Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Panika sagrāba uguns ļaudis. Viņi nekārtībā metās atpakaļ, nesdami sev līdzi ievainotos un mirušos. Bēgo­šie dhoļu ļaudis izkustināja akmens bluķus un kopā ar tiem vēlās lejā pa krauju, pūlēdamies patverties plai­sās un bedrēs. Kaujas laukā palika tikai divi nogalinātie.

Sievietes nosvieda līķus lejā.

Vēl īsti neaptvēruši notikušo, Uns un viņa cīņu biedri, smagi elsdami, stāvēja pie ieejas aizā. Uguns ļaudis vairs nebija redzami; tikai nogalinātie gu­lēja klinšu šķembām nosētajā stāvajā nogāzē.

Beidzot sapratušas, ka gūta uzvara, sievietes ļāvās nevaldāmam niknumam. Pārliekušās pāri pie ieejas sa­krautajam akmens bluķu aizsprostojumam, viņas uz­varas priekā brēca mežonīgās, aizsmakušās balsīs. Arī Uns, par spīti sāpošajām brūcēm, izjuta lepnu līksmi. Viņš" taču bija atsitis visus ienaidnieka uzbrukumus, no­triecis pie zemes viņu barvedi un licis dhoļu ļau­dīm panikā bēgt. Viņš taču bija izglābis dzīvību Džeijai, atvairīdams ienaidnieka šķēpu, kas būtu ieurbies tieši viņas sirdī! Ulamra spulgojošās acis sastapās ar sajūs­mas pilno un pateicīgo meitenes skatienu. Un no jauna Una sirds nodrebēja līdz šim nepazītā satraukumā, rau­goties brīnišķīgajās, tumšajās acīs un jūsmojot par kup­lajiem, spožajiem matiem, kas klājās pāri Džeijas ple­ciem un bija mīkstāki par pašiem maigākajiem savan­nas un džungļu augiem …

Zemes dēls sacīja:

— Zurs un sievietes ir atraduši daudz stumbru un zaru … Plosts jau gandrīz sasiets!

— Tas ir labi. Uns kopā ar sešām Vilku mātēm pa­liks un apsargās aizu. Zurs un pārējās sievietes pabeigs plostu…

Klusas, žēlabainas skaņas lika draugiem pagriezties. Noliekušās pār nogalināto sievieti, viņas draudzenes dziedošās balsīs skumji atkārtoja kaut kādus sērīgus un svinīgus vārdus, kas atgādināja gan vaimanas, gan dziesmu…

Paiet kāds laiks. Varētu domāt, ka uguns ļaudis pazu­duši. Tomēr Uns dzird, kā viņi grabinās un skrāpējas kaut kur pa kreisi no viņa, un zina, ka ienaidnieki pūlas tikt pāri klinšu masīva korei. Viņi grib ielauzties aizā no ziemeļu puses un atgriezt Unu un viņa cīņu biedrenes no pārējiem. Ja ienaidniekiem izdosies sasniegt iecerēto, viņu uzvara ir droša. Uguns ļaudis gan cietuši smagus zaudējumus, tomēr vēl joprojām saglabā skaitlisko pār­svaru. Tikai ulamrs ir spēcīgāks par viņiem, tikai Ušra var stāties pretim jebkuram viņu karotājam. Bet Ušra un Uns ir ievainoti un zaudējuši spēkus. Tāpēc ulamrs, izjuzdams augošu nemieru, ieklausās ienaidnieku kņadā.

Vairāki ienaidnieka karavīri parādās pa kreisi no Una. Rāpdamies uz biedru pleciem un izcirzdami pakā­pienus mīkstajā slāneklī, viņi tikuši augšā pa stāvo no­gāzi un tagad atrodas piecu soļu attālumā no šauras ak­mens dzegas, kas ved uz virsotni. Lai uzrāptos uz šīs dzegas, pietiek izcirst piecus vai sešus pakāpienus glu­dajā, mazliet ieslīpajā klintī.

Uguns ļaudis sākuši cirst pirmos divus pakāpienus.

Vēlēdamies viņus aizkavēt, Uns sviež savu pēdējo šķēpu. Tomēr tas, nesasniedzis mērķi, atsitas pret klints izcilni. Tad Vērša dēls sāk sviest dhoļu ļaudīm ar ak­meņiem, tomēr attālums ir pārāk liels.

Tiešs ienaidnieka uzbrukums šķiet neiespējams. Cīņa tagad risinās starp tiem, kas sien plostu, un tiem, kuri cērt pakāpienus mīkstajā iezī. Tā kā nekādas briesmas no aizas puses nedraud, Uns aizsūta divas sievietes pie Zura, lai darbs veiktos žiglāk.

Jau gatavs trešais pakāpiens, pēc tam — ceturtais … Vēl jāizcērt tikai viens pakāpiens — un uguns ļaudis sasniegs akmens dzegu, kas izvedīs viņus līdz virsotnei. Nezin kāpēc viņi ļoti ilgi kavējas uzsākt šā pakāpiena ciršanu. Beidzot viens no ienaidnieka karavīriem, pakā­pies uz otra pleciem, sāk cirst.

Tad Uns saka sievietēm:

— Skrieniet palīgā Zuram! Vajag ātrāk pabeigt plostu! Uns viens pats apsargās aizu.

Ušra, vērīgi aplūkojusi klintis, sauc pārējās sievietes. Džeija raugās Unā lūdzošām acīm un nelabprāt aiziet kopā ar savām biedrenēm. Pārliecies pāri klinšu blu­ķiem, ulamrs no jauna apmētā pretinieku ar akmeņiem, tomēr nespēj aizturēt uguns ļaudis. Pēdējais pakāpiens izcirsts. Viens no karavīriem uzrāpjas uz dzegas, pēc viņa otrs … Ienaidnieku barvedis, ko Una runga pirmīt bija tikai apdullinājusi, rāpjas pakaļ savas cilts ļaudīm.

Uns izskrien no aizas un joņo pa stāvo nogāzi lejup uz Lielās upes krastu. Pirmie uguns ļaudis jau parādīju­šies uz klinšu masīva kores.

— Plosts vēl nav gatavs, — Zurs saka. — Bet mēs varēsim kaut kā tikt pāri uz viņu krastu.

Pēc Una mājiena sievietes satver no zariem un stum­briem sasieto smago plostu un iegrūž to ūdenī. Aiz mu­guras skan aizsmakuši kliedzieni. Uguns ļaudis tuvojas. Piespiedušas pie krūtīm bērnus, sievietes cita citai ga­rām lec uz plosta. Uns un Zurs atstāj krastu pēdējie, kad viņus no uguns ļaudīm vairs šķir tikai piecdesmit soļi.

-— Pēc astoņām dienām mēs iznīcināsim visus dhoļu ļaudis! — ulamrs kliedz, bet tikām straume ātri aizrauj plostu projām no krasta.

2. nodaļa ATGRIEŠANĀS ALĀ

Plosts, nevaldāmās straumes rauts, peldēja pa Lielo upi, griezdamies ūdens vērpatās. Vairākas reizes sevišķi bīstamās vietās sievietes lēca ūdenī, lai padarītu vieg­lāku nepabeigto plostu, kas tik tikko turējās kopā. Bet

drīz vien viņām vajadzēja atsacīties no tādas rīcības, jo visapkārt plostam no ūdens iznira krokodili.

Plosts ar bēgļiem pamazām tuvojās upes labajam kras­tam. Talu aiz muguras upes pretējā krastā vīdēja uguns ļaužu sīciņie stāvi. Lai atsāktu vajāšanu, ienaidniekiem vajadzētu pārcelties pāri Lielajai upei, un viņi to ne­varēja izdarīt citādā ceļā kā bēgļi.

Izkāpis krastā, Uns sacīja Zuram:

— Vajadzēs iet līdz pašam vakaram. Tad mēs pēc čet­rām dienām būsim pie bazalta grēdas.

Viņi paskatījās viens otram acīs. Viena un tā pati doma ieplaiksnījās viņu smadzenēs.

— Uns un Ušra ir ievainoti, — skumjā balsī ieminējās Zemes dēls.

— Mums jāaizsteidzas priekšā uguns ļaudīm, lai tas maksā ko maksādams. Citādi viņi mūs iznīcinās.

Ušra nevērīgi paraustīja plecus: viņas brūce nebija dziļa. Viņa noplūca dažas lapas un pielika tās pie gurna. Zurs pārsēja ulamra ievainojumus. Pēc tam ma­zais ļaužu pulciņš devās ceļā.

Viņi gāja pa purvainiem, grūti pārejamiem apvidiem. Tomēr jau pret vakaru apkārtne Unam un Zuram kļuva pazīstama.

Nākamās divas dienas pagāja mierīgi. Līdz bazalta grēdai palika vēl divu dienu gājums. Zurs izdomāja vis­visādas viltības, lai vajātāji nevarētu atrast bēgļu pēdas.

Piektajā rītā tālumā parādījās bazalta grēdas pazīsta­mās kontūras. No paugura kādā Lielās upes līkumā skaidri varēja saskatīt grēdas garo kori ar asajām smai­lēm. Uns, drebēdams drudzī, ko bija radījis asiņu zu­dums, mirdzošām acīm lūkojās uz tumšo bazalta masīvu.

Satvēris Zuru aiz rokas. Vērša dēls nomurmināja:

— Mēs no jauna ieraudzīsim savu sabiedroto!

Līksms smaids pārslīdēja pāri viņa izmocītajai sejai.

Patvērums, kur viņi ar Zuru bija pavadījuši tik daudz mierīgu, bezrūpīgu dienu, varenais zvērs, kuru ar viņiem saistīja noslēpumainas draudzības saites, skaidrās rīt­ausmas un rāmās vakara stundas, sprēgājošais uguns­kurs uz augstā laukumiņa pie ieejas alā atausa viņa iz­tēlē kā neskaidras, laimes pilnas vīzijas… Pagriezis