Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Uns izsvieda savu pēdējo akmeni un laidās bēgt. To­mēr šķita, ka viņš vairs nespēj skriet tik žigli kā senāk; paši ātrākie dhoļu ļaudis šoreiz bija pārāki un ātri tuvo­jās. Pārējie, nevarīgā upura vajāšanas satraukti, sekoja pirmajiem pa gabalu. Dažreiz ulamrs paklupa, dažreiz, it kā milzīgā piepūlē sasprindzinājis spēkus, no jauna sāka skriet ātrāk un attālinājās no vajātājiem, bet pēc tam attālums, kas ulamru šķīra no ienaidniekiem, atkal samazinājās. Dhoļu ļaužu barvedis jau bija tikai kādus trīsdesmit soļus no bēgļa, kad viņi sasniedza bazalta grēdas dienvidu galu. Uguns ļaudis skaļi klaigāja, līk­smodami par tuvo uzvaru . . .

2ēli iekliedzies, Uns pasitās sānis un pazuda starp klintīm, kas šeit izveidoja vairākus šaurus akmens gai­teņus. Tie dienvidos beidzās ar platāku eju.

Barvedis apstājās, žigli uzmeta skatienu apvidum un pavēlēja dažiem karavīriem aizsprostot izeju no labi­rinta, bet pārējiem — turpināt vajāšanu.

— Nāvi dhoļiem! — priekšā atskanēja nikna balss,

tai atbildēja pērkona grāvieniem līdzīgs rēciens, un milzīgs, tumšs ķermenis, apmetis gaisā gigantisku loku, nolēca uz zemes starp klintīm.

Nākamajā mirklī alu lauva kā lavīna gāzās virsū uguns ļaudīm. Trīs karavīri palika guļam ar saplosītām krūtīm; ceturtais pakrita pie zemes bez dzīvības, vare­nās ķetnas notriekts . . .

Uz augstas, līdzenas klints parādījās Uns un Zurs. Iesmi cits pēc cita šķēla gaisu un ieurbās gan kaklā, gan gurnā, gan krūtīs ienaidnieku karavīriem, bet milzīgais plēsonis, pēkšņi parādīdamies starp klintīm, notrieca pie zemes un saplosīja bēgošos cilvēkus . . .

Uguns ļaudis panikā bēga projām no šis briesmīgās vietas. Šausmas, ko izraisīja zvēra pārdabiskā parādī­šanās, viņu tumšajā apziņā sajaucās ar tuvās nāves šausmām. Barvedis bēga tāpat kā visi citi. Vērša dēls pēkšņi likās atguvis visu savu ātrumu un spēku. Slai-

diem lēcieniem kā leopards viņš pavisam viegli panāca bēgošos, un milzīgā runga reizi pēc reizes nolaidās uz ienaidnieku galvām …

Kad dhoļu ļaudis beidzot nokļuva līdz savam patvē­rumam starp akmeņiem, viņiem bija palikuši tikai sep­tiņi karotāji. Pārējie gulēja zālē nogalināti vai smagi ievainoti.

— Lai Zurs apstādina alu lauvu! — Uns uzsauca.

Aiz akmens krāvuma paslēpušies ienaidnieki no jauna

kļuva bīstami. Izmisums vairoja viņu drosmi. Uguns ļaužu asie šķēpi pa spraugām starp akmeņiem varēja nāvīgi ievainot alu lauvu.

Milzīgais zvērs nepretodamies ļāva, lai Zurs aizved viņu projām. Visur gulēja nogalinātie. Lauva sagrāba laupījumu uh nesa to uz savu midzeni.

Kādu brīdi Vērša dēls vilcinājās, kaut ko pārdomā­dams. Tad viņš sacīja draugam:

— Lai Zurs dodas līdzi alu lauvam uz viņa midzeni! Zurs uzkāps augšējā alā un pateiks sievietēm, lai tās sagatavojas uzbrukumam.

Zemes dēls ar milzīgo zvēru pazuda klintīs. Uns sala­sīja iesmus, izvilkdams tos no ienaidnieku līķiem, un pēc tam lēniem soļiem atgriezās pie uguns ļaužu paslēp­tuves. Viņš redzēja ienaidniekus slēpjamies starp ak­mens bluķiem un viegli varēja nogalināt vēl kādu no viņiem. Tomēr viņam bija Nao sirds — augstsirdīga pret uzvarētiem.

— Kāpēc uguns ļaudis uzbruka meža ļaudīm? Kāpēc viņi grib nokaut Unu un Vilku mātes?

Ulamra skanīgajā balsī varēja saklausīt skumjas. Uguns ļaudis klusēdami klausījās viņa vārdos. Ienaid­nieku barvedis uz mirkli parādījās starp akmens blu­ķiem un grasījās dot uzbrukuma signālu, bet Uns bie­dēdams savicināja ieroču metēju un turpināja:

— Vērša dēls ir stiprāks par dhoļu vadoni! Viņš skrien ātrāk un var nokaut ienaidnieku no attāluma!

Augšā, pie ieejas alā, atskanēja sieviešu līksmās gaviles. Viņas no laukumiņa bija vērojušas kaujas gaitu, redzējušas parādāmies vareno plēsoni, un viņu vientie­sīgās sirdis kvēloja māņticīgā sajūsmā.

