Žans Ronī(vecākais) - VAMIREHS

Kad izsalkums bija remdēts, Vamirehu atkal pār­ņēma dziļas skumjas. Viņam vairs nebija Elemas, viņš skuma pēc tās. Vamirehs atcerējās, ka meitene nebija gribējusi pamest viņu briesmu brīdī, viņš atkārtoja meitenes vārdu un neatmeta domu viņu sagūstīt no jauna.

Mežs šajā karstajā dienas laikā bija pieklusis. Saule atstarojās rāmajā upes spogulī, un cauri koku lapot­nei ņirbēja saules zaķīši. Krūmi stāvēja nekustīgi, starp augstajiem kokiem staroja gaiši klajumiņi, kā arī vī­dēja krēslainas spraugas un bezdibeņiem līdzīgas iedo- bes. Skumjais vientulības radītais noskaņojums kaut kā sevišķi ietekmēja Vamirehu. Viņš juta vajadzību gan pēc atpūtas, gan pēc mākslas darba, skaidri atce­rējās dienu dzimtajās alās, kad viņš izgrieza cilts vir­saiša zizli, sēdēdams savas ģimenes lokā; tas ierosināja

jaunas domas, un jauneklis atcerējās aizsākto darbu — ieroču izgatavošanu.

Paņēmis krama asmeni smalkiem robiņiem kā zāģim, Vamirehs ķērās pie darba. Līdz vakaram viņš jau bija nozāģējis aļņa ragus. Rokas kustības kairināja brūci, un viņam atkal sākās viegls drudzis. Pametis darbu, jauneklis tomēr nevarēja iemigt: viņu mocīja vēlēša­nās uzmeklēt Elemas pēdas. Jauneklis iesēdās laivā un sāka braukt lejup pa straumi.

Bieza nakts tumsa ietina vienkoci. Tikai upes čalo­šana bija saklausāma klusumā, kur tikko dzirdamos čukstus pārskanēja skumjā varžu kurkstēšana. Virs ūdens nemitīgi laidelējās sikspārņi, bet tumšajā upes dzelmē drebēdamas mirgoja zvaigznes.

Ar dažiem aira vēzieniem Vamirehs tuvojās krastam, kur viņš bija cīnījies pret austrumu cilšu ļaudīm, pēc tam palaida vienkoci pa straumi, apgūlies tajā tā, ka pa gabalu to varēja noturēt par vētras izrauta koka stumbru.

Sākumā piekraste likās kā izmirusi, un nakts klu­sumu netraucēja neviens dzīvnieks; tālāk neskaidras pazīmes jau norādīja, ka tuvumā ir ienaidnieki. Beidzot Vamirehs pamanīja akmens krāvumus, kas iezīmēja kritušo karotāju kapus, bet pēc stundas ugunskurs rā­dīja, ka arī ienaidnieks ir nomodā.

Vamirehs ilgi lūkojās nakts tumsā. Viens karotājs stāvēja sardzē; laiku pa laikam viņš augstu pacēla roku, lai neaizmigtu, un, pavadot šo kustību, milzīga ēna pārsviedās pāri upei līdz otram krastam. Žņaug­dams rokā žebērkli, Vamirehs apdomāja uzbrukuma plānu, un drudzis izraisīja viņā neprātīgu drosmi. _ Nakts vējiņš sacēla mežā aizvien pieaugošu troksni. Odens spīdēja bālā fosforescējošā gaismā; nakts mir­dzumā atdzīvojās meldriem aizaugušie līči. Skrejošie mākoņi pēkšņi mainīja ainavu, gan pārmetot ūdeņiem svina pelēku segu, gan atspoguļojot vientuļu trīcošu zvaigzni vai veselu zvaigznāju straumi.

Pēkšņi ugunskura atblāzmā pavīdēja spilgti apgais­mota Elemas seja. O, ja viņš būtu varējis satvert mei­teni un aiznest viņu tāpat kā iepriekš! Bet, sasprindzi­nājis muskuļus, jauneklis juta, ka brūce nav vēl aizvērusies un roka ir bezspēcīga! Vēl dažas dienas, un atgriezīsies agrākais spēks. Pagaidām viņš var tikai sekot ienaidniekam un nogaidīt izdevīgu mirkli. Jaunais mednieks uzmanīgi nolika laivā žebērkli, paņēma airi un pirms atgriešanās uz savu slēptuvi ļāvās straumei, kas laivu aiznesa uz pretējo krastu. Tur viņš sāka uz­manīgi airēt, sākumā lēnām, pēc tam arvien ātrāk un ātrāk.

Pagāja kāda stunda. Laiva slīdēja uz priekšu ar grū­tībām, kaut arī Vamirehs turējās krasta tuvumā. Va­jadzēja cīnīties ne tikai ar straumi, bet arī ar ūdens augiem, kas ķērās pie vienkoča un apvija airi. Vami­rehs jau bija izlēmis, ka piestās krastā, kad ieraudzīja starp meldriem kaut ko līdzīgu brīvai caurtekai. Viņš virzīja laivu uz turieni, un kādu laiku tā slīdēja ne­traucēti; bet drīz brīvo caurteku atkal noslēdza gari ūdens augi. Cerēdams tuvumā atrast klajus ūdeņus, drudžainā steigā šķirdams augus, Vamirehs devās uz priekšu. Taču visur viņš uzdūrās meldriem, ūdens augiem un grīslim.

