Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Dažreiz, atceroties, ka vajadzēs lūgt Ušru, lai tā at­ļauj Džeijai doties līdzi ulamram, viņa skarbo, dedzīgo dvēseli pārņēma dziļš satraukums; iedomājoties par iespējamo atraidījumu, viņš zaudēja pašsavaldīšanos . . . Tomēr Vērša dēls labi saprata, ka jācienī svešas cilts paražas, it sevišķi tad, ja kopā ar šās cilts ļaudīm jāpār­laiž visas klejotāju dzīves likstas.

Kad starp bambusu zariem iespulgojās pirmās zvaig­znes, Uns piegāja pie Ušras, kas tikko bija beigusi va­kariņot, un teica:

— Ušra, atdod man Džeiju par sievu!

Sieviete, sapratusi viņa vārdus, kādu brīdi klusēia, nezinādama, ko atbildēt. Viņas cilts likumi bija seni. Tie pastāvēja tik ilgi, ka bija ieguvuši Vilku māšu priekšsta­tos nesatricināmu spēku. Cilts sievietes nedrīkstēja ņemt vīrus ne no uguns ļaužu, ne meža ļaužu cilts. Tomēr ne­laimes, kas pēdējā laikā bija uzbrukušas Vilku māšu ciltij, lika Ušrai neziņā vilcināties. Viņa nezināja, vai kaut viens vīrietis no viņu cilts vēl ir dzīvs. Turklāt ulamrs bija spēcīgs sabiedrotais un uzticams draugs.

Brīdi klusējusi, Ušra sacīja:

— Vispirms vajag paglābties no ienaidniekiem. Kad mēs to izdarīsim, Ušra iesitīs Džeijai pa krūtīm un mei­tene kļūs Una sieva.

Vērša dēls saprata tikai pusi atbildes, un viņu sagraba nevaldāms prieks. Bet Ušra izbrīnījusies raudzījās uz Unu: viņa nekādi nespēja saprast, kāpēc Vērša dēls izraudzījies par sievu slaido, lokano Džeiju, nevis cilts vadoni ar muskuļainajām rokām un masīvajiem žokļiem . . .

Nākamajās divās dienās bēgšana turpinājās. Tagad Lielā upe jau bija pavisam tuvu. Uguns ļaudis nekur ne­manīja. Pat Ušra jau nodomāja, ka ienaidnieki beidzot atsacījušies no vajāšanas. Vēlēdamās par to galīgi pār­liecināties, cilts vadone kopā ar Unu un Zuru uzrāpās augstā klintī. Sasnieguši virsotni, viņi tālumā ieraudzīja Lielo upi, kas meta milzīgus līkumus nepārredzamajā līdzenumā, bet vēl tālāk — meža malā ņirbam mazus, žiglus cilvēku stāvus.

— Uguns ļaudis! — Ušra skumji ierunājās.

Uns pārliecinājās, ka ienaidnieku skaits nav samazi­nājies, un, ieskatījies vērīgāk vinu kustībās, piezīmēja:

— Cilvēkēdāji neskrien pa mūsu pēdām!

— Viņi tās atradīs! — Ušra apgalvoja.

Zurs domīgi ierunājās:

— Mums vajadzētu pārcelties pāri Lielajai upei!

Pat vislabākie peldētāji nespētu pārpeldēt pāri milzī­gajai straumei, turklāt upē mudžēt mudžēja krokodili. Tomēr vahu cilts ļaudis prata pārcelties pāri plašiem ūdeņiem ar plostiem, sasaistot ar liānām un lokanām klūgām resnus zarus un koku stumbrus.

Zurs aizveda bēgļus Lielās upes krastā, kur auga ļoti daudz melno apšu. Divi nelielā līcī iegāzušies stumbri deva iespēju ātri pabeigt darbu. Jau ilgi pirms pusdie­nas plosts bija gatavs. Tomēr arī ienaidnieki tuvojās. Bēgļi jau varēja saskatīt uguns ļaužu izlūkus aiz upes līkuma trīs vai četru tūkstošu soļu attālumā.

Kad plosts atīrās no krasta, uguns ļaudis niknumā skaļi iebrēcās. Uns atbildēja viņiem ar savu kaujas sau­cienu, bet sievietes kliedza un gaudoja tā, it kā viņas patiešām būtu vilcenes . . .

Plosts, stiprās straumes nests, lēnām slīdēja pa upi lejup. Pamazām tas tuvojās uguns ļaudīm upes krastā, un abi cilvēku pulciņi beigu beigās satikās vaigu vaiga. Viņus šķīra ne vairāk kā divsimt soļu liels_ attalums. Uguns ļaudis drūzmējās uz šauras zemes mēles. Viņu bija divdesmit deviņi, visi drukni, īsām kajam, muskuļainam rokām un spēcīgiem žokļiem kā dhoļiem. Ne­gants niknums zvēroja viņu apaļajās acīs dziļi zem lie­lajiem uzacu lokiem. Daži karavīri grasījās mesties ūdenī un peldus sasniegt plostu, bet, pamanījuši pie­krastes lotosu saaudzēs snaužam milzīgu žņaudzējčūsku un divus krokodilus, atsacījās no sava nodoma.

Pa to laiku Uns, Zurs un sievietes, irdamies ar kārtīm, centās aizvirzīt plostu uz upes vidu. Plosts izslīdēja pa divu saliņu starpu, vairākas reizes sāka riņķot straumes virpuļos, no jauna tuvojās krastam, kur drūzmējās uguns ļaudis, un pēc tam aizvirzījās uz dienvidaustru­miem. Pēc kāda laika bēgļi laimīgi sasniedza pretējo krastu, un sievietes, tikušas uz cietas zemes, apbēra uguns ļaudis ar zobgalībām.

Mazais ļaužu pulciņš steigšus devās dziļāk mežā. Bēgļi soļoja tikām, kamēr viņiem ceļu aizšķērsoja viena no Lielās upes pietekām. Tā bija sekla, un tai varēja viegli pārbrist pāri. Pie brasla Zurs sagrieza gabalos brieža ādu un lika, lai visi, izkāpjot no ūdens otrā krastā, aptin kājas ar šiem ādas gabaliem. Drīz vien bēgļi iz­nāca klinšainā krastā, gāja pa to, aptinuši kājas ar briež­ādu, un aplēja ar ūdeni vietu, kur bija apstājušies at­vilkt elpu.

— Zurs ir pats viltīgākais no visas cilvēku cilts! — ulamrs sajūsmā iesaucās. — Cilvēkēdāji nodomās, ka šeit pāri upei bridis briežu bars!

Tomēr ienaidnieki tik daudz reižu jau bija atraduši pazaudētās pēdas, ka bēgļi nolēma nekur neapstāties un līdz vēlai naktij bez mitas steidzās uz ziemeļiem.

Piektā daļa

1. nodaļa AIZA

Apvidus kļuva aizvien purvaināks. Vajadzēja vai nu brist pa staignajiem dumbrājiem, vai uzmanīgi laipot apkārt līganajām slīkšņām. Bēgļi virzījās uz priekšu lē- nītiņām — bruņurupuča gaitā. Bet tad Lielās upes straumi no abām pusēm iežņaudza stāvi, klinšaini krasti un ceļu mazajam ļaužu pulciņam aizsprostoja milzīga, ap trīstūkstoš soļu gara akmens siena. Tās rietumu galu apskaloja straujie Lielās upes ūdeņi, bet austrumu galu ietvēra plašs, nepārejams purvs.

Pēc ilgām pūlēm bēgļi beidzot atrada vienīgo ceļa pāri kalnu grēdai — šauru, dziļu aizu, kas lielā aug­stumā šķērsoja klinšu masīvu.

Ceļš uz aizu veda pa stāvu, milzīgiem slānekļa blu­ķiem nosētu nogāzi. Uns, iedams nopakaļ, nonāca pie ieejas aizā pēdējais un apstājās, lai pārlūkotu apkārtni no augšas. Ušra pa to laiku soļoja tālāk. Drīz vien viņa atgriezās un pavēstīja:

— Purvs turpinās arī otrā pusē klinšu grēdai.

— Vajadzēs vēlreiz celties pāri Lielajai upei, — teica Zurs, kas bija pavadījis sieviešu vadoni. — Aiz klintīm aug koki. Mēs varam sasiet plostu.

Piepeši Uns, satraukti iekliedzies, norādīja ar roku uz dienvidiem. Tur starp diviem purviem cits pēc cita

parādījās septiņi cilvēku stāvi. To ārējais izskats bija pietiekami raksturīgs, lai nerastos nekādas šaubas.

— Dhoļu ļaudis! — Ušra šausmās iesaucās.

Ienaidnieku skaits nemitīgi auga. Ievilcis dziļi krūtīs

neveselīgos purva ūdeņu izgarojumus, Uns ar skatienu nomēroja attālumu, kas šķīra uguns ļaudis no aizas, un drūmi noteica:

— Dhoļu ļaudis būs klāt daudz ātrāk, nekā mēs paspē­sim sasiet plostu!

Visapkārt rēgojās milzīgi akmeņi. Uns sāka tos velt tuvāk šaurajam aizas galam. Ušra, Zurs un pārējās sie­vietes palīdzēja viņam. Varēja redzēt, kā uguns ļaudis lēnām taustās uz priekšu starp slīkšņām. Kopā ar šiem draudīgajiem stāviem bēgļiem tuvojās nāve.

Uns žigli kaut ko apdomāja.

— Vērša dēls kopā ar trim pašām spēcīgākajām sie­vietēm paliks šeit un aizstāvēs ieeju aizā, — viņš no­rīkoja. — Zurs un visi citi pa to laiku sies plostu.

Zemes dēls vilcinājās. Viņa nemiera pilnais skatiens sastapās ar drauga acīm. Ulamrs saprata Zura uztrau­kumu.

— Te ir četri sviežamie iesmi un divi šķēpi, — viņš teica, mierinādams draugu. — Man vēl ir runga, sievie­tēm — šķēpi. Ja mums pietrūks spēka, mēs sauksim pec palīga. Ej! Tikai plosts var izglābt mūsu dzīvību!