Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

— Viņa dzīvība pieder Unam!

Sievietes apstājās naidā saviebtām sejām. Izdzirdušas vaidam pirmajā kaujā ievainotos, sievietes aizsteidzās, lai viņus nogalinātu. Uns drūmi klausījās niknajos klie­dzienos un žēlajos vaidos, nopriecādamies, ka Džeija nav sekojusi savām draudzenēm.

4. nodaļa

ATPAKAĻ PIE SAVAS CILTS

Uns, Zurs un sievietes veselu mēnesi nodzīvoja ba- za-lta alā. Tikai viena sieviete nomira no ievainojumiem, pārējās četras pamazām izveseļojās. Una brūce nebija bīstama. Atbrīvojušies no uguns ļaudīm, viņi kļuva pil­nīgi savannas, džungļu un Lielās upes saimnieki. Alu lauvas klātbūtne piespieda visus citus plēsoņus turēties krietnā attālumā no bazalta grēdas.

Pēc tik daudziem smagiem pārbaudījumiem un bries­mām Uns un Zurs tagad baudīja mieru. Zuram jo se­višķi patika rāmās, bezrūpīgās dienas, kad atmiņā bez­galīgā virknē iznirst tēli un notikumi.

Sievietes jutās pavisam laimīgas. Pēc visām pārciesta­jām nelaimēm viņas nemaz nevēlējās dzīvot citādi un, uzticējušas savu likteni spēcīgajam ulam'ram, vairs ne­domāja par neatkarīgu, brīvu dzīvi. Viņas nepretojās pat tad, kad Uns nolēma atlaist brīvībā abus gūstekņus. Vērša dēls pats pavadīja dhoļu ļaudis līdz Lielās upes pietekai.

Džeijas skaistums jo dienas jo spēcīgāk valdzināja jauno ulamru. Daudz reižu Vērša dēls jau grasījās lūgt Ušru, lai tā izpilda doto solījumu, tomēr viņu kavēja nesaprotama kautrība.

Līdz lietavām bija palikušas ne vairāk kā piecas ne­dēļas. Uns aizvien biežāk atcerējās savas cilts nometni, spēcīgo Nao — kzammu, rūsgano punduru un spalvainā Ago uzvarētāju, vakara ugunskuru, ap kuru pulcējās visa ulamru cilts, savus skarbos ciltsbrāļus, ko jauneklis tomēr ne visai ieredzēja viņu nežēlības dēļ.

Kādu rītu Uns teica Ušrai:

— Uns un Zurs atgriezīsies pie ulamriem. Sievietes lai seko viņiem un apmetas alā netālu no kalniem. Kad pa­ies aukstais laiks, ulamri atnāks uz šiem apgabaliem. Viņi būs Vilku māšu sabiedrotie.

Ušra ūn viņas draudzenes nojauta, ka viņām no jauna uzmācas visas dzīves likstas. Saruna notika līdzenumā netālu no Lielās upes krastiem. Sievietes sadrūzmējās apkārt ulamram, pašas jaunākās sāka raudāt. Džeija pie­trūkās kājās. Meitene smagi elpoja, un viņas lielās acis pieriesās asarām. Uns, dziļi saviļņots, kādu brīdi klusē­dams raudzījās viņā, tad, strauji pagriezies, uzrunāja sieviešu vadoni:

— Ušra ir solījusi, ka Džeija būs Una sieva. Džeija ir ar mieru! — Un aiz satraukuma drebošā balsī piebilda: — Atdod man Džeiju par sievu!

Ušra klusēdama klausījās, pēc tam satvēra meiteni aiz matiem, nogāza pie zemes un ar asu krama gabalu ievilka viņas krūtīs no viena pleca līdz otram garu skrambu. Sāka plūst asinis, un Ušra, uztriepusi tās Una lūpām, izrunāja senču svētos vārdus, kas padarīja vīrieti un sievieti par vīru un sievu.

Nākamajā dienā mazais ļaužu pulciņš devās ceļā. Uns un Zurs ar skumjām sirdī šķīrās no sava sabiedrotā — alu lauvas. Zuram šī šķiršanās sagādāja daudz lielākas ciešanas nekā Unam. Viņš rūgti nožēloja, ka spiests at­stāt ērto un drošo alu un vareno plēsoni, uzskatīdams savienību ar to par sava mūža lielo sapni. Cilvēku bez pleciem nekas nesaistīja pie ulamru cilts. Viņš starp ulamriem jutās kā svešinieks, un jaunie karavīri nici­nāja viņu tāpēc, ka viņš nebija tik spēcīgs kā citi.

Viņi pagāja garām vietai, kur dzelienie lauvas bailēs bija bēguši no ziloņiem, garām granīta pauguriem, pie kuriem mahairods saplosīja degunradzi un Uns nogali­nāja mahairodu, līdz beidzot nonāca pie augstas klinšu grēdas, kas atzarojās no kalnu virknes un tālu iesnie­dzās savannā.

