Žans Ronī(vecākais) - VAMIREHS

— Runā, — viņš sacīja, vērsdamies pie Vamireha.

— Liec godā taisnīgumu, ne vardarbību!

Vamirehs saprata, ka viņa varā ir uzstādīt no teiku mus; viņš ar žestiem paskaidroja, ka vēlas ņemt sev līdzi Elemu.

— Ej! — sirmgalvis atvēlēja meitenei. — Bet kālab ar varu jāaizved mūsu cilts meita? — viņš Vamireham noprasīja. — Lai tavas asinis saradojas ar mūsējām, lai miers savieno gaismas dēlus ar nezināmo zemju cil­vēku.

Elema, teikdama mīlīgus vārdus, saņēma Vamireha roku savējā un pieveda viņu pie sirmgalvja. Jauneklis paklausīgi sekoja, austrumu cilvēka sirsnīgās un no­pietnās balss skaņas valdzināts. Bet tobrīd sirmgalvim aiz muguras ar jūsmīgiem saucieniem pietrūkās kājās trīs pārējie karavīri. Vamirehs to iztulkoja ļaunā no­zīmē un, satvēris Elemu, metās bēgt. Pa gabalu viņš vēl apstājās.

— Melīgais veci! — viņš uzsauca. — Tava balss dūdo par mieru, bet tavs gars alkst kāra. Vamirehs tevi niciņa!

Uzvilcis stopa stiegru, v;ņš notēmēja; Elema arī šo­reiz izjauca viņa nodomu: bulta novirzījās sānis un aiz­lidoja naktī. Kamēr Vamireha pretinieki tvēra pēc iero­čiem, viņš un Elema jau bija nozuduši. Apbēdinātais virsaitis neļāva dzīties bēgļiem pakaļ.

— Neskrejiet pretī nāvei.. . Viņš nesaprata manus vārdus, un jūsu klaigas viņu nobiedēja …

Ugunskurā piemeta jaunus zarus; kad liesmas gaiši iedegās, karavīri atkal nolikās gulēt, sarūgtināti ļ!>ar nejaušo kļūmi, par to, ka viņu neviltotais prieks, ko svešinieks bija pārpratis, izjaucis virsaiša gudros no­domus.

PALĪGSPĒKI

Virs meža jau iekvēlojās rīta blāzma, bet vecais vir­saitis vēl arvien nevarēja izšķirties. Tagad vairs ne­bija cerību uzveikt gaišmataino ienaidnieku; atklātā cīņā spēks noteikti dos viņam pārsvaru, un modrība neļaus to pārsteigt no paslēptuves. Nebija' arī vairs laika lūkot palīgus radu ciltīs. Varbūt uzzināt, kur

5 — Vamirehs 65 atrodas naidnieka zeme, un vēlāk, pēc atgriešanās ap­metnē, doties turpu ar veselu karapulku? Bet ja nu ceļu aizsprosto kādi nepārvarami šķēršļi? Un vai šim mežam vispār kaut kur ir gals?

Ilgu laiku vecais vīrs kavējās lūgšanās, prātodams par senču ticējumiem; todien viņš raudzīja saskatīt at­bildi uz šiem jautājumiem gan dziestošā ugunskura liesmās, gan dīvaini izlocītajās zaru ēnās; runāt viņš nerunāja ne vārda: saskaņā ar austrumu cilšu gudrību piesardzīgs virsaitis rīkojas, nelikdamies zinis par za­ļās jaunatnes gražīgajiem prātiem. Sirmgalvis pacēla no zemes savu ieroci, pavēroja, kā krīt ēnas un kādā virzienā aizlido zināmi putni, un pamāja ceļabiedriem sekot.

Drīz visi pārliecinājās, ka dodas uz dienvidiem. Tur pletās klaji līdzenumi, kas izbeidzās ar augstiem pau­guriem, neauglīgs apvidus, kur iemaldījās tikai retais: tā bija suņu valstība. Vairāk uz austrumu pusi — sešu dienu gājiena attālumā varētu nokļūt pie draudzīga­jām ciltīm. Jaunie karavīri brīnījās, bet cieta klusu. Viņi gāja visu dienu, apstādamies tikai uz īsu brīdi. Tā tas turpinājās līdz vakaram. Nakts atpūta pagāja smagos apstākļos: stundas četras pirms gaismas svī­duma pār mežu nolija spēcīga lietusgāze.

Ugunskurs apdzisa, ļaudis izmirka līdz kaulam, pār viņiem strūklām plūda ūdens, un viņi drebinājās pie mazākās vēja pūsmas. Vajadzēja uzsliet zaru būdu, un bija jau liela diena, kad ceļotāji atkal devās tālāk.

Vīru sejās iegula dzedrums, un visi četri klusēja. Sadrūmusi bija arī visa daba; lietus sitās cauri bieza­jai lapotnei, kājas stiga mālainajā zemē. Mežā klaiņoja zvēri, kas tīkoja uzbrukt; paredzot ceļinieku drīzo bojā eju, viņiem pa pēdām sekoja vilku bars; arvien biežāk un biežāk koku zaros karājās čūskas. Ziemas tuvums pastiprināja zvēru alkatību; nogalinātas briežu mātes dēļ vajadzēja atkauties no vilkiem. Austrumu ļaužu sirdīs iezāgās ilgas pēc būdām un alām.

Otrā nakts bija sevišķi dzestra. Par laimi, ceļinieki mežā uzgāja aizvēja stūrīti, kur izdevās iekurt uguni. Agri no rīta viņi devās ceļā; sūnas uz kokiem un putni, kas lidoja uz klajuma pusi, palīdzēja ieturēt vēlamo

virzienu. Tomēr vīri par to vairs nebija tik droši kā līdz šim un apstājās biežāk. Jaunie karavīri paslepšus pārmija bažīgus skatienus; viņi stūrgalvīgi meta acis uz austrumiem. Pagāja kādas astoņas stundas, un jau­nekļi jau sāka savā starpā sačukstēties: varēja nojaust, ka viņos bija pamodies pretestības gars.

Bet sirmgalvis soļoja tikpat žigli un lepni uz priekšu kā aizvien. Brīžiem viņš balsī sarunājās pats ar sevi, pat sirsnīgi nosmējās bārdā. Šis vērīgais pirmatnējais cilvēks šķita apveltīts ar divkāršu redzi, viņu it kā vadīja viedīga iekšēja balss.

Dienas vidū mākoņu starpā atspīdēja saule. Zeme silti garoja, gaiss bija liegu smaržu pilns. Vecais vīrs izstiepa rokas pretī saulei un skaļi noskaitīja lūgšanu; tad viņš uzrunāja savus ceļabiedrus:

— Kurš uzdrīkstas nepaklausīt? Ja Padomei vaja­dzīga tava būda, tev būda jāatdod; ja tai vajadzīga tava roka, tev roka jāatdod; ja tai vajadzīga tava dzī­vība, tev dzīvība jāatdod. Vai gan es, kaut arī vecs- vīrs, neesmu stiprāks un viedīgāks par jums visiem? Laiks vēl nav izbalinājis jūsu matus, un gari vēl ne­runā ar jums. Apvaldiet savu lepno prātu, vai arī pār jums nāks liels posts!

Nožēla un šaušalas pārņēma jauno karavīru sirdis; viņi krita pie zemes, jau kuro reizi sirmgalvja gudrības spēka un dzīves pieredzes uzveikti. Virsaitis pavēstīja, ka ap krēslas stundu viņi sasrfiegšot mežmalu; par to liecināja arī sastaptie lielie dzīvnieki, kas parasti uz­turas līdzenumā. Kaut ari gāza lietus un biezajā mežā ložņāja daudz zvēru, kas jau bija izgājuši nakts me­dībās, aziāti naigi soļoja uz priekšu. Saindētas bultas noguldīja sešus vilkus, pārējie izklīda; cilvēks atkal bija guvis virsroku.

Taču lietus straumes kļuva arvien spēcīgākas; vējš brāzmām triecās pret kokiem; meža dziļumā šad tad pavīdēja iztrūcinātie dzīvnieki, un nogurušie ceļinieki izskatījās pavisam nožēlojami. Vilki pulcējās baros, biezoknī reižu reizēm atskanēja lielo hiēnu skaļie smiekli. Vakara pusē ļaunu vēstošās skaņas, kuru cē­lonis bija cilvēkam naidīgas būtnes, pastiprinājās. Ka­ravīri sāka skriet. Aiz muguras sēca vilku saraustītā

elpa; vējš svieda acīs sausu lapu klēpjus. Pāri zemei strauji nolaidās nakts. Virsaitis apstājās.

Acīm zvērojot, vilki saslēdzās arvien ciešākā lokā un iegaudodamies atņirdza asos ilkņus. Bultu bija pa­licis maz; uguni sakurt nebija iespējams. Atlika vie­nīgi ar milzīgu piesardzību virzīties uz priekšu nakts melnumā. Jātiek līdz mežmalai, tas ir vienīgais glābiņš. Lēnām, ar metamajiem šķēpiem noturot vilkus pieklā­jīgā attālumā, aziāti turpināja ceļu . ..

Devītajā stundā pēc pusdienas priekšā pavērās lauce, kas veda uz līdzenumu. Virsaitis gāja pats pēdējais; viņš vēl spēja cīnīties un atvairīt vilku uzmākšanos, kaut arī viņa spēki sāka zust.

Karavīru gaviļu kliedzienam tālumā atsaucās suņu rejas. Lielā apjukumā vilki sāka gaudot; brīkšķēja krūmi, tumsā kūņojās neredzamu ķermeņu masa, pa reizei kāds iesmilkstējās, un pārspētie vilki laidās mukt, piepildot' apkārtni ar negantiem kaucieniem un pirms­nāves kunkstieniem.

Tagad austrumu ļaudis mierīgi tuvojās meža robežai, tur viņus gaidīja sabiedrotie suņi, kas bija sapulcēju­šies pulkā sava barveža vadībā.