Žans Ronī(vecākais) - VAMIREHS

— Vamirehs ne no kā nebaidās! — jauneklis lepni noteica.

Nepazīstamā devās pretī bruņotajam pulciņam. Va­mirehs panāca viņu un satvēra aiz rokas. Skaļi klieg­dama, meitene centās izrauties. Tad Vamirehs sakampa viņu rokās un metās bēgt; viņš skrēja neparasti ātri, vajātāju kliedzienu satraukts. Pirmajā brīdī šķita, ka uzvara viņam ir droša. Viņa vajātāji bija mazāka auguma, drukni; viņi, liekas, nebija tik veikli med­nieki kā gargalvainie rietumu cilšu ļaudis. Taču vajā­tāji skrēja viegli un droši vien nepagurs tik ātri kā Vamirehs, kuru apgrūtināja nasta. Viņš steidzās uz tu­rieni, kur bija palikusi viņa laiva. Bija jānoskrien krietns gabals, un tik ātrā skrējienā viņš tomēr neva­rēja cerēt, ka sasniegs šo vietu, iekāms iestāsies nakts un mēness uzkāps augstu pie debesīm.

Pagāja kāda stunda; Vamirehs joņoja kā apmāts, aizvien vairāk attālinādamies no saviem ienaidniekiem. Rietošās saules maigā gaisma ietērpa stepi dzintardzel- tenā mirdzumā, un mednieka milzīgā ēna ar laupījumu ātri slīdēja uz austrumiem. Pēkšņi Vamirehs atskatī­jies vairs nevarēja saskatīt vajātājus. Uzkāpis pakalnā, jauneklis redzēja, ka viņus šķir vismaz pieci tūkstoši olekšu liels attālums. Viņa lūpas savilkās uzvarošā smaidā.

— Eo! Eo! — jauneklis iesaucās un, vērsdamies pie meitenes, piebilda.

— Vamirehs ir stiprāks!

Svešiniece novērsās, Vamireha smieklu un triumfē­jošā izsauciena aizvainota. Jauneklis apsēdās. Kādu brīdi viņi klusēja. Sākumā sēcošā un straujā elpa pa­mazām kļuva vienmērīgāka; viņa krūtis cilājās rāmāk.

— Vamirehs ir stiprāks … — viņš noteica vēlreiz.

Tikmēr vajātāji nāca tuvāk — atkal vajadzēja glāb­ties no viņiem. Arī šoreiz Vamirehs aizsteidzās viņiem tālu priekšā; tagad jau bija skaidrs, ka nevis viņš, bet gan vajātāji nogurs ātrāk. Vajātāju pulciņš, kas sā­kumā turējās kopā, sadalījās: divi vai trīs vairs netika biedriem līdz. Pārējie skrēja vienkop; neviens necen­tās, aizsteigties priekšā, bīdamies noslēpumainā gar- galvainā mednieka milzīgā auguma un neparastā āt­ruma.

Diena dzisa. Pieklusušajai stepei pāri lija dzeltena gaisma; gaisā, šķiet, strāvoja skumjas, un iestājās miera stunda. Līdzenumā izkaisītās birztalas vēdīja spirgtumu. Virs miklām vietām riņķoja knišļu mākoņi. Visur bija dzirdamas melodiskas spārnu vēdas, putnu

čivināšana. Tā bija stunda, kad dienas dzīvnieki ne­baidās no plēsoņiem, kad lielie zālēdāji droši guļ līdze­numā, kad dienas beigās, šķiet, atdzimst rīta spir­gtums . ..

Vamirehs skrēja aizvien gausāk un ar lielāku pie­pūli; taču vajātāji, acīm redzot, vairs nedzinās pakaļ. Līdz pašam apvārsnim nemanīja lokiem apbruņotus cilvēkus; mednieks velti centās saskatīt viņus no pa­kalna virsotnes. Viņš atļāvās atpūsties otrreiz un no­lika zemē jauno meiteni. Noskumusi viņa stāvēja bla­kus nolaupītājam, apzinādamās, cik veltīgs būtu jeb­kurš bēgšanas mēģinājums. Vamirehs jutās pārlieku noguris, lai izpaustu savu uzvaras prieku; jauno med­nieku darīja nemierīgu apziņa, ka viņš nespēj skriet tālāk. Toties viņu nomierināja doma, ka arī vajātāji droši vien zaudējuši pēdējos spēkus.

Skrējiena laikā Vamirehs un viņa ceļabiedre nebija pārmijuši neviena vārda. Tuvojās vakara krēsla. Rie­tumu pamalē lēni un majestātiski dzisa bezgala dažādie saules stari. Pēkšņi Vamirehs nodrebēja; viņš ierau­dzīja, ka ceļabiedre noliec galvu un izstiepj rokas pret debesīm, teikdama rietošajam spīdeklim kaut kādus vārdus. Būdams rietumu mednieku dēls, kurš nepazina reliģiskos rituālus un kura prātu saistīja māņticība, Va­mirehs nesaprata, ko dara šī austrumu cilts meitene; ar ziņkāri un pat ar bažām jauneklis skatījās uz mei­teni, taču netraucēja viņu. Kad uzlēca mēness, Vami­rehs sacīja viņai:

— Ejam!