Šeit, kalnu pakājē, sievietes uzmeklēja plašu un ērtu alu, kur varēja pārlaist lietus laiku. Pēc tam viņas pa­līdzēja Unam un Zuram atrast ceļu kalnos.

šķiršanās bija smaga. Bēdu nomāktās sievietes klu­sēja. Viņas domāja par to, ka blakām vairs nebūs šī va­renā un labsirdīgā spēka, kurš paglāba un atbrīvoja vi­ņas no dhoļu ļaudīm. Kopš šīs dienas viņas no jauna būs vienas pašas naidīgajā, likstu un briesmu pilnajā pasaulē.

Ceļinieki sāka kāpt kalnā. No Vilku māšu krūtīm izlauzās garš, raudām līdzīgs vaids. Uns, pagriezies at­pakaļ, uzsauca viņām:

— Mēs atgriezīsimies Lielās upes krastos!

Aizritēja daudzas dienas. Uns, Zurs un Džeija soļoja pa stāvām takām kalnu nogāzēs, kāpdami aizvien aug­stāk un augstāk. Uns steidzās: viņš ļoti ilgojās no jauna ieraudzīt savas cilts nometni! Ikviens solis, kas veda ceļiniekus tuvāk ulamriem, ielīksmoja viņa sirdi.

Un tad pienāca diena, kad viņi beidzot uzmeklēja šauro aizu ar stāvajām sienām, pa kuru kādreiz bija iz­nākuši no kalnu masīva. Cauri aizai viņi nonāca pie apakšzemes galerijas ar spraugu, kas bija izveidojusies pēc zemestrīces. Viņu prombūtnes laikā sprauga bija kļuvusi platāka, un visi trīs bez jebkādām grūtībām va­rēja izspraukties pa šo šauro eju. Tālāk aizstiepās apakš­zemes gaiteņi, kuros dobji krāca straujie ūdeņi. Pār­nakšņojuši apakšzemes upes krastā, ceļotāji pēc divām dienām sasniedza apvidu, kur Uns un Zurs pirms kāda gada bija atstājuši ulamrus.

Tuvojās vakars. Stāva paugura pakājē zem milzīgas porfīra klints ulamru sievietes krāva kaudzē sausus za­rus un žagarus vakara ugunskuram, ko pēc tam Nao aiz­degs.

Sargi deva trauksmes signālu, un Uns nostājās Leo­parda dēla priekšā. Iestājās ilgs klusums. Sievietes šad tad naidīgiem mirkļiem apveltīja Džeiju.

Beidzot Nao ierunājās.

— Drīz būs gads, kopš jūs esat atstājuši nometni, — viņš sacīja skarbi.

— Mēs izgājām cauri kalniem un atklājām jaunus, bagātus medību apgabalus, — Uns atbildēja.

Nao sejā atmirdzēja līksms smaids. Vadonis atcerējās savu skarbo jaunību, kad viņš kopā ar Namu un Gavu tāpat bija devies tālā un bīstamā ceļā, lai atnestu ulamru ciltij uguni. No jauna viņa atmiņā atausa cīņa ar pelēko lāci un tīģerieni, bēgšana no cilvēkēdājiem kzammiem, draudzība ar mamutu bara vadoni, rūsgano punduru vil­tība un vahu cilts gudrība, mežs ar zilspalvainajiem cil­vēkiem, alu lāča uzbrukums un baismīgā sastapšanās ar spalvaino Ago un viņa brāļiem . . .

— Stāsti! — viņš sacīja, atmiņu saviļņots. — Nao uz­klausīs Vērša dēlu.

Vadonis aizdedzināja ugunskuru un apsēdās pie tā, lai klausītos dēla stāstā. Nao dvēsele, kas aizvien alka jaunu piedzīvojumu, pamazām iekvēlojās. Viņš brīnī­jās, izdzirdis dēlu stāstām par sarkano zvēru, bet sašuta, kad Uns apgalvoja, ka ziloņi esot lielāki un spēcīgāki par mamutiem.

— Nav dzīvnieku, kas lielumā un spēkā līdzinātos mamutiem, ar kuriem Nao noslēdza savienību kzammu zemē!

Viņš pēc stāstījuma pazina milzīgo plēsoni, kas miti­nājās bazalta grēdas alā, un teica Namam:

— Šis zvērs nogalina tīģeri tikpat viegli, kā lauva sa­plosa antilopi!

Stāsts par draudzību ar alu lauvu izraisīja Nao de­dzīgu sajūsmu. Viņš labvēlīgi paraudzījās uz Zuru:

— Vahu cilts ļaudis aizvien ir bijuši paši viltīgākie un gudrākie no cilvēkiem. Viņi taču atrada uguni ak­meņos. Viņi cēlās pāri upēm un ezeriem ar plostiem, ko sasēja no zariem un koku stumbriem, un prata atrast apakšzemes strautus!

Stāsts par kaujām ar uguns ļaudīm saviļņoja Nao līdz sirds dziļumiem. Viņa krūtis strauji cilājās un acis mir­dzēja. Uzlicis roku uz Una pleca, Nao iesaucās: