Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Uns gaidīja ilgi. Biezā dūmakā tīts sarkans mēness jau cēlās pāri apvārsnim kaut kur tālu tālu bezgalīgajā savannā. Pieci ienaidnieka karavīri bija nolikušies gu­lēt, bet sestais, sēdēdams pie ugunskura, apsargāja nometni. Reizēm viņš piecēlās kājās un, sasprindzinājis redzi un dzirdi, plati iepletis nāsis, lūkojās tumsā. Arī Zurs negulēja. Taču sargs nepievērsa gūsteknim gandrīz nekādu uzmanību, nospriedis, ka viņš ir pārāk vārgs un izmocīts, lai domātu par bēgšanu.

Pakāpeniski Una galvā nobrieda plāns. Viņš zināja, ka Zurs gan skrien lēni, bet, kā jau visi vahu cilts lo­cekļi, ir veikls peldētājs. Viņš peldēja ātrāk par vis­žiglākajiem un spēcīgākajiem ulamriem, nira tikpat veikli kā krokodils un varēja ilgi palikt zem ūdens. Ja Zurs mestos ezerā, viņš peldus ātri sasniegtu pretējo krastu … Uns uzsāktu kauju ar uguns ļaudīm un tā pie­saistītu viņu uzmanību. Tomēr vispirms vajadzēja kaut kā brīdināt Zuru par savu klātbūtni, dot viņam kādu zīmi. Ja ienaidniekam rastos kaut mazākās aizdomas, viss būtu pagalam!

Par nelaimi, vējš joprojām pūta dienvidu virzienā, un sarga uzmanību saistīja tieši tā krasta josla, kur slēpās Uns. Ik pa brītiņam cilvēkēdāja platā seja pagriezās pret krūmiem, aiz kuriem slapstījās Uns. Mēness, kāp­dams aizvien augstāk, pamazām kļuva mazāks un iemir­dzējās aizvien spožāk. Una dvēselē iegailējās nikna ne­pacietība. Viņš jau zaudēja cerību, ka nodomātais pa­sākums izdosies, kad pēkšņi ziemeļos atskanēja dobja rūkšana un kāda paugura virsotnē iezīmējās liels lau­vas siluets. Uztraukumā iekliedzies, sargs pietrūkās kā­jās. Ap ugunskuru guļošie karavīri arī piecēlās un rau­dzījās uz plēsoņa pusi.

Zurs palika nekustīgs, tikai viņa seja manāmi atdzīvo­jās. Acīm redzot, cerība uz glābiņu viņa sirdī vēl jopro­jām nebija izdzisusi.

Pēkšņi no krūmiem iznira Uns, pastiepis roku ezera virzienā. Mirklis bija labvēlīgs: Zuru no tuvākā cilvēk­ēdāja šķīra vairāk nekā trīsdesmit soļu liels attālums. Uguns ļaudis gūstekni nemaz neuzmanīja, visu viņu vē­rību saistīja briesmīgais plēsonis.

Ezers bija tikai kādu divdesmit soļu attālumā no Zura. Ja viņš paspētu aizskriet līdz ūdens malai, ienaidnieki viņu vairs nevarētu notvert.

Zurs ieraudzīja Unu. Satriekts un apmulsis cilvēks bez pleciem piecēlās un gluži kā miegā paspēra dažus soļus uz krūmu pusi. Taču Uns no jauna parādīja ar roku uz ezera pusi. Zurs saprata. Viņš pagriezās un ne­vērīgā gaitā devās uz ezeru. Nogājis kādus desmit so­ļus, viņš negaidot lieliem lēcieniem iemetās ūdenī. Šai mirklī viens no uguns ļaudīm atskatījās . . .

Vairāk izbrīnījies nekā uztraukts, viņš pavēstīja sa­viem ciltsbrāļiem par gūstekņa bēgšanu tikai tad, kad ieraudzīja bēgli jau peldam projām no krasta. Divi ka­ravīri, nošķīrušies no pārējiem, metas ūdenī; viens no viņiem mēģināja panākt Zuru peldus. Nesasniedzis bēgli, viņš atgriezās atpakaļ krastā un sāka apmētāt

Zuru ar akmeņiem. Zurs ienira un labu brīdi slepas zem ūdens.

Lauvas tuvums paralizēja uguns ļaudis. Zura gūstīša­nai tika nosūtīts tikai viens pats ienaidnieka karavīrs. Skrienot pa ezera krastu, viņš katrā ziņā noķertu bēgli tai brīdī, kad viņš iznāktu no ūdens.

Ieraudzījis ienaidnieka karavīru dzenoties pakaļ Zū­rām, Uns klusītiņām iesmējās un sāka uzmanīgi kāpties atpakaļ. Kādu brīdi viņu neviens nepamanīja, bet, iznā­cis klajā laukā, Uns neviļus atklāja sevi. Tad, augstu pa­cēlis šķēpu, ulamrs sāka gaidīt. . .

Ienaidnieka karavīrs bija viens no tiem, kas jau bija cīnījies ar Unu tajā negaisa naktī. Pazinis savā preti­niekā milzīgo ulamru, kas bija izdzēsis cilvēkēdāju bar­veža dzīvību, uguns cilvēks metās bēgt, aiz bailēm skaļi vaimanādams.

Noraizējies par Zura likteni, Uns nevajāja ienaid­nieku. Viņš aizskrēja līdz ezeram un apmeta līkumu gar krastu. Zurs vēl nebija izpeldējis malā; varēja re­dzēt, ka viņš ātri slīd pāri ūdeņiem, locīdamies kā zal­ktis. Kad cilvēks bez pleciem beidzot izkāpa krastā, Vērša dēls apskāva draugu un vaidam līdzīgs prieka sauciens izlauzās no ulamra krūtīm. Abi jaunekļi sa­stinga, vērdamies viens otram acīs …

Pagriezies pret ienaidnieku nometni, ulamrs iesaucās uzvaras prieka pilnā balsī:

— Uns un Zurs smejas par uguns ļaudīm!

Lauva pa to laiku bija pazudis. Kādu brīdi ienaidnieki ioprojām vēroja paugura virsotni, bet tad pēc vecākā karavīra zīmes metās pakaļ pūsteknim.

— Viņi skrien ātrāk par Zuru! — Zemes dēls skumji sacīja. — Viņu barvedis ir spēcīgs kā leopards!

— Uns nebaidās neviena! Un mums ir sabiedrotie!

Ulamrs rāva Zuru sev līdzi uz paugura pakāji. Kad

vajātāji, apskrējuši apkārt ezeram, parādījās krasta līkumā, no paugura virsotnes atskanēja kaujas saucieni. Ušra un septiņas Vilku mātes, vicinādamas šķēpus, iz­skrēja uz paugura kores. Drosmi zaudējušie uguns ļaudis meta vajāšanai mieru.

Sievietes ātri noskrēja lejup pa nogāzi, un Ušra teica Unam:

— Ja mēs tagad neapkausim šos dhoļu cilvēkus, viņi aizmuks un atgriezīsies kopā ar visiem savas cilts kara­vīriem!

Viņai vajadzēja atkārtot savus vārdus divreiz, tikai tad ulamrs saprata to jēgu.

— Vai viņi runāja kaut ko par savas cilts ļaudīm? — Uns apvaicājās Zuram.

— Līdz viņu nometnei ir divu garu dienu gājums. — Uzmanīgi palūkojies uz sievietēm, cilvēks bez pleciem piebilda: — Ja mēs tagad uzbruksim uguns ļaudīm, viņi nogalinās vairākas sievietes un droši vien kādam no ka­ravīriem izdosies aizmukt bēgot.

Asinis mutuļoja ulamra dzīsjās, bet bailes no jauna zaudēt draugu pārmāca viņa kaujas garu. Bez tam Vērša dēls dvēseles dziļumos izjuta kaut ko līdzīgu pateicībai par to, ka ienaidnieki nebija nogalinājuši savu gūstekni.

3. nodaļa BĒGŠANA NO UGUNS ĻAUDĪM

Uns, Zurs un Vilku mātes meklēja glābiņu bēgot. Bēgļus jau septiņas dienas vajāja liels uguns ļaužu pulks. Viena no sievietēm atklāja ienaidniekus; no augsta klinšu masīva Uns saskaitīja kādus trīsdesmit karavīrus. Bēgļi virzījās uz priekšu lēnām, jo Zurs vēl joprojām bija visai vārgs, taču Ušra zināja slepenas takas biezajos brikšņos un staignajos purvos, bet Zemes dēls izdomāja visvisādas viltības, lai apmulsinātu ienaid­niekus un sajauktu pēdas.

Katru reizi, kad bēgļiem ceļā gadījās kāds seklāks strauts vai upīte, viņi iebrida ūdenī un gāja pa strauta gultni vai nu uz augšu, vai uz leju pa straumi. Vairākas reizes Ušra un Uns aizdedzināja sauso zāli, pa kuru viņi tikko bija gājuši. Uguns ļaudis bieži pazaudēja bēgļu pēdas. Tomēr viņi, būdami lielā skaitā, pēc. neatlaidīgām pūlēm katru reizi tās atkal atrada.

Pienāca jauna mēness grieži. Uguns ļaudis nerādījās. Bēgļi apmetās kādā klajumiņā meža biezoknī. Pa ceļam

viņi bija mazliet novirzījušies uz līdzenuma pusi un ta­gad tuvojās Lielajai upei.

Milzīgi bambusi auga visapkārt klajumam. Vēl bija gaišs. Vīrieši un sievietes gatavojās pārnakšņošanai: cirta zarus un vāca žagarus vakara ugunskuram, kā arī cēla patvērumu no dzelkšņainiem zariem un lokanām liānām.

Dziestošās dienas dzintardzelteno gaismu nomainīja sarkanīga krēsla. Šķita, ka vieglais vējiņš dzenas pakaļ rožainajiem mākonīšiem, kas peldēja augstu pie debe­sīm. Snaudošajā mežā dobji, vienmulīgi šalca koki.

Una sirdī iekvēlojās maigums pret tumšacaino Džeiju Viņš izjuta dīvainu biklumu, raugoties uz viņas smaga­jiem, biezajiem matiem, lūkojoties brīnišķīgi mirdzo­šajās, domīgajās acīs.