Žans Ronī(vecākais) - VAMIREHS

Šinī brīdī atveras viņa ceļabiedres melnās acis. Mei­tene ieklausās meža trokšņos un nopūšas. Viņu vajā domas par atbrīvošanos. Kā būtu, ja viņa, kamēr Vami­rehs aizmidzis, pašķirtu zarus un bēgtu uz austrumiem, uz to zemi, kur mīt viņas cilts? Bet Vamirehs katrā ziņā izdzirdēs un pamodīsies. Meitene nodreb, tikai iedo­mājoties vien, cik dusmīgi tad kliegtu svešinieks. Viņa nevar aizmirst savas cilts piederīgos, kuru vidū pava­dīta bērnība, nevar aizmirst savu dzimtu, savu valodu. Ja viņai pietiktu drosmes! Taču vēl vairāk par Vami­reha dusmām meiteni biedē briesmas, kas slēpjas lie­lajā, asinskārīgajā mežā. Viņa skaidri saprot, cik neva­rīga būtu bez sava nolaupītāja rungas un šķēpa.

Steidzīgās bēgšanas satraukumā un briesmās Vami­rehs un Elema — tā sauca meiteni — bija jau kaut cik iepazinušies. Jauneklim izdevās dzirdēt no meitenes dziesmas, ar kādām viņas cilts piederīgie vadīja darba gaitas. Vamirehs klausījās meitenes dziedāšanā ar ne­slēptu sajūsmu, sekoja dziesmas ritmiem, pamazām pie­rodot pie svešās valodas skaņām. Kā bērns, kas tikko sācis šļupstēt, viņš mēģināja atkārtot piedziedājumu, centās atdarināt Elemas izrunu, mācījās nosaukt priekš­metus viņas valodā. Meitene savukārt ar interesi

apskatīja Vamireha ieročus: dažādus šķēpus ar divzaru uzgaļiem, ar smailu pamatni, ko iedzina kāta spraugā, gludus žebērkļus vai arī ar atkārpēm, dunčus, nažus. Tomēr visvairāk viņa jūsmoja par smalku adatu ar aci un par ziemeļbrieža cīpslas pavedienu. Šie priekšmeti bija sveši viņas ciltij, kas pazina gan augu šķiedras pi­numu mākslu, bet par īlenu tālāk nebija tikusi. Ne ma­zāk viņu pārsteidza izgrieztās figūras un zīmējumi. Viņa nevarēja vien nobrīnīties par līniju precizitāti, par pacietību, kas nepieciešama to veidošanai, par jau­nekļa smalkajām novērošanas spējām. Ar interesi mei­tene klausījās Vamirehā, kas mēģināja viņai ieskaidrot pzannu dzīves veidu. Vērodama jaunekļa žestus, viņa centās iedomāties zemi, ko pzanni apdzīvo, to parašas, mītnes.

Tomēr patiesībā Vamirehs un- Elema vāji saprata viens otru un nekādās dziļākās sarunās ielaisties neva­rēja. Ilgas stundas viņi abi pavadīja klejojumos, me­dībās, gatavojot ēdienu. Elema padevīgi pakļāvās jau­nekļa rīkojumiem un ļāva aizvest sevi visur, kur vien viņš gribēja.

Vamirehs pret meiteni izturējās draudzīgi, sirsnīgi, bez jebkādas rupjības.

KAUJA

Jau kopš ausmas vienkocis rīta dzestrumā slīd pa plato upi. Spēcīga gaisma līst no augšas cauri lapotnes spraugām. Tālē manāmas salas un koku atspulgi krasta tuvumā. Koku melnās ēnas ir dzīvības šalku, brīnu­maina skaistuma pilnas. Visapkārt tumst mežs kā drūma ala ar tūkstoš atverēm, kur skan dzīvība, mūžīgas cī­ņas drausmīgais lauks, naidīgu sugu patvērums, kur uzglūn uzbrucēji un paslēpjas vajātie, kur gūst iztiku gan graudēdāji, gan gaļasēdāji, gan rāpuļi un putni.

Vamirehs tur rokā žebērkli ar atkārpēm, sagatavo­jies nodurt kādu zivi. Pēc ilgajām pēdējo dienu gaitām nepieciešamība pēc atpūtas bieži liek jauneklim apstā­ties niecīgu iemeslu dēļ: viņam vai nu jālabo ieroči vai apģērbs, vai arī jāizseko kāds dzīvnieks ar garšīgu gaļu mielastam. Šorīt viņš aizrāvies ar zivju zveju. Jau di­vas reizes viņš nav trāpījis; zivs pazūd dzelmē ātrāk, nekā spēj nolaisties uz leju cilvēka roka. Nu jau trešo reizi viņš triec žebērkli, un tas iecērtas jaunas stores ķermenī. Zivs lokās un raustās, bet žebērkļa atkārpes neļauj tai norauties, tomēr upuris raustīdamies var pārraut auklu, kas savieno harpūnu ar kātu, un Vami­reham veikli jāmanevrē, lai zivs rāvieni nebūtu pārāk spēcīgi. Ar kreiso roku viņš airē, bet ar labo velk lomu tuvāk krastam; te viņš ietriec žebērkli vēl dziļāk un tad izsviež krastā asiņaino stori.

