Žans Ronī(vecākais) - VAMIREHS

UZ SALAS

Elema un Vamirehs sarunājās, gaidīdami, ar ko šis neparastais notikums beigsies. Isgalvaino valodas sva­rīgākos jēdzienus pzanns jau saprata un varēja tos arī izteikt. Tomēr viņš veltīgi iztaujāja austrumu cilts mei­teni par to, kas patlaban notiek. Savā atmiņā viņa ne­varēja atrast šai parādībai nekādu izskaidrojumu. Viņas māņticīgajā prātā pavīdēja seni nostāsti par kaut kādu ūdens nezvēru, kas izdzinis no mežiem visas dzī­vās radības, lai tur nomitinātu uz dzīvi cilvēku. Dzīv­niekus izglābis ragainais zilonis, kas valdījis kalnos; pūķis, ūdens nezvēra sāncensis un cilvēka ienaidnieks, uzlaidis tam nešķīstas būtnes, kuras pārtiekot no tār­piem un kuras iznīcināšot svētās ciltis …

Šie nostāsti maz ko deva Vamireha prātam un pat izraisīja viņā sašutumu. Vai tad cilvēks nepārtiek no dzīvnieku gaļas, un vai stepes un meži nebūtu nožē­lojami bez viņiem? Turklāt jauneklis nespēja iedomā­ties neredzamu būtni. Viņa šaubas mazliet iedragāja Elemas ticību; tomēr meitene joprojām murmināja lūg­snu vārdus, ar reliģiskiem rituāliem cenzdamās pasar­gāt sevi un savu ceļabiedru.

Vērīgi lūkodamies uz upi, viņi gaidīja nakti. Tā pa­mazām tuvojās. Krēslā kustējās skrejošie dzīvnieki; krasām līnijām iezīmējās viņu tumšie augumi, apaļās vai ieliektās, sarainās vai gludās muguras, smalkās, iegarenās vai arī resnās, platās galvas, asie brieža un žuburotie aļņa ragi, zirga plīvojošās krēpes, ūdra vijī­gais, lokanais ķermenis, lāča smagnējā, kumpā mu­gura …

Kad pienāca nakts un melnā tumsa pamazām aprija kokus un upi, iestājās klusums. Bēgoši dzīvnieki parā­dījās arvien retāk, drīz vairs nebija redzams neviens, izņemot gausos kukaiņēdājus vai rāpuļus, kas bēga projām no savām netālajām mītnēvi. Tomēr Vamireha un Elemas sasprindzinātā uzmanība palīdzēja viņiem uztvert tālu troksni, kas līdzinājās vilku gaudošanai vai šakāļu raudulīgajam kaucienam.

Gandrīz tajā pašā laikā uz augstā krasta parādījās liels bars tārpēdāju. Dubļiem un asinīm nošķiesti un salīkuši, viņi šķita pilnīgi bez spēka. Tārpēdāji nesa uz rokām daudzus ievainotos; redzēdami, ka ar tiem netiks pāri upei, viņi jutās bezgala izmisuši. Pēdējās grupas izlūki brīdi pa brīdim izskrēja no patvēruma, ar zīmēm pauzdami savu uztraukumu; tomēr neviens nekustējās no vietas, neviens nedomāja doties pāri upei bez ievainotajiem, un daudzi turēja gatavībā run­gas pēdējai cīņai. Tad Vamirehs ielēca laivā un īrās pie viņiem.

Tārpēdāji pazina gaišmataino milzļ, ko bija sasta­puši pirms četrām dienām, un daudzi priecājās no vi­sas sirds. Citi, noguruma mākti, truli noraudzījās cil­vēkā, kas viņiem tuvojās. Viņš piestāja krastā un ar zīmēm lika saprast tārpēdājiem, lai tie divus ievaino­tos nes uz laivu. Tie, kuri atcerējās jauno mednieku, apzinīgi izpildīja viņa pavēli; citi vienkārši ļāvās lik­teņa gribai. Vamirehs reizes piecpadsmit īrās pāri upei turp un atpakaļ, kamēr pārveda visus ievainotos uz salu, kur pārējie tārpēdāji nokļuva peldus. Vamirehs dalījās ar viņiem savos pārtikas krājumos un ar bultām nošāva trīs skrejošus dambriežus un nelielu zirgu.

Tārpēdāji nomierinājušies devās sameklēt nošauto medījumu un, uzklausījuši mednieka norādījumus, no­vilka dzīvniekiem ādu. Vamirehs juta pret tārpēdājiem žēlumu un bija sarūgtināts par to pretīgumu, ar kādu pret viņiem izturējās Elema. Vamirehs rūpīgi pārsēja viņiem brūces, pēc tam izvietoja uz naktsguļu visvai­rāk nogurušos un tikai tad devās pie Elemas, kas salas otrajā galā vēroja visu notiekošo.

