Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

— Vērša dēlam ir vadoņa sirds un spēks!

Sēdēdami apkārt ugunskuram, ulamri uzmanīgi klau­sījās Una stāstā, tomēr viņu sejās nevarēja saskatīt uz­ticību. Karavīri domāja par to, ka Nao savulaik bija at­nesis ciltij uguni un izglābis ulamrus, kas nīka saltā, mitrā alā. Turpretim viņa dēls, atgriezies no tāliem kle­jojumiem, atvedis sev līdzi tikai šo svešzemnieci mei­teni un savu vārgulīgo draugu, ko neviens ulamrs ne­ieredzēja.

Kuams, Onagra dēls, iesaucās:

— Uns stāsta, ka tās zemes esot daudz karstākas par mūsējo. Ulamri tur nevarēs dzīvot! Kad cilts klejoja Iz­degušajā līdzenumā, vīri un sievietes mira gluži kā sie­nāži rudenī!

Dobja, piekrītoša rūkoņa aizvēlās pa ulamru rindām, un jauneklis saprata, ka viņu ieredz vēl mazāk nekā agrāk.

Un tomēr visas nākamās dienas Vērša dēls izjuta prieku, jau iedomājoties vien, ka beidzot atrodas pie sa­viem ciltsbrāļiem. Viņš devās medībās kopā ar visiem ulamriem vai arī pavadīja laiku pie Džeijas, ar kuru ulamru sievietes nerunāja.

Tomēr pamazām Unam uzmācās skumjas. Jaunais ka­ravīrs apzinājās, ka viņu abu varoņdarbs ir tikpat di­žens kā Nao varoņdarbs. Tiesa, viņš nav atnesis ulam­riem uguni, toties atnesis vēsti, ka viņpus kalniem at­rodas jaunas, plašas, bagātas zemes. Viņš jutās veselu galvas tiesu pārāks par citiem jaunekļiem un zināja, ka ir tikpat spēcīgs kā Nao. Tomēr ulamri nejūsmoja par viņa spēku. Viņi vērtēja augstāk Kuamu, kura runga un šķēps tomēr nevarēja sacensties ar Vērša dēla rungu un šķēpu. Kad nomirs Leoparda dēls, Kuams kļūs par cilts vadoni. Ja tas notiks, Unam aizvien vajadzēs pa­klausīt Kuamam. Jaunais vadonis iededzinās ulamros pret viņu, pret Džeiju un Zuru ienaidu, kas var uzlies­mot jau tagad . ..

Arī agrāk, pirms ceļojuma, Unam pārmeta viņa drau­dzību ar cilvēku bez pleciem. Nu viņš turklāt apņēmis par sievu meiteni, kas dzimusi svešā zemē. Tātad arī viņš pats kļuvis ciltij svešs.

Unu sevišķi neieredzēja sievietes. Viņas lādēdamās uzgrieza Džeijai muguru, kad tā gāja garām, un, sapul­cējušās barā, sagaidīja svešinieci ar niknu rūkoņu. Pat Una māsas, Gamlas meitas, vairījās no svešās meitenes.

Pēc dažām dienām Una lepnā sirds iedegās sašutumā. Viņš vairs netuvojās savas cilts locekļiem un stūrgal­vīgi nošķīrās kopā ar Džeiju un Zuru. Arī medībās Uns turējās nostāk no citiem medniekiem, ja vien Nao pa­vēle nepiespieda viņu darboties kopā ar visiem citiem. Viņš no jauna augām dienām pazuda alās, klaiņoja apakšzemes upes krastos un bieži vien, paklausīdams kādai neapzinātai tieksmei, negaidot nonāca pie tās klinšu ejas, kura veda uz zemi, ko viņš bija tik dziļi iemīlējis.

Kādu rītu Uns sāka meklēt leoparda pēdas. Apkārtē­jos mežos mitinājās daudzi leopardi. Šie lielie, veiklie un drosmīgie zvēri uzbruka briežiem, onagriem un pat jaunajiem bizoņiem. Nao leopardus nemedīja, aiz māņ­ticības uzskatīdams šos skaistos plēsoņus par saviem mistiskiem radiniekiem. Pārējie karavīri baidījās no šiem zvēriem, un tikai retais mednieks iedrošinā­jās viens pats stāties leopardam pretim.

Uns ilgi klejoja pa mežu, bet leoparda pēdas nekur neatrada. Beidzot pie maza strautiņa, kas jautri čaloja akmeņainajā gultnē, viņš uzdūrās svaigām pēdām.

Uns paslēpās biezās papardēs un sastinga. Strauta augštecē zem zaļajiem koku vainagiem rēgojās ne visai augsta klints, kuras pakājē vērīgā mednieka acs bija pamanījusi nelielu, alai līdzīgu iedobumu. Kāds liels zvērs, uzlicis galvu uz izstieptajām ' ķetnām, mierīgi snauda pie ieejas alā. Par spīti lielajam attālumam un mijkrēslim, kas valdīja zem kokiem, Uns tūliņ pazina leopardu. Mednieku no izvēra šķīra vairāk nekā tūkstoš soļu liels attālums. ft Viņam izdevās pavirzīties uz priekšu veselus sešsimt soļus, iekāms leopards pamodās. Tikai tad, kad Uns iegāja dziļāk augstajā, garajā zālē, plēsoņa apaļā galva lēnām paslējās uz augšu un midzeņa mij­krēslī ieplaiksnījās divas dzeltenīgi zaļas uguntiņas.

Uns pieplaka pie zemes. Leopards ilgi ošņāja gaisu, un viņa zvīļojošās acis uzmanīgi vēroja biezo zāli un krūmus. Pēc tam plēsoņa galva noslīga uz ķetnām un plankumainais ķermenis no jauna sastinga.

Vieglās vēja pūsmas aiznesa sānis mednieka smaku. Uns steigšus aizlīda pa zāli uz priekšu vēl kādus simt piecdesmit soļus un paslēpās aiz koka. Leopards no jauna pacēla galvu un sāka ausīties. Pēc tam zvērs pie­cēlās un iznāca no midzeņa, lai labāk izpētītu, no kurie­nes nāk aizdomīgā smaka.

Pēkšņi meža biezoknī iebrēcās dambriedis. Staltais dzīvnieks aizjoņoja zem sikomoru kokiem. Leopards metās tam pakaļ. Dambriedis tuvojās kokam, aiz kura slēpās Uns. Mednieks izlēca no paslēptuves un svieda plēsonim ar iesmu. Nosvilpis gaisā, iesms iecirtās zvē­ram pakausī. Leopards aiz niknuma ieņaudējās, tomēr uzbrukt cilvēkam neuzdrošinājās. Plēsonis ieslīdēja pa­paržu biezoknī un pazuda skatienam.

Lai izvairītos no pēkšņa uzbrukuma, Uns izgāja klajā vietā, turēdams vienā rokā rungu, otrā — ieroču me­tēju.

Leopards netaisijas uzbrukt medniekam pirmais. Viņa niknums pamazām pierima, brūce gandrīz nemaz ne­sāpēja. Plēsonis gāja apkārt Unam ar lielu līkumu, lai lūkotu uzklupt viņam no muguras.

Pa to laiku mežā parādījās citi ļaudis. Izkliedzis ai­cinājuma signālu, Uns metās vajāt leopardu. Starp ko­kiem pazibēja ulamru stāvi, un pakaļ zvēram sāka lidot iesmi, tomēr neviens no tiem nesasniedza mērķi. Pēkšņi no meža izskrēja muskuļainais Kuams. Atvēzējis šķēpu, viņš ar spēku svieda to leopardam. Šķēps ieurbās zvē­ram labajos sānos. Plēsonis augstu palēcās un pagriezās atpakaļ, gatavs uzsākt cīņu par savu dzīvību. Tomēr Kuams un arī pārējie mednieki paslēpās. Klajumā bija palicis tikai Uns.

Leopards vairs nevilcinājās. Ar trim lēcieniem zvērs metās Vērša dēlam virsū. Milzīgās rungas sitiens no­trieca plēsoni pie zemes. Nākamais sitiens trāpīja pa masīvo galvaskausu, un leopards saļima bez dzīvības.

Tai brīdī no biezokņa iznāca Kuams un tam pakaļ — pārējie mednieki. Atspiedies uz rungas, Uns raudzījās uz nācējiem. Vērša dēls bija pārliecināts, ka mednieki priecāsies par viņa spēku, un sirsnīgas radniecības jū­tas uzviļņoja viņa sirdī. Tomēr ulamru sejas pauda vie­nīgi atsvešināšanos. Kāds no medniekiem, kas allaž vi­sur sekoja Kuamam tāpat kā Zurs Unam, lišķīgi iesau­cās:

— Kuams pieveica leopardu!

Viņu atbalstīja piekrītoši saucieni. Kuams stāvēja pie nogalinātā leoparda un norādīja uz šķēpu, kas bija ieurbies zvēram sānos. Uns sašutis iebilda:

— Tas nebija Kuams, kurš pieveica leopardu! . . .

Ulamri ļaunā priekā sāka smieties, rādīdami uz šķēpu.

Mednieks, kurš bija ierunājies pirmais, turpinaja:

— Tas bija Kuamsl Uns tikai nobeidza ievainoto zvēru!

Vērša dēls pacēla rungu. Viņa krūtīs uzmutuļoja dusmu vilnis. Viņš nicinoši kliedza:

— Kas gan ir tāds leopards? Uns pieveica sarkano zvēru, tīģeri un dhoļu ļaudis! Vienīgi Nao ir tikpat spē­cīgs kā Uns!

Kuams neatkāpās. Viņš zināja, ka visi mednieki ir viņa pusē.

— Kuams nebaidās ne lauvas, ne tīģera!

Unu pārņēma rūgtums un skumjas. Viņš jutās gluži svešs starp savas cilts ļaudīm. Sagrābis nogalināto leo­pardu, Uns nosvieda to zemē pie mednieku kājām:

— Ņemiet! Vērša dēls nepacels savu roku pret ulam- riem! Viņš uzdāvina tiem leopardu!

Mednieki vairs nesmējās. Viņi izbijušies raudzījās uz Vērša dēla vareno stāvu un milzīgo rungu. Viņi atzina jaunekļa spēku, kas bija līdzīgs lielo plēsoņu spēkam. Bet viņi neieredzēja Unu šā spēka dēļ un atraidīja viņa augstsirdību . ..