Vamirehu māca smags nogurums, un viņam uz kādu laiku bija jānoguļas laivas dibenā.

Tuvojās rīts, debesis virs galvas nobālēja pirmajā rītausmas atspulgā, medņa kliedzieni atbalsojās meža biezoknī. Klusumā varēja saklausīt vienīgi cieto, aso lapu šalkšanu, kas atgādināja spārnu švīkstoņu, ūdra šļakstināšanos un upes nerimtīgo čalošanu. Priekšmeti likās aplieti ar rēnu, pelēku miglu; pretējā krastā tikko iezīmējās melnā meža strēmele starp upi un nobāluša- jām debesīm.

Vamirehs piecēlās. Neparasts stingums saistīja viņa locekļus. Viņam ātrāk gribējās nokļūt savā slēptuvē, un viņš ar acīm nomērīja attālumu no krasta līdz tai. Tas likās diezgan ievērojams — jo vairāk tāpēc, ka šeit auga vēl biezākas ūdenszāles. Bija brīdis, kad viņš domāja atteikties no jaunas piepūles un taisījās pār­nakšņot laivā; taču pietiktu vismazākās neuzmanīgās kustības, lai apgāztu nedrošo vienkoci, bet brūce ne­ļautu plaši vēzēt rokas un kavētu peldēšanu.

Izlēmis viņš īrās uz krastu, cilādams airi, sagraizī­dams rokas ar niedru asajām lapām, vilkdams un stum­dams vieglo laiviņu, noguris, uzbudināts, spiests bieži apstāties un ilgi atpūsties.

Atausa diena; izmocītajam cilvēkam viss likās bāls: gan ūdens, gan debesis, gan mežs. Platā upe iznira no miglas un atkal pagaisa palsajos vālos.

Beidzot sasniegts krasts. Vamirehs, izkāpdams malā un šķirdams garos zāļu stiebrus, ieraudzīja panteru uz­brūkam mamuta mazulim. Nožēlojamais jaunais zāl- ēdājs veltīgi pūlējās ar snuķi atvairīt uzbrucēju. Tā­lumā bija redzama mamuta māte, kura steidzās palīgā mazulim, bet meldros atskanēja tēviņa brēciens — dzīvnieks, acīm redzot, centās peldus nokļūt krastā. Bet pantera vienā lēcienā jau bija uzklupis mamuta mazulim uz muguras un jau ietrieca nagus tā biezajā ādā, gatavodamies ar zobiem saplosīt skaustu, kad cīņā iejaucās līdzjūtības pārņemtais mednieks. Izkliegdams kaujas saucienu, viņš svieda savu žebērkli un metās virsū plēsonim. Trieciens bija vājš — žebērklis tik tikko nokrāsoja ar asinīm plankumaino zvēra ādu; taču pantera rūkdams palaida vaļā savu upuri. Šajā brīdī parādījās mamuta tēviņa platā galva, un gandrīz vienā laikā ar viņu ieradās arī mātīte. Tad pantera no­zuda krūmos, bet milzīgo biezādaino ģimene aizgāja, šūpodama savus snuķus.

Vamirehs noskatījās viņiem pakaļ, priecādamies, ka ir tiem pakalpojis. Pēc tam viņš uzvēla plecos laivu un gāja uz meža malu. Jauneklis saņēma pēdējos spē­kus, lai savāktu lielus zarus un nostiprinātu slēptuvi zem laivas. Sajuzdams visā ķermenī smagumu un klup­dams nespēkā, viņš sāka dzīt zemē liela koka pakājē visstiprākos zarus, taču bija spiests darbu pārtraukt. Viņu pārņēma neatvairāms nespēks, viņš gribēja ap­sēsties, bet nogāzās zemē gandrīz bez samaņas un drīz iegrima ciešā, murgainā miegā.

MAMUTS

Starp dižskābaržiem, ozoliem un gobām vīdēja ne­liels klajums, noaudzis ar biezu, sulīgu zāli, un vietu vietām ziedēja gundegas un nātres. Zem asajām zālēm, pa lapām, ziediem, stublājiem un saknēm šaudījās mil­zum daudz kukaiņu.

Milzīga muša lidinājās pirmajos saules staros, lap­sene spindza ap ziedu vainagiem, milzīgi tauriņi šū­pojās, plivinādami samtainos spārnus, odu mākoņi cē­lās no upes, meklēdami slēptuvi zem lapotnes; skudru leģioni stiepa augu utis, auglenīcas, graudus, zirneklis uzglūnēja medījumam, kapraču vabole meklēja beigtos dzīvniekus, lai iedētu tajos savas oliņas. Ķirmis tikši- nāja vīksnas mizā; zemesvēži iesnaudās, piekusuši pēc sparīgās čirkstēšanas; spīļastes pacēla savas spīles no ziedu vainagu dziļuma, un veiklā skrejvabole, līdzīgi tīģerim, uzklupa kādam kukainim . ..