Viņi sarunājās čukstus. Elema ieteica tūliņ pat naktī doties pa upi augšup, taču Vamirehs tam nepiekrita, aizbildinādamies ar vakardienas viesuļvētras izrauta­jiem kokiem, ko uz leju nesa upe, — tie varēja sadra­gāt vai apsviest laivu; viņš norādīja arī uz tārpēdājiem, kas atradās viņa aizgādībā. Elema padevās. Viņa apgū­lās laivā zem lāčādas. Vamirehs palika nomodā, neļāva nodzist ugunij, sagrieza gabalos nogalinātos dzīvniekus un apcepa gaļu, lai saglabātu to priekšdienām.

Nakts tumsa ietina visu apkārtni; tik tikko varēja atšķirt upes krastus. Laiku pa laikam Vamirehs ieklau­sījās vērīgāk. Agrākais dīvainais troksnis, kas atska­nēja gan no labās, gan no kreisās puses, tagad kļuva noteiktāks. Lāgiem tas pazuda, bet tūlīt pēc tam bija dzirdams tuvāk. Viegls vējiņš šalkoja koku lapās, ugunskura liesmu atspulgi šūpojās uz viļņu mugurām; dažbrīd varēja saklausīt kādu iemetamies ūdenī un sa­dzirdēt peldētāja elpošanu; pēc tam zem tumšajām, zvaigžņotajām debesīm no jauna iestājās klusums.

Beidzot mežmalā parādījās cilvēka siluets, taču tū­daļ pazuda ēnā; tajā pašā brīdī ūdens saviļņojās, it kā upē peldētu milzum daudz ķermeņu, gaiss sāka šalkt it kā vētrā, atskanēja skaļas rejas, ko vēl stiprākas da­rīja atbalss, un negaidot tumšās nakts klusumā ielauzās dzīvības un trokšņu straume.

Elema, pavisam satraukta, pieskrēja pie Vamireha un pačukstēja kādu pzannam nezināmu vārdu: meitene bija pazinusi lielo, neauglīgo līdzenumu suņu rejas. Arī tārpēdāji pamodās un ugunskura gaismā meklēja Va­mirehu. Izslējies visā varenajā augumā, jauneklis cen­tās ar skatieniem ieurbties nakts tumsā, lai uzzinātu, kādas briesmas tā satrauc Elemu un tārpēdājus.

Kad tārpēdāji, ko bija izbiedējusi dzīvnieku bēg­šana, lēnām griezās atpakaļ pie upes, tos panāca milzīgs suņu bars. Suņi parasti neaiztika šos senos cilvēkus, kuri, klejodami no vienas vietas uz otru, gāja cauri apvidiem, kur mitinājās suņi. Taču aziāti jau vairākas reizes bija izmantojuši četrkājainos sabiedrotos, lai va­jātu klejojošās ciltis; tārpēdāji, baidīdamies, ka uzbru­kums neatkārtojas, ar skubu gatavojās aizsardzībai. Pa ceļam viņi satika savus ciltsbrāļus; tie viņiem pievieno­jās, un to skaits jau sasniedza vairākus simtus.

Tārpēdāji enerģiski aizstāvējās, un vairākas reizes viņiem izdevās atvairīt briesmīgo ienaidnieku; taču, ap­metušies uz ilgāku atpūtu, pusi dienas ceļa attālumā no upes viņi no jauna piedzīvoja uzbrukumu. Viņu ienaid­nieku skaits nemitīgi pieauga, un šajā kaujā tārpēdāji cieta lielus zaudējumus. Pēc četrkājaino lēnās virzī­šanās pārliecinājušies, ka tos ved aziāti, tārpēdāji pa­ātrināja atkāpšanos. Nokļuvuši vakarā līdz upes kras­tam, izmocīti, nesot līdzi ievainotos, viņi gaidīja tikai nāvi. Vamirehs viņus izglāba …

Miegā suņu reju izbiedēti, tārpēdāji skrēja pie med­nieka kā pie vienīgā aizstāvja. Vamirehs sapulcināja virsaišus. Viņš ierādīja katram kaujas vietu salas krastā un lika saaicināt ļaudis. Paskaidrojumu vietā viņš pa­cēla virs galvas rungu un nolaida to, it kā dragādams iedomāto ienaidnieku. Tārpēdāji viņu pilnīgi saprata, un pzanna satrauktā seja, skaistās acis, kurās dega lepns mirdzums, varenās krūtis, kas augstu cilājās cī­ņas alkās, visus noskaņoja vīrišķīgi. Vamirehs pavē­lēja sakurt lielākus ugunskurus un atkal uzmanīgi vē­rās tumsā.

Kādu laiku upes pretējais krasts tinās tumsā, bet drīz vien tur iedegās milzīgs, gaišs ugunskurs. Tad tālu no uguns — tur, kur tik tikko aizsniedzās liesmu sārtā at| blāzma, Vamirehs ieraudzīja suņus. Elema neatlaidīgi rādīja uz tiem un skaidroja, kādos lielos baros tie sa­lasoties un cik neganti kļūstot, kad cilvēks uzņemoties to vadību.

Pzanns kāri klausījās viņas vārdos. Ugunskurs meta spožu gaismu uz četrkājainajiem.