Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

— Viņas kļūs spēcīgas un bezbailīgas, — Uns atbil­dēja. — Viņas izgatavos šķēpus un iesmus, cirvjus un ieroču metējus un iemācīsies ar tiem rīkoties. Tad viņas vairs nebaidīsies no uguns ļaudīm un sarkanajiem plē- soņiem!

Sievietes steidzās salasīt žagarus, un drīz vien tumsā liesmoja brīnišķīgs ugunskurs. Nakts vairs neslēpa ne­zināmas briesmas un pārsteigumus. Laime, kas pildīja Vilku māšu sirdis, bija tikpat milzīga kā Lielā upe . ..

Tikai Zurs viens pats bija domās nogrimis. Jauneklis zināja, ka viņa sirds tikai tad būs mierīga, kad viņš no jauna ieraudzīs bazalta alu un savu vareno draugu.

Pēc divpadsmit dienu ilga ceļa, spītējot salta vēja brāzmām, mazais ļaužu pulciņš sasniedza bazalta alu. Sikspārņi, cilvēkiem parādoties, atstāja alu, kur bija iemitinājušies. Vanags, griezīgi iebrēkdamies, pacēlās spārnos.

Izslējies visā augumā uz laukumiņa pie ieejas alā, Uns noraudzījās uz mežiem un līdzenumiem, kas pletās tālu visapkārt. Visur manīja dzīvību. Lielās upes ūdeņi deva patvērumu un barību neskaitāmiem bruņurupučiem un krokodiliem, zivīm un abiniekiem, hipopotamiem un žņaudzējčūskām, purpura gārņiem un dzērvēm, melna - jiem stārķiem, ibisiem un jūras kraukļiem. Mežos un savannās klaiņoja briežu, antilopu, mežēzeļu, meža zirgu, onagru, gauru un bifeļu bari. Baloži, fazāni, papagaiļi un citi meža putni ligzdoja koku zaros. Neskaitāmi augi solīja cilvēkiem savus augļus.

Uns jutās spēcīgāks par visniknākajiem plēsoņiem. Viņš bija atnācis, lai iekarotu un pakļautu sev mežo­nīgo, neskarto dabu šajā brīnišķīgajā un bagātajā zemē. Zurs, Džeija, Ušra un visas pārējās sievietes bija it kā viņa būtnes daļiņa, viņa dzīvības un varoņdarbu turpi­nājums . . .

* . * *

Zurs lēnām nokāpa apakšējā alā. Viņš piegāja pie spraugas klints sienā un ielūkojās alā: midzenis bija tukšs . . . Viņa sirds sažņaudzās nelaimes nojausmā. Ze­mes dēls pa spraugu ielīda alā un palūkojās visapkārt. Nesen apgrauzti kauli mētājās uz akmens klona līdzās sausajiem, un plēsoņa stiprā smaka bija labi saožama.

Zurs iznāca no midzeņa un ilgi klaiņoja apkārt mok­pilnā satraukumā, nedomādams par plēsīgajiem zvē­riem, kas varēja slēpties biezajos krūmos. Bet, tikko jauneklis nonāca koku paēnā, viņa sejā iemirdzējās lai­mīgs smaids:

— Alu lauva!

Tur, bambusu biezoknī, pāri tikko nogalinātam brie­dim bija noliecies milzīgais, tumšais plēsoņa siluets. Iz- dzirdis Zura balsi, lauva pacēla karalisko galvu un, prie­cīgi rūkdams, steidzās pretim cilvēkam . . .

Kad varenais zvērs bija pieskrējis klāt, Zurs ar abām rokām satvēra viņa biezās krēpes un lepnums, līdzīgs Una lepnumam, iedegās jaunekļa sirdī.

1 Onagrs — mežēzelis, radniecīgs kulānam. Mūsu dienās sasto­pams Irānā, Mezopotāmijā, Sīrijā un Arābijas ziemeļos.

3 Driopiteki — izmiruši cilvēkveidīgie pērtiķi, kas mituši Eiropā, Dienvidāzijā un Ziemeļāfrikā.

2 — 1264 . 17

[1] mahairods jeb zobenzobu tīģeris — liels kaķu dzim­tas zvērs, bīstams plēsonis ar vareniem žokļiem un milzīgiem ilkņiem, mitis uz Zemes kvartāra perioda sākumā.

[2] g a u r s -— ļoti spēcīgs meža vērsis. Mūsu dienās sastopams In­dijas kalnos, Birmā un Malakā.

[3] saiga jeb sajgaka — stepju antilope, plaši izplatīta ledus laikmetā Eiropas un Āzijas stepēs. Mūsu dienās sastopama stepēs ap Kaspijas jūru, kā arī Kazahijas, Mongolijas un Džungārijas stepēs un pustuksnešos.

[4] a k s i s s — skaists briedis ar baltiem plankumiem un gariem trijžuburu ragiem. So briežu bari mīt Indijas un Indoķīnas mežos ūdens baseinu tuvumā.

[5] g a v i a 1 s — krokodils ar tievu, Joti garu purnu. Purna galā ir paresninājums. Mūsu dienās Indijā lielajās upēs sastopams sešus met­rus garais Gangas gavials. Bez tam Indijā mīt ari īstie krokodili.

[7] g a j a 1 s — spēcīgs meža vērsis ar masīviem ragiem. Mūsu die­nās mīt Indijas kalnainajos apgabalos.

[8] nilgau -— viena no antilopu sugām. dzīvo nelielos baros ne visai biezos mežos un džungļos Indijā.