Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Zurs paklausīja. Aizas aizstāvēšanai Uns paturēja pie sevis Ušru un vēl vienu sievieti ar platiem pleciem un muskuļainām rokām. Pagriezies atpakaļ, lai izraudzītos trešo, viņš ieraudzīja Džeiju. Sapurinājusi savus krāš­ņos matus, viņa drosmīgi panācās uz priekšu. Uns gri­bēja sūtīt viņu projām pie plosta siešanas, bet meitene vērās ulamrā ar tādu drudžainu, trauksmainu maigumu, ka jaunekļa sirds nodrebēja un viņš uz mirkli aizmirsa briesmas un nāvi.. . No visiem ulamru cilts ļaudīm tikai Nao vienīgais bija kādreiz tikpat dedzīgi ilgojies pēc Gamlas . ..

Uguns ļaudis tuvojās. Tikuši pāri staignajam purvam, viņi izklīda klinšainajā krastā. Viens no viņiem, acīm redzot, barvedis, viss apaudzis biezu spalvu kā lacis, bez kādas piepūles turēja varenajās rokās milzīgu šķēpu, smagāku nekā Una runga.

Pienākuši pie klinšu grēdas, uguns ļaudis izklīda tās pakājē, meklēdami ceļu pāri kalnam. Klinšu masīvā bija vairākas aizas, bet tās visas nobeidzās ar stāvu sienu. Cauri klintīm veda tikai tā aiza, ko aizsargāja Uns ar savām biedrenēm.

Uns, Ušra, Džeija un trešā sieviete lielā steigā beidza aizas aizsprostošanu un nesa klāt akmeņus, lai būtu ko gāzt virsū uzbrucējiem. Ieeju aizā varēja sasniegt tikai divējādi: vai nu tieši uz augšu pa sauso, akmeņaino, pa­vasara un rudens lietus izskaloto gultni, vai arī ar līkumu, cauri klinšu bluķu labirintam. Pirmajā gadījumā ienaidnieki varēja nākt uzbrukumā trīs vai pat četrās rindās, otrajā — uzbrucēji bija spiesti lavīties uz aizu pa vienam, toties varēja uzbrukt ielenktajiem no aug­šas …

Simt soļu attālumā no klinšu masīva uguns ļaudis ap­stājās. Ļaunā priekā smīnēdami, viņi vēroja Una un sie­viešu rosīšanos. Starp cilvēkēdāju biezajām, zilganajām lūpām spīdēja asi, balti zobi. Piepeši viņi sāka mežonīgi gaudot un kaukt gluži kā vilki vai dhoļi. Uns pakratīja pret viņiem savu šķēpu un rungu.

— Ulamri sagrābs uguns ļaužu medību apgabalus! — viņš kliedza.

Ulamra skaļajam kaujas saucienam pievienojās Uš- ras aizsmakusi balss:

— Dhoļu ļaudis ir nokāvuši manas māsas un brāļus! Mūsu draugi iznīcinās dhoļu ļaudis!

Pēc tam iestājās_ klusums. No purvu puses pūta valgs, karsts vējš. Ērgļi un vanagi meta lokus augstu gaisā pāri smailajām virsotnēm. Stingajā klusumā bija dzirdama tikai Lielās upes nerimstošā šņākšana.

Uguns ļaudis sadalījās divās grupās. Spalvām apaugu­šais barvedis aizveda pirmo grupu apkārt ar līkumu starp klinšu bluķiem, pārējie lūkoja pielavīties aizai pa sauso gultni, slēpdamies klinšu plaisās aiz lielajiem akmeņiem.

Uns vēlreiz pārskaitīja ienaidniekus. Viņš turēja gatavībā ieroču metēju ar iesmu. Ušrai un pārējām sie­vietēm pēc Una pirmā signāla vajadzēja apbērt uzbru­cējus ar akmeņu krusu. Tomēr aiz akmens bluķiem pa­slēpušies ienaidnieki palika neredzami un tikai uz mirkli paradījas šaurajas, līkumainajās ejās starp klinšu blu­ķiem, ta ka viņiem grūti bija trāpīt. Bet tad viens no uzbrucējiem kļuva redzams. Gaisā nosvilpa iesms un ieurbās viņam krūtīs. Gārdzoši iebrēcies, ievainotais pa­krita. Uns, sasprindzinājis uzmanību, turēja gatavībā otru iesmu …

Uzbrukums atsākās no jauna. Cilvēkēdāji virzījās uz priekšu sevišķi strauji pa aplinkus ceļu, kur daži ienaidnieka karavīri jau bija sasnieguši klinšu kori virs aizas, paši joprojām paliekot neredzami. Lai sāktu uzbru­kumu, viņiem vajadzēja uzkāpt vēl augstāk un nokļūt uz šauras dzegas, no kurienes viņi pa vienam varēja nolēkt lejā aizā.

Pa to laiku tiešo ceļu uz aizu arī bija sagrābuši ienaid­nieki. Starp klintīm atskanēja drausmīga rēkšana, un piecpadsmit karotāji nevaldāmā niknumā metās uzbru­kumā. Gaisā nosvilpa iesms. Sāka birt akmeņu krusa. Nikni brēcieni un žēlabaini vaidi dobji atbalsojās klinšu sienās. Trīs cilvēkēdāji bez dzīvības novēlās lejā pa krauju, divi tika ievainoti. Tomēr uguns ļaužu uzbru­kums neapsīka. Kaut arī uz viņiem bez mitas gāzās ak­meņi un ulamrs veiksmīgi laida darbā savu šķēpu, ienaidnieki jau bija astoņu soļu attālumā no aizas ieejas. Uns tieši apakšā zem sevis ieraudzīja ļaunas sejas ar naidā zvērojošām acīm, izdzirda ienaidnieku niknumā sēcošo elpu .. . Tad, sasprindzinājis visus spē­kus, viņš nogrūda lejā virsū uzbrucēju galvām mil­zīgu klints bluķi, bet pa to laiku sievietes joprojām svieda lejā akmeņus. Atskanēja šausmu pilns brēciens, un uzbrucēji nekārtībā vēlās atpakaļ. Uns jau grasījās uzgāzt cilvēkēdājiem otru bluķi, bet šajā mirklī no aug­šas sviests akmens trāpīja viņam plecā.

Pacēlis acis, Vērša dēls ieraudzīja aiz klints pazibam milzīgu, rūsganu galvu. Četri cilvēki cits pēc cita no­lēca lejā. Uns pakāpās atpakaļ un abām rokām satvēra rungu. Ušra un Džeija pacēla šķēpus. Šaurajā ejā no vienas un otras puses varēja nostāties blakām ne vai­rāk par trim karavīriem.

Uz mirkli kauja pierima. Bailes no milzīgā ulamra stin­dzināja uguns ļaudis. Uns bažīgi apsvēra, vai nebūtu laiks saukt pēc palīgiem. Tieši viņa priekšā rēgojās ienaidnieku barveža masīvais stāvs. Šķēps, ko viņš tu­rēja roka, bija daudz garāks par citu uguns ļaužu šķē­piem, un viņa sejā varēja jaust spēku un pārliecību par uzvaru.

Barvedis pirmais metās uzbrukumā, un viņa asā šķēpa smaile pāršķēla Ušrai labās kājas gurnu. Ar spēcīgu si­tienu Uns atsvieda šķēpu sānis; runga slaidā vēzienā sa­dragāja plecu ienaidnieka karavīram, kas bija meties virsū ulamram cieši aiz barveža . . . Ievainotais pakrita, bet viņa vietā tūliņ stājās otrs. Aiz pirmajiem uzbrucē­jiem parādījās jauni. Ušra skaļi iekliedzās, saukdama pēc palīdzības. Džeija un trešā sieviete piebalsoja viņai. Uguns ļaudis, rūkdami kā vilki, bruka virsū aplenkta­jiem. Ar trim rungas zvēlieniem Vērša dēls atsvieda trīs šķēpus, diviem notriekdams asās smailes. Ušra ievainoja vienu no dhoļu ļaudīm krūtīs, bet trešā sieviete, ienaid­nieka šķēpa caururbta, pakrita pie zemes bez dzīvī­bas . ..

Ulamra briesmīgā runga piespieda uguns ļaudis at­kāpties. Viņi sadrūzmējās pie ieejas aizā. Sarkanmatai­nais barvedis, augstu pacēlis šķēpu, nostājās savu vīru priekšā. Tie, kuru šķēpi vairs nebija lietojami, atdeva savu vietu citiem karotājiem.

Niknumā griezdams zobus, ienaidnieku barvedis pacēla šķēpu un gāzās virsū Unam. Viņa modrās acis uzmanīja ikvienu ulamra kustību. Uns atsprāga sānis, bet barveža šķēpa smaile pāršķēla viņa gurnu. Ulamrs sagrīļojās . . . Barvedis triumfējoši iekliedzās, līksmo­dams par tuvo užvaru . .. Tad Vērša dēls, sasprindzinā­jis visus spēkus, augstu pacēla rungu un trieca to pret plato, rūsganajām spalvām apaugušo galvaskausu. No­brīkšķēja kauli, un sarkanmatainais milzis, gārdzoši ie­vaidējies, nogāzās augšpēdu pie savu karavīru kājām.

Kādu brīdi uguns ļaudis palika uz vietas, neuzdrošinā­damies pāriet uzbrukumā. Tomēr viņu skaits aizvien palielinājās, un drīz ienaidnieki uzsāka jaunu uzbru­kumu. Una milzīgā runga atkal sāka cilāties, lauza šķēpu

smailes, skaldīja galvaskausus un dragāja kaulus. Arī Ušra un Džeija deva triecienu pēc trieciena. Un tomēr, pārspēka mākti, aplenktie pamazām atkāpās un aizvien vairāk tuvojās tai vietai, kur aiza kļuva platāka un kur ienaidnieku uzbrukums būtu iznīcinošs.

Neticamā piepūlē atsizdams no visām pusēm izslietos šķēpus, Vērša dēls uz īsu laiku spēja apturēt ienaid­nieku virzīšanos uz priekšu. Bet tad aiz muguras atska­nēja kaujas saucieni un aizā parādījās pārējās sievietes Zura vadībā. Divi iesmi viens pēc otra nosvilpa gaisā un iecirtās ienaidnieku karavīru miesās, un ulamra runga dragāja viņus pa labi un pa kreisi. . .