Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

— Vai Unam nevajadzētu nogalināt zvēru, kamēr viņš guļ? — pusbalsī ievaicājās ulamrs.

— Viņš pamodīsies agrāk, Uns nepagūs to izdarīt, — Zurs atbildēja. — Labāk būs, ja aiziesim aiz paugura un dosimies projām.

Uns vilcinājās. Bēgšana viņam šķita pazemojoša. Ne Faums, ne Nao nebūtu pieļāvis, ka tāds pēc izskata ne­liels plēsonis visu nakti uzglūn viņiem kā laupījumam.

— Nao nogalināja pelēko lāci un pieveica tīģerieni, — viņš drūmi noteica.

— Gan tīģeriene, gan pelēkais lācis grieztu ceļu de­gunradzim.

Zura atbilde atvēsināja jaunā ulamra cīņas kaismi. Viņš paņēma šķēpu, ieroču metēju un iesmus, kā arī masīvo rungu. Vēlreiz uzmetuši skatienu aizmigušajam plēsonim, jaunie karavīri uzrāpās paugura virsotnē un pa nogāzi nokāpa lejā. Viņi gāja drūmi un neizgulēju- šies, neteikdami ne vārda un ar ilgām atcerēdamies cilts nometni kaut kur tālu viņpus kalniem.

Atausa rīts. Debesis austrumu pusē sāka bālēt., plēsīgo zvēru balsis upes krastā apklusa, zāle un krūmi likās pavisam sastinguši…

Pēkšņi rīta klusumu iztraucēja rēkšana. Uns un Zurs atskatījās un ieraudzīja mahairodu. Kaut kas — varbūt cilvēku aiziešana — bija uzmodinājis zvēru, un viņš bija sācis dzīties pakaļ dīvainajiem radījumiem.

— Unam vajadzēja nogalināt sarkano zvēru, kamēr viņš gulēja, — īgni noteica ulamrs, noņemdams no pleca šķēpu.

Zurs nodūra galvu un neteica ne vārda, apzinādamies, ka šoreiz viņa piesardzība bijusi kļūmīga. Viņš lūdzoši paskatījās Unā. Tomēr jaunais ulamrs ilgi neturēja ļaunu prātu. Viņa platās krūtis jau izriezās satraukumā, tikko viņš iedomājās gaidāmo cīņu. Zurs taču bija it kā daļa no viņa paša. Viņi abi stāvēja plecu pie pleca, un tad Uns izkliedza savu kaujas saucienu:

— Vērša dēls un Zemes dēls nodurs sarkano zvēru ar šķēpu un sadragās viņam kaulus!

Mahairods nesteidzās ar uzbrukumu. Ievērojis, ka div­kājainie radījumi apstājušies, arī viņš sastinga uz vie­tas. Plēsonis redzēja, ka cilvēki noņem no pleca ieroču

metējus un iesmus, pamanīja, ka viņu rokas nezin kādā veidā kļuvušas garākas.

Tāpat kā pagājušajā naktī, šo radījumu valoda mulsi­nāja plēsoni. Viņš sāka mest līkumu apkārt pretiniekiem un nenāca tiem tuvāk.

— Sarkanais zvērs baidās no cilvēkiem! — Uns iekliedzās uzvaras priekā, vicinādams šķēpu un rungu.

Par atbildi atskanēja nikna rēkšana. Mahairods divas reizes uzvijās gaisā milzīgā lēcienā. Pirms plēsoņa trešā lēciena Uns un Zurs svieda iesmus. Viens iesms iecirtās zvēram sānos, otrs — skaustā. Sāpju satracinātais mahai­rods metās virsū cilvēkiem. Uns svieda šķēpu; tas ieur­bās zvēram starp ribām. Zura mestais šķēps tikai

ieskrambāja cieto, kramam līdzīgo galvaskausu. Plēso­nis uzklupa cilvēkiem.

Ar vienu varenās ķetnas sitienu viņš notrieca pie ze­mes Zuru un iecirta viņam krūtīs savus briesmīgos ilkņus. Uns zvēla zvēram ar smago rungu, bet trāpīja tikai tukšu gaisu: mahairods paguva atsprāgt sānis. Plē­sonis uzbruka vēlreiz; Uns pasitās uz kreiso pusi un no jauna savēcināja savu ieroci, tomēr smagā ozola runga pārslīdēja pāri zvēra plecam. Mahairods uzklupa Unam, nogāza viņu augšpēdu un, nespēdams noturēties kājās, aizkūleņoja kopā ar ulamru pa zemi. Bet, iekāms plē­sonis no jauna metā?; Unam virsū, jaunais karavīrs pa­guva piecelties uz viena ceļa. Zurs ar vārgu, nedrošu roku svieda zvēram ar cirvi, un tajā mirklī Uns, abām rokām satvēris rungu, ar briesmīgu spēku iezvēla ma- hairodam pa galvu . . . Atskanēja dobjš brīkšķis; plēso­nis kā apstulbis sāka griezties riņķī. Otrs sitiens sadra­gāja viņam kakla skriemeļus. Tad Uns bez mitas zvēla ar rungu zvēram gan pa ribām, gan pa milzīgajām ķet­nām, gan pa briesmīgajiem žokļiem …

Ulamrs nolaida rungu tikai tad, kad nedzīvais ķerme­nis beidza raustīties …

Vājā, gārdzošā balsī Zurs nošļupstēja:

— Uns nogalināja sarkano zvēru… Uns ir stiprāks par Faumu . . . Uns ir tikpat spēcīgs kā Nao, kas atņēma uguni cilvēkēdāju ciltij!

Drauga vārdi apskurbināja Unu. Jaunā ulamra nāsis drebēja lepnumā. ,

— Vērša dēls būs liels savas cilts vadonis, — Zurs nočukstēja drebošā balsī.

Žēlabains vaids izlauzās pār viņa lūpām, seja kļuva pelēka kā zeme, un cilvēks bez pleciem saļima bez sa­maņas. Redzēdams, ka no ievainotā drauga krūtīm straumēm plūst asinis, Uns uztraucās tā, it kā tās būtu viņa paša asinis. Atmiņā vēja ātrumā iznira neskaidras pagātnes ainas, ar Zuru kopā aizvadītie ilgie gadi. Viņš no jauna redzēja mežus, smilšainus līdzenumus, necaur­ejamus biezokņus, purvus un upes tais apgabalos, kur viņi abi bija klaiņojuši un glābuši viens otru no vis­visādām briesmām . . .

Saplūcis svaigu zāli un sulīgas lapas, Uns saberzēja tās uz akmens un pielika pie drauga brūcēm. Zura plaksti nodrebēja un pavērās. Viņš atģidās, ka guļ uz zemes, un sāka lūkoties apkārt, cerēdams ieraudzīt tu­vumā ugunskura liesmas. Tad, atcerējies visu notikušo, atkārtoja vārdus, ko bija teicis pirms samaņas zaudēša­nas:

— Uns būs liels savas cilts vadonis!

Pēc tam, juzdams vārgumu un sāpes, žēlā balsī pie­bilda:

— Sarkanais zvērs saplosījis Zuram krūtis .. .

Uns joprojām pūlējās pārsiet sava biedra brūces. Milzīgais saules disks pacēlās pāri Lielajai upei. Nakts plēsoņi bija pazuduši. Pērtiķi rosījās biezajos zaros, kraukļi riņķoja pāri degunradža skeletam, divas maitu lijas lidinājās augstu padebešos. Zālēdāji pamodās no miega. Briesmu pilnā nakts bija beigusies: bīstamie plē­soņas, visu dzīvo radību iznīcinātāji, gulēja ciešā miegā savos midzeņos.

Tomēr dienas stundas cilvēkam bija tāpat bīstamas: saule spīdēja neciešami spoži, un versmīga svelme svi­lināja zemi. Zuru vajadzēja aiznest drošā vietā un no­guldīt ēnā.

Uns, tāpat kā visi ulamri, uzskatīja alu par visdrošāko patvērumu. Viņš uzmanīgi vēroja tālu pārredzamo ap­kārtni, cerēdams saskatīt kaut kur paugurus vai klin­tis. Tomēr visapkārt, cik tālu vien sniedza skatiens, aiz­stiepās līdzena stepe, kas tikai retumis mijās ar krūmu biezokņiem, nelielām palmu birzīm, banjanu puduriem un ebenkoku vai bambusu saliņām.

Tad, savilcis ciešāk ap Zura krūtīm no lapām un zā­lēm darināto pārsēju, Uns uzvēla draugu sev uz mugu­ras un devās ceļā. Iet bija grūti: vajadzēja nest ne vien ievainoto, bet arī visus ieročus. Tomēr Uns bija manto­jis Fauma un Nao milzu spēku.

Viņš soļoja ilgi, stūrgalvīgi cīnīdamies ar nogurumu.

Laiku pa laikam jaunais ulamrs apstājās, nolaida Zuru zemē koka paēnā un, aizvien paturēdams viņu acīs, uz­kāpa tuvākajā pakalniņā vai pakāpās uz lieliem akme­ņiem, lai apskatītu apkārtni.

Karstums kļuva neciešams, bet joprojām ne klintis, ne augstienes nekur nebija saskatāmas.

— Zuram slāpst, — klusītiņām čukstēja cilvēks bez pleciem, drebēdams drudzī.

Uns devās uz upi. Šajā svelmainajā stundā tā šķita gluži bez dzīvības. Tikai šur tur manīja kāda gaviala garo, zvīņaino ķermeni izstiepušos smilšainā saliņā vai hipopotamu uz mirkļi iznirstam duļķainajos, dzeltenī­gajos viļņos.

Varenā upe nesa bezgalīgajās tālēs savus dāsnos ūde­ņus, kas sniedza veldzi tūkstošgadīgajiem kokiem, kup­lajām zālēm un neskaitāmajiem dzīvajiem radījumiem. Mūžīga kā pati dzīvība — upe nerimtīgi vēla savus ne­valdāmos viļņus pāri krācēm un ūdenskritumiem.