Džeija nokāpa lejā pirmā, tai sekoja Ušra un visas pārējās sievietes, atskaitot vienu, kam vajadzēja apsar­gāt alu un pieskatīt bērnus.

Sievietes sadrūzmējās apkārt spēcīgajam ulamram un drūmā naidā raudzījās uz akmens bluķu krāvumu. Viņas atcerējās pārciesto postu, savas cilts locekļu bojā eju un lādēja ienaidniekus. Dhoļu ļaudis klusēja, izmisuma pilnā apņēmībā satvēruši savus smagos šķēpus. Viņu patvērums bija nepieejams, un, ja nebūtu Una, ienaid­nieki arī vēl tagad būtu pārsvarā. Neviena no sievietēm, atskaitot Ušru, nevarēja stāties pretim pat visvājākajam ienaidnieku karotājam. Vilku mātes to labi saprata un, apspiezdamas neganto niknumu, netuvojās viņu slēptu­vei.

Sapulcējušās ap dhoļu ļaužu dziestošo ugunskuru, sievietes sāka piemest ugunij sausus zarus. Uguns iede­gās ar jaunu spēku, apgaismodama savannu tālu vis­apkārt. Dažas sievietes kliedza:

— Dhoļu ļaudis neiedrošināsies uzsākt kauju! Viņi nomirs aiz bada un slāpēm!

Ritēja laiks. Nakts zvaigznāji pacēlās no austrumiem līdz zenītam vai arī slīdēja uz leju rietumu pusē. Ne­miers un nepacietība pamazām pārņēma sievietes. Ap­lenktie cilvēkēdāji viņām no jauna šķita bīstami. Viņas baidījās, kaut tikai uguns ļaudis nesagādā kādu pārstei­gumu. Neviena sieviete neuzdrošinājās aizmigt. Pat Uns un Zurs sprieda, ka jāuzsāk kauja. Zemes dēls at­kārtoja:

— Dhoļu ļaudis jāizdzen no viņu paslēptuves!

Zurs atkārtoja šos vārdus tikmēr, ķamēr beidzot vi­ņam iešāvās prātā kāda doma:

— Dhoļu ļaudis nevarēs stāties pretim ugunij! Uns, Zurs un sievietes apmētās viņus ar degošiem zariem!

Ulamrs sajūsmā skaļi iekliedzās, un abi draugi ņēmās salauzt zarus, ko aizdedzināt. Pēc tam viņi pasauca sie­vietes un Zurs izskaidroja viņām, kas darāms. Visi sa­tvēra degošos zarus un metās virsū ienaidnieku paslēp­tuvei.

Pār cilvēkēdājiem nolija uguns lietus. Slāpdami kodī­gajos dūmos, sāpīgi apdedzinājušies, viņi mēģināja pa­tverties turpat starp akmeņiem, tomēr bailes un nik­nums bija stiprāki par piesardzību.

Barveža plecīgais stāvs parādījās uz kāda akmens bluķa. Aizsmakušā balsī kliegdams, viņš metās uz priekšu un viņam pakaļ — seši dzīvi palikušie karotāji.

Pēc Una pavēles sievietes atkāpās. Divi iesmi nosvilpa gaisā, un divi ienaidnieka karavīri pakrita pie zemes miruši. No pieciem atlikušajiem četri skrēja pie sievie­tēm un Zura, bet piektais drāzās virsū Unam, kas turē­jās sānis. Vērša dēls svieda vēl vienu iesmu, bet tas tikai ieskrambāja ienaidnieka plecu. Pēc tam ulamrs iz­slējās visā augumā un sāka gaidīt. Viņš viegli varētu aizsteigties ienaidniekam tālu priekšā, tomēr uzskatīja par labāku uzsākt kauju. Viņam tuvojās dhoļu ļaužu barvedis — drukns vīrs platiem pleciem un milzīgu galvu. Barvedis devās virsū ulamram, pastiepis uz priekšu smago šķēpu. Sastapies ar rungu, šķēps pasitās sānis un no jauna zibens ātrumā triecās uz priekšu. Asi­nis sārtoja Una krūtis, bet viņa runga savukārt lika no­brīkšķēt ienaidnieka masīvajam galvaskausam. Izlaidis no rokām šķēpu, barvedis nokrita uz ceļiem pieveikta plēsoņa padevīgā pozā. Uns no jauna pacēla rungu . . . un tomēr to nenolaida. Viņu pēkšņi pārņēma dīvains, nepārvarams riebums pret slepkavību, augstsirdība, kas bija raksturīga tikai viņam un Nao . . .

Pa labi no viņa zemē notriektas gulēja divas sievie­tes. Tomēr Zura iesmi un Vilku māšu šķēpi darīja savu: trīs no dhoļu ļaudīm jau vārtījās zālē, un saniknotās sie­vietes viņus nobeidza. Ceturtais — pats jaunākais, šaus­mās apstulbis, skrēja tieši virsū Unam. Ieraudzījis mil­zīgo rungu, jauneklis sagrīļojās un, rokas izpletis, nokrita pie ulamra kājām. Pieskrēja sievietes, lai no­galinātu pakritušo, bet Vērša dēls, pastiepis roku uz priekšu, valdonīgi uzsauca: