Žans Ronī(vecākais) - VAMIREHS

Kamēr hiēna vilcinājās, atjaunojās cīņa starp šakā­ļiem un kraukļiem. Šakāļi negaidot metās uzbrukumā, un šoreiz putni aizlaidās, atstādami uzbrucējiem maitu

lijas atliekas. Taču šakāļiem tas bija tikai nieka iegu­vums. Slaikie un lunkanie zvēri, miegdami acis spožajā gaismā, piesardzīgi grauza putna kaulus. Sakairinājuši ēstgribu, viņi gudroja, kā tikt pie lielākā laupījuma. Hiēna necēla iebildumus; redzams, abas puses pat uz­mundrināja viena otru. Hiēnas smiekli jaucās ar šakāļu gaudošanu, soļu dipoņu, skraidelēšanu, lēkāšanu un niknu zobu ņirgšanu.

Ar sparu pašķīrās krūmi; mežā atskanēja zaru brīk­šķēšana kā vētras laikā, un biezoknī parādījās mamuta galva. Meža klajumiņš milzenim iepatikās, un viņš

šūpojās ar visu savu milzīgo augumu, plūkdams ar snuķi zāli tik draiski kā jauns dzīvnieks, pēc tam ap­gūlās un iesnaudās.

Hiēna un šakāļi, kas bija paslēpušies zemos krūmos netālu no klajumiņa, reizē pakāpās labi tālu atpakaļ; taču viņi izbijās ne jau no mamuta: cits smagnējs, lem­pīgs zvērs lēnām lauzās cauri krūmājam un iznāca kla­jumā. Tas bija pelēkais lācis. Mamuts mierīgi nogaidīja, kamēr lācis pienāks tuvāk. Pekainis apstājās un sāka cieši lūkoties snuķainajā. Lācis bija pamodies savā alā netālu no upes un izdzirdis šakāļu gaudošanu, kas to ieinteresēja; patlaban viņš cerēja pamieloties ar zemē guļošo cilvēku un nosprieda, ka miermīlīgais mamuts viņu netraucēs. Pirmajā brīdī šķita, ka lāča aprēķins ir pareizs: mamuts, redzams, taisījās projām; tomēr meža milzenis ievēroja metrus desmit atstatu guļošo cilvēku, pagrieza snuķi uz viņa pusi, pienāca klāt, apostīja un cieši aplūkoja. Pēc tam dzīvnieks draudoši ietaurējās un pavērsa ilkņus pret plēsoņu. Lācis aklā, stūrgalvīgā niknumā ierēcās un izslējās pakaļkājās; zvēra izplestie asie nagi un plaši atvērtā rīkle alka atriebības. Mamuts sagaidīja pretinieku, izslējis snuķi un izliecis ar lielu piepūli milzīgo muguru …

Tie bija divi spēcīgi dzīvnieki. Lāča pinkainās ķet­nas bija apbruņotas ar milzīgiem nagiem; ilkņi un mus­kuļainie žokļi nebija mazāk spēcīgi ieroči. Viņš varēja, stāvot uz pakaļkājām, sagrābt un nožņaugt pretinieku. Biezā, sprogainā vilna netraucēja cīnīties ar plēsoņu, pat ar lauvu un leopardu; arī smagais augums lācim nāca tikai par labu; viņa kustības bija lēnas, toties drausmīgi precīzas.

Tomēr mamuta spēks bija nesalīdzināmi pārāks. Viņa šaurās ačteles pretstatā lāča acīm bija apveltītas ar asu skatienu; viņa apbrīnojamais snuķis bija veiklāks un spēcīgāks nekā cilvēka roka; viņa līkie ilkņi, kas sa­sniedza desmit olekšu garumu, spēja nodurt un aiz­sviest projām ienaidnieku gluži kā sumbra ragi. Viss dzīvnieka augums, ko balstīja četras stabiem līdzīgas kājas un kas bija pārklāts ar biezu, rūsganu vilnu un tumšām krēpēm, izrādījās kustīgs un lokans. Gan me­žos, gan stepēs, gan kalnu aizās — visur šis izmirsto­šais snuķaino dzīvnieku pārstāvis bija varens zālēdāju valdnieks.

Mamuts pirmais sāka rīkoties. Ierēcies briesmīgā balsī, viņš metās virsū savam tuvredzīgajam, platpē- dainajam pretiniekam. Lāci paglāba vienīgi koks; ķe- painis paguva tajā uzrāpties labi augstu. Tad mamuts ar plecu sāka šūpot resno koka stumbru, lācis nenotu­rējās un uzkrita mamutam tieši uz platās muguras, iecirzdams ilkņus milzeņa pakausī un ar nagiem ieķer- damies mamuta ausu skrimšļos. Taču biezādainais dzīv­nieks nopurinājās, it kā izkāpdams no ūdens, un vien­laikus spēcīgi iezvēla pretiniekam ar snuķi; lācis novē­lās zemē no muguras un aizripoja, kūleņus mezdams; mamuts viņu pacēla uz ilkņiem un aizsvieda liānu bie­zoknī. Redzēdams, ka mamuts atkal grasās uzbrukt, lācis pietrūkās kājās un aizmuka smagā gaitā.

Miermīlīgais zālēdājs samierinājās ar šādu cīņas iz­nākumu un jau taisījās projām, kad lācis negaidot at­griezās un bez kādas gudrošanas metās virsū mamutam, nikni iekozdamies tā snuķī. Mamuts aiz sāpēm ierēcās, pieliecās pie zemes un papurināja galvu. Lācis zaudēja līdzsvaru un krizdams nokļuva starp ilkņiem. Mamuts, pieturēdams lāci ar snuķi, dūra zvēram ar ilkņiem un sāka mīdīt viņu ar resnajām, stabiem līdzīgajām kājām, kamēr lācis izlaida garu. Aiz dusmām zaudējis jēgu, mamuts vēl kādu brītiņu mīdīja beigto ienaidnieku, pēc tam aizsvieda līķi tālu projām no klajumiņa. Hiēna un šakāļi tagad varēja remdināt savu izsalkumu.

Apmierinājis atriebes kāri, biezādainais dzīvnieks at­griezās pie cilvēka. Viņš no jauna apostīja guļošo un, apstājies no tā piecu olekšu attālumā, stiepti iebrēcās. Atsaukdamās uz aicinājumu, ieradās mamuta mātīte ar mazuli. Visi trīs palika Vamireha tuvumā.

Tuvojās nakts. Lielās, zilās aizvēsturisko laiku mušas meklēja patvērumu zem lapām; kukaiņi veseliem ba­riem lidoja uz ūdens pusi; zemesvēži no jauna atsāka savu melodisko dziesmu, skudras stiepa pēdējos stieb­rus uz pazemes noliktavām; kapraču vaboles rūpīgi ap­raka beigtu peli; putnu balsis noklusa koku zaros; kraukļi jau sen bija aizlidojuši. Pēdējie izkliedētie gaismas stari vēl meta drebošu, sarkanīgu atblāzmu uz ziediem; gaisma dzisa ar katru brīdi, līdz beidzot apspī­dēja vienīgi atsevišķus smilšu graudiņus; un majestā­tiskie mamuti rāmi vēroja šo pēdējo gaismas atblāzmu, kamēr tai pašā laikā zem kokiem skanēja šakāļu drau­dīgā gaudošana un hiēnas smiekli: plēsoņi bija pieēdu- šies pelēkā lāča gaļas.

Beidzot melna tumsa nolaidās pār zemi, ietīdama savā noslēpumainajā segā mežu un upi; krūmos sāka mir­guļot spīgainīši, sāka laidelēties naktstauriņi, ņirbinā­dami maigos spārnus, tiem dzinās pakaļ sikspārnis; ozola dobumā atskanēja pūces nopūtas, un mežu pildīja plēsoņu triumfējošie rēcieni. Gan leopardi, gan vilku bari šai naktī saoda guļošo cilvēku, taču neviens zvērs neuzdrošinājās traucēt lielā, pinkainā, platpierainā ma­muta neuzvaramo ģimeni.

Mamutu ģimene palika cilvēka tuvumā līdz pašai rīt­ausmai, kad Vamirehs pēc ilgā stinguma stāvokļa at­guva samaņu; viņš jutās tik mundrs un spēcīgs kā pēc labas peldes karstā dienā. Piecēlies kājās, viņš izmēģi­nāja savu roku un krūšu muskuļu spēku; tikai tagad viņš pamanīja aizejčšos mamutus. Tos redzot, viņš atcerējās vakarrīta notikumus un skaļi nosauca tiem pakaļ svei­cienu, neapjauzdams, cik daudz pateicības tiem bija parādā. To jaunais mednieks saprata tikai mazliet vē­lāk, kad uzgāja krūmos svaigās lāča atliekas un sadra­gātos kaulus, un viņa sirdi pildīja pateicības jūtas.

VAJATAJU VIRSAITIS

Bija aizritējušas piecas dienas. Lēnām, ceļā bieži ap­stādamies, austrumu novadu klejotāji devās atpakaļ uz savu zemi. Ievainotie pamazām atlaba. Sestajā dienā viņi apstājās atpūtā uz ilgāku laiku un cerēja līdz jauna mēneša ceturkšņa beigām ieraudzīt savu ciltsbrāļu ap­metni. Atveseļojies ātrāk par citiem, virsaitis ne reizes nebija sūdzējies. Mundrais, izturīgais sirmgalvis pacieta sāpes, ko radīja sadragātais plecs, ar tādu varonību, it kā šāds ievainojums nemaz neietekmētu visu organismu. Ik dienas rītos un vakaros viņš apstaigāja ievainotos karotājus un pārsēja kā savas, tā viņu brūces, lietodams vienkāršus, tikai pašam zināmus līdzekļus pret iekai­sumu.

Elema padevīgi sekoja karavīriem, taču domās bieži kavējās pie plecīgā, muskuļainā, slaidā klejotāja ar enerģisko, nosvērto izteiksmi bālajā sejā; meitene at­cerējās viņa dusmu uzliesmojumus un jautrību, gudro prātu, kas atspoguļojās gaišzilajās acīs, viņa tieksmi pēc mākslas un lielo darba mīlestību.