Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Uz mirkli abi atkāpās, uzglūnēdami viens otra kustī­bām. Ūdens straumes, kas gāzās lejup no debesīm, ietina abus ciešā plīvurā. Dziestošā ugunskura pēdējie atspulgi apgaismoja šausmīgo ainu. Abi juta, ka blakām glūn nāve, abi dzirdēja viņas balsi pērkona grāvienos un dre­bošajā zemē.

Uns no jauna devās uzbrukumā. Smagā runga vēlreiz nolaidās uz leju, ieskrambājot ienaidnieka gurnu, bet tai pašā mirklī asais ebenkoka šķēps pāršķēla ādu ulamra plecā. Pēc tam sākās nikna tuvcīņa. Ienaidnieka šķēps pieskārās Una krūtīm — ulamrs atsprāga atpakaļ. Asi­nis plūda viņam no abām brūcēm. Niknumā rēkdams, Vērša dēls sagrāba ar kreiso roku ienaidnieka šķēpu, bet ar labo deva iznīcinošu triecienu. Cilvēkēdājs kā

nopļauts sabruka pie zemes ar pāršķeltu galvaskausu …

*

* *

Ugunskurs bija nodzisis. Necaurredzama tumsa aprija visu apkārtni. Negaiss sāka pierimt. Reti zibeņi vēl šur tur izšāvās no smagajiem mākoņiem. Uns veltīgi mek­lēja melnajā tumsā Zuru un meža ļaudis. Vējš un lietus bija izkliedējis jebkuru smaku.

— Kur slēpjas Zurs? — ulamrs kliedza tumsā. — Vērša dēls ir iznīcinājis visus ienaidniekus!

Tāla balss viņam atbildēja; tā skanēja no meža pu­ses un nemaz nelīdzinājās Zura balsij. Uns virzījās uz priekšu, taustīdamies pa tumsu, vai arī, zibeņiem ieplaik- snoties, metās skriešus. Kad ulamrs beidzot bija ticis līdz mežmalai, viņa priekšā uz mirkli izauga Ra siluets un tūliņ no jauna izgaisa tumsā. Meža cilvēks murmi­nāja kaut kādus neskaidrus vārdus, un ulamrs ar pūlēm noprata, ka Zurs pazudis. Ra izteiksmīgie žesti, ko izde­vās samanīt zibens gaismā, uzskatāmi apstiprināja viņa vārdus.

Pagāja kāds brīdis, un no tumsas savukārt iznira Ple­cīgais. Tas, ko viņš mēģināja pateikt, bija vēl mazāk saprotams nekā Ra valoda.

Neko nevarēja uzsākt. Lietus joprojām gāza bez mi­tas, ietīdams izmocītos cilvēkus necaurredzamā plīvurā.

Milzīgais ulamrs šajā naktī izjuta visrūgtākās bēdas savā mūžā. No jaunekļa krūtīm izlauzās gārdzoši vaidi, kas līdzinājās apslāpētām raudām, pār viņa vaigiem, sa­jaukdamās ar lietus šaltīm, ritēja asaras. Visa viņa pa­gātne bija saistīta ar Zuru. Ulamrs bija iemīlējis viņu kopš tās dienas, kad Nao no rūsgano punduru zemes pārveda beidzamo cilvēku bez pleciem. Zurs no visiem ulamriem par labāko turēja Unu, un Vērša dēls savu­kārt mīlēja viņu dedzīgāk nekā jebkuru citu .. .

Sasprindzināti raudzīdamies tumsā, Uns laiku pa lai­kam izkliedza necaurredzamajā naktī skaļu aicinājuma saucienu, un katru reizi viņa sirdī iedegās jauna cerība.

Lēnām aizritēja nakts stundas. Lietus gāze beidzot mi­tējās. Austrumos ieblāzmojās vāja gaisma. Pelēcīgajā rītausmas mijkrēslī varēja saskatīt Zura nogalinātā uguns cilvēka līķi. Līdzās ar sadragātu galvu gulēja Una sabiedrotais — meža cilvēks, mazliet tālāk — ienaidnieku karavīra un barveža līķi. Pie izdzisušā ugunskura vaidēja gurnā ievainotais uguns cilvēks. Vārgā, drebošā Vao, savilkusies čokurā, tupēja pie gra­nīta bluķa. Viņa tik ilgi bija gulējusi bez samaņas, ka nebija dzirdējusi Una un Ra kliedzienus. Ieraudzījusi savu ceļabiedru un milzīgo ulamru, sieviete iesmējās klusiem, laimīgiem smiekliem.

Ievainotais cilvēkēdājs metās pie Una kājām, lūgda­mies žēlastību. Tomēr Ra un Plecīgais pieskrējuši steig­šus nogalināja ienaidnieku. Sī aina izraisīja sašutumu augstsirdīgajā ulamrā, kaut gan viņš skaidri apzinājās, ka tāds ir nežēlīgais kara likums.

Vao saprata Una žestus labāk nekā Ra un atcerējās dažus vārdus, ko viņai bija iemācījis Zurs. Viņa uzklau­sīja Plecīgo un Ra un ieskaidroja ulamram, ka uguns ļaudis aizveduši Zuru mežā. Lietus nav ļāvis meža ļau­dīm skaidri redzēt tumsā, un viņi nav varējuši izsekot, kādā virzienā pazuduši ienaidnieki. Ra apmaldījies tumsā, tāpat kā Plecīgais, kurš turklāt ievainots un lā­giem zaudējis samaņu. Tā Zura liktenis palicis nezināms.

Una dvēselē mijās cerības un izmisums. Visu rītu viņš veltīgi meklēja ienaidnieku pēdas. Ja starp viņu sma­kām Uns nevarēs saost Zura smaku, tas nozīmēs, ka cilvēks bez pleciem ir pagalam.

Meža ļaudis izklīda biezoknī, lai lūkotu sameklēt pa­zudušās pēdas. Vakarējie bēgļi cits pēc cita atgriezās un pievienojās viņiem.

Galu galā tika nolemts, ka daži no meža ļaudīm dosies uz upