta, bet Vamirehu joprojām māca rūpes par lie­tavu tuvošanos. Tādā laikā dzīve mežā kļūst bīstama. Plēsoņi top drošāki; biezoknī arvien neatlaidīgāk uz­mācas vilku bari. Pastāvīgi atkaujoties no plēsīgajiem zvēriem, drīz vien pietrūkst ieroču. Nedēļām ilgi būtu jākavējas kādā alā, kamēr izgatavo jaunus metamos šķēpus un žebērkļus, jāpārlaiž skarbais nakts aukstums steigā uzceltās būdās vai jāmirkst spēcīgā lietū zem klajām debesīm.

Ja, lietavām sākoties, nebūtu vēl pārāk auksts, va­rētu cerēt, ka izdosies sasniegt lielās alas, bet tad gan vajadzēja pasteigties un irties augu dienu. Vamirehs tā arī darīja: no gaismas svīduma līdz vakara krēslai viņa spēcīgā roka cilāja airi. Par nelaimi, vienkocis dabūja sūci, un, kamēr to rūpīgi aizlāpīja, pagāja veselas trīs dienas. Pēdīgi laivu atkal nolaida ūdenī. Uzplūdušie upes ūdeņi jau nesa dūņainas duļķes un pārplūdināja zemākos krastus. Laiva tikai ar grūtībām virzījās uz priekšu, turklāt vajadzēja turēties vairāk gar krastu: pa upi peldošie lielie koku stumbri draudēja uzgrūsties laivai, braucienu apgrūtināja arī ūdenszāļu biezokņi.

Elema lielāko dienas daļu sēdēja, zvērādās ietinusies, lietus trokšņa ieaijāta. Viņas galvenais darbs bija ēdiena gatavošana. Sajutuši izsalkumu, ceļotāji pa­rasti piestājās kādā līcī. Ar paglabāto žagaru klēpi viņi sakūra nelielu uguni un izcepa briežgaļas gabalu vai kādu ūdensputnu, vai zivi, ko braucot bija nodūruši ar žebērkli.

Tajos laikos Eiropas stepēs klimats bija sauss un dzestrs, dienvidaustrumu apgabalos tas gan bija maz­liet maigāks, taču vēl pirms rudens ekvinokciju (dien­nakts vienādības) iestāšanās tur strauji uznāca sals. Tāpēc arī sākās pērtiķu, briežu, šakāļu, grauzēju un purva putnu pārceļošana. Pērtiķi virzījās uz dienvi­diem, arvien lielākā skaitā uzklīda mamuti, un Indijas ziloņa priekšteči pameta kalnus un devās uz ielejām.

Kad upes krastā parādījās pārceļotāju briežu vai ša­kāļu bars, Vamirehs uz brīdi pārstāja airēt; ar patiesu apbrīnu viņš mēdza vērot pērtiķus, kas pārvietojās pa šauru atteku vai starp salām, kur tie pa koku galotnēm varēja pārkļūt otrā krastā. Viņš skatījās, kā pērtiķi, izmisīgi, brēkdami, iešūpojās zaros un, lēcienā pārlido­juši divdesmit olekšu platu joslu, no jauna satvēra zaru un lēca atkal. Viņu sejas savilkās grimasē it kā dziļās domās. Kad šie dzīvnieki berzēja pieri vai notu- pušies ar pirkstiem un zobiem lobīja kādu augli, viņu kustības pilnīgi atgādināja cilvēka žestus. Pareizi vei­dotās ieapaļās ausis, acu taisnais skatiens, izveicība, apdomīgās kustības — viss Vamirehu sajūsmināja.

Reiz kāda pērtiķu māte sadusmojusies nometa savu mazuli zālē. Pērtiķītis žēlabaini brēca; pārējie pērtiķi vienaldzīgi gāja tam garām, neviens, acīm redzot, ne­gribēja uzņemt savā pulkā vārguli. Iežēlojies Vami­rehs pieskrēja klāt, pacēla mazo, kunkstošo zvēriņu un piespieda pie krūtīm. Nokļuvis siltumā, redzot tur­pat pa tvērienam augļus, pērtiķēns nomierinājās. Viņš labprāt snauda Elemai uz ceļiem, rāpās Vamireham uz pleca, smēla saujā ūdeni un pukojās, skatoties uz savu atspulgu upē. Jau uzlūkojot vien šo kustīgo, draisko dzīvnieciņu, Vamireha sirdī ielija prieks.

Vai tā nebija kādu pundurcilvēciņu cilts? Vamirehs par to izprašņāja Elemu, bet viņa tik vien zināja pa­teikt, ka nevienam neesot jausmas, vai viņi varot sa­runāties, un viņu dzīves veids esot tāds pats kā meža zvēriem. Tajā pašā reizē Elema pastāstīja par meža cilvēkiem, kas protot celt zaru būdas; tad Vamirehs atcerējas nesen sastapto dīvaino būtni — ar dzintara krāsas acīm, retiem matiem un spalvainu ķermeni.

Kādudien rieta stundā, kad dižais debess spīdeklis dienas gaismu iekrāsoja liegā, rožainā vizmā, Elema pēkšņi iekliedzās, un Vamirehs nolaida airi. Upes la­bajā krastā parādījās cilvēki. Nepazīstamie bija neliela auguma, sakumpuši, viņu neglītajās sejās it kā bija sastingusi skumju un pazemības izteiksme. Viņu melnie mati plānām šķipsnām nokārās līdz pat pazodei. Viņu vienīgais ierocis bija rungas.

— Tie ir tārpēdāji, — Elema teica ar riebumu. — Va­saru viņi klejo pa mežiem un pārtiek no gliemjiem, kurus izloba no čaulām; lietavām uznākot, viņi aiz­staigā līdz jūras krastam; neviena no svētajām ciltīm necieš viņus sev kaimiņos.

Vamirehs ar ziņkāri vēroja tārpēdājus, viņu spēcī­gos žokļus, slīpo pieri, kas nobeidzās ar lieliem uzacu izciļņiem, nesamērīgi lielo, smagnējo pakausi. Ejot tārpēdājiem gurni nelocījās, un, lai solis butu drošāks, viņi atspiedās uz rungas.

Patlaban viņi starp ūdens augiem meklēja saknes un augļus ar sēkliņām; ikviens savākto pievienoja kopējai kaudzei, kas atradās virsaiša priekšā. Ceļā viņi bija salasījuši gliemenes un ēdamus augus, un kaudze jau bija itin prāva. Drīz visi sapulcējās apkārt virsaitim, kas sanesto sadalīja visiem vienlīdzīgās daļās.

— Viņi mīl taisnīgumu! — Vamirehs nopriecājās.

Redzēdams, ka tārpēdāji sakur ugunskuru, viņš, pa­klausot sirdsbalsij, vadīja laivu turp un sveicināja vi­ņus ar draudzīgiem mājieniem.

Pirmajā brīdī tārpēdāji satrūkās, bet, redzēdami, ka svešo skaits ir niecīgs, drīz nomierinājās. Klusēdami un nopietni viņi aplūkoja stalto klejotāju un viņa ceļa- biedreni. Viņi bija pārsteigti par šā vīra milzu augumu, kādu austrumu novados nekad nebija redzējuši, tomēr drīz vien sajuta pret svešo simpātijas, kaut gan pret Elemu izturējās ar klaju neuzticību, sazīmējuši viņā vienu no savu nežēlīgāko vajātāju cilts.

Tārpēdājiem nebija līdzi sieviešu. Tās parasti mēdza juceklīgā pūlī sekot vīriešiem pa lielu gabalu un sati­kās ar viņiem tikai retumis. Tā bija uzvarēto rase. Tārpēdāji atkāpās neauglīgās stepēs vai mežu biezok­ņos; pārāk vāji un nepietiekami apbruņoti, lai medītu žiglos meža zvērus, tārpēdāji arvien vairāk pievērsās augu barībai, veikli prata sameklēt zemē gumus, pa­zina ēdamus augus un saknes, ievāca ziemai arbūzu un saulpuķu sēklas; viņi kāri mielojās ar gliemjiem un šo to izzvejoja jūrā, kuras krastos pavadīja ziemu.