Tad viņš steigšus gatavo pusdienas. Sausie zari un zāļu stiebri liesmās ātri pārvēršas par pelniem, kuros Vamirehs ierauš gabalos sagriezto zivi. Pēc kāda brīža viņš izņem izceptos gabalus, un jaunie cilvēki kāri ēd gardo, sulīgo zivi.

Ceļinieki bija apsēdušies patālāk no krasta apaļā pļaviņā, ko no visām pusēm ietvēra milzīgi dižskābarži. Te bija saauguši daždažādi krūmi, visur majestātiski izslējušies lieli, pūkaini dadži.

Elema un Vamirehs mierīgi atpūtās, kad pēkšņi ga­rām jauneklim olekts attālumā aizlidoja bulta. Vami­rehs pietrūkstas kājās un tver ieročus. Viņa pieredzē­jusī acs skaidri saskata aiz dižskābaržu stumbriem cil­vēku stāvus. Tie iznāk no koku aizsega, un vesels bultu spiets spindz gaisā. Sākas kauja. Ienaidnieki, skaitā septiņi vīri, uzbrūk strauji. Tie ir austrumu ļaudis, drukni, melnām acīm. Viņi zina, cik ātri spēj skriet Vamirehs, un metas viņam virsū izklaidus, lai neļautu viņam izvairīties no triecieniem . .. Loki uzvilkti, sa­indētās bultas sagatavotas baismīgajam lidojumam. Bet šajā mirklī atskan brīdinošas balsis, ka briesmām pa­kļauta arī Elema, un karotāju rokās loku vietā parā­dās šķēpi.

Vamirehs lepni raugās uz ienaidniekiem, un viņa kaujas sauciens liek nodrebēt visdrosmīgākajām sir­dīm. Viņš ievēro, ka uzbrucēji un Elema pieder pie vienas un tās pašas rases: melnīgsnēja āda, tumšas acis. Pieres un rokas rotā tetovējumi. Viņus vada žirgts sirmgalvis. Vamirehs tver šķēpu. .. Melnīgsnējie ienaidnieki paslēpjas aiz koku stumbriem… Tad

Vamirehs satver Elemu un sāk atkāpties uz upes pusi, kur cer sēsties laivā … Pēc barveža komandas bultu spiets lido uz Vamirehu, bet viņš tās veikli atvaira un sāk skriet vēl ātrāk.

Šāda taktika sadusmo austrumu ļaudis, un trīs no viņiem metas pakaļ Vamireham. Taču viņa metamais šķēps visizveicīgāko vajātāju ievaino. Pzanns smejas skaļiem uzvaras smiekliem, redzēdams, ka pārējo divu spēki par vājiem, lai cīnītos ar viņu … Ar izaicinošu pārgalvību viņš vicina rungu. No viņa krūtīm izlaužas kaut kas līdzīgs rēcienam. Roka sagatavojusies nesau­dzīgam, nāvējošam triecienam. Barvedis, redzēdams savu karotāju nenovēršamo galu, pavēl tiem apstāties, un vīri paklausa vadoņa pavēlei.

Kauja pierimst. Vajātāji paslēpjas aiz milzīgajiem dadžiem un nogriež atkāpšanās ceļu uz upi. Vamirehs redz pelēkos dižskābaržu stumbrus, mūžīgo mijkrēsli zem to smalkajiem zariem. Saule apspīd visu apaļo klajumiņu un biezi saaugušos krūmus, aiz kuriem noslē­pušies vajātāji -— austrumu ļaudis. Viņa kareiviskajam noskaņojumam pievienojas skumjas.

No visiem viņa ieročiem palicis tikai žebērklis. Aus­trumu karotāju virsaitis dod vispārēja uzbrukuma pa­vēli, lai viena nāves gadījumā pārējie varētu to atriebt. Viņi Elemas nolaupītājam uzbrūk izklaidus, lai apgrū­tinātu tā aizstāvēšanās iespēju. Žebērklis nevienu ne­ievaino: raga harpūna nokritusi no kāta pirms trie­ciena. Jauneklis tver citu ieroci, kāds viņam vēl pali­cis, — ieapaļu krama gabalu. Viņš trāpa ar to tieši ve­cajam barvedim. Tas saknūp no smagā trieciena un klusēdams cīnās ar nežēlīgajām sāpēm. Viņa sejā re­dzamas gan ciešanas, gan niknums.

Vamirehs atkal mēģina bēgt. Viņš sagrābj Elemu un metas projām. Saindētās bultas trauc viņam pakaļ. Pie­tiek ar vienu brūci, lai bēglis nokristu miris. .. Smagā nasta neļauj Vamireham aizbēgt, un ienaidnieki jau min viņam uz papēžiem, viņu droši vien sagrābs tepat krastā, iekām viņš pagūs ielaist vienkoci ūdenī. Va­mirehs apstājas un nolaiž meiteni zemē. Elema ir brīva, bet, baiļu pārņemta par jaunekļa likteni, nekustas. Va­mirehs viņu saprot un, pēdējo reizi atcerējies Zomu un