Meitene saprata jaunekļa žestu un bez pretošanās sāka iet viņam blakus. Vientulīgajā pusnakts stundā, kad stepē sāka gaudot vilki un šakāļi, svešais vīrietis kļuva par viņas aizstāvi. Meitene vērīgi nopētīja sveši­nieka masīvo rungu, kas bija pārmesta siksnā pār plecu. Viņas dvēselē pamodās klusas padevības jūtas. Bet Vamirehs, noguruma mākts, bija nerunīgs; agrā­kās enerģijas vairs nebija. Ilgi viņu silueti virzījās blakus. Mēness kāpa augstāk. Stepē melnoja aizvien vairāk birztalu, koku grupas liecināja par meža tu­vumu, mēness gaisma sidraboja zāli. Vamirehs domāja, ka viņa ceļabiedrei nepieciešams ēdiens un miegs; viņu pašu mocīja vienīgi slāpes.

— Atpūties! — viņš teica. — Vamirehs pasargās tevi no zveriem.

Meitene padevīgi apsēdās. Tai vietā auga trīs pa­zemi vīģes koki, kas vēdīja pavasara smaržas. Trīsuļo­jošā mēness gaisma stīgoja cauri koku lapotnei, un austrumu cilts meitene sekoja tai ar skumju skatienu. Viņa it kā saskatīja šajā gaismā savu bezspēcību, atce­rējās ģimeni, dzimto cilti, vakaru ugunskurus, pries­terus, vēršu ganāmpulkus, un pār vaigiem viņai ritēja asaras.

Vamirehs tikmēr vērīgi ielūkojās naktī. Brīžam pa­vīdēja neskaidri plēsīgu zvēru silueti. Tālumā bija re­dzams bēgošs briedis. Tad, ostīdams gaisu, vīģes ko­kiem tuvojās vilks; tai pašā mirklī no krūmiem izlēca kāds izbiedēts dzīvnieks: tas bija zaķis. Viņš skrēja līkumodams. Vamirehs nogaidīja, kamēr zaķis pienāks viņam vistuvāk; mednieka sviežamais šķēps pacēlās, nosvilpa gaisā — un zaķis saļima zālē. Ieraudzījis med­nieku, vilks metās bēgt, un Vamirehs pievāca medī­jumu.

Atri novilcis dzīvnieciņam ādu, mednieks uzkāra to uz zara; pēc tam, savācis sausu zāli un zariņus, izņēma no maisiņa kramakmeņus, ar kuriem viņa cilts parasti ieguva uguni, savāca sausus stiebrus un sāka šķilt. Pēc vairākiem mēģinājumiem parādījās uguntiņa, sākumā tikko saredzama, tad, prasmīgi uzturēta, tā iedegās aiz­vien spēcīgāka. Zaķis sāka čurkstēt. Aziāte noliecās uguns priekšā, tāpat kā pirms kāda laika bija nolieku­sies rietošās saules priekšā, sacīdama tādus pašus ska­nīgus vārdus. Vamirehs, nepievērsdams viņai uzma­nību, turpināja savu darbu. Kad zaķis bija izcepies, viņš piedāvāja to savai ceļabiedrei, un viņi klusēdami sāka ēst.

Vakariņas neturpinājās ilgi. Vamirehs bija pārāk no­guris, bet meitene pārāk satraukta, lai daudz ēstu; tur­klāt viņus mocīja negantas slāpes: nevarēja ne domāt par naktsguļu, iekāms netiks atrasts ūdens. Viņi atkal devās ceļā, taču ūdens nebija ilgi jāmeklē. Nenogājis ne tūkstoš soļus, Vamirehs saklausīja ūdens čalošanu,

un drīz vien parādījās strautiņš, pie kura viņi dzesēja slāpes.

— Gulēt! — Vamirehs sacīja.

Mēness nespodrajā gaismā viņa seja šķita bāla un no­gurusi, niknuma tajā nemaz nemanīja.. Taču meitene joprojām baidījās; viņa apsēdās uz zemes, atspiedās ar muguru pret bērza stumbru un pievēra acis, apņēmu­sies negulēt.

Tomēr nogurums prasīja savu; nepagāja ne stunda, kad viņa jau gulēja ciešā miegā. Ar Vamirehu notika tas pats; strauta klusā čalošana drīz vien viņu ieaijāja, un mēness jau tuvojās apvārsnim, kad viņš pamodās. Ātri pārlaidis skatienu apkārtnei, jauneklis pārlieci­nājās, ka viņa ceļabiedre nav aizbēgusi, pēc tam pie­cēlās un sāka uzmanīgi vērot stepi. Nekas aizdomīgs nebija manāms, un jaunais mednieks nosprieda, ka va­jātāji atstājuši meiteni savam liktenim vai arī noguruši vairāk nekā viņš. Juzdamies spirgts un spēcīgs, Vami­rehs nolēma izmantot izdevīgo stāvokli un turpināt ceļu. Ar krama nazi viņš pārdalīja uz pusēm atlikušo zaķa cepeti un apēda pusi. Pēc tam, apslacījis galvu ar strauta ūdeni, pamodināja meiteni. Viņa apjukusi, miega pilnām acīm, lēni piecēlās. Kad austrumu cilts meitene aptvēra, kur atrodas, viņas sejai pārslīdēja skumju ēna; viņa grūtsirdīgi raudzījās uz mēness ap­mirdzēto stepi, uz sarkanīgo nakts spīdekli, kas slīdēja uz rieta pusi. Tomēr viņa neatsacījās no vienkāršajām brokastīm, ko piedāvāja Vamirehs, un ar baudu ņēmās mieloties ar cepto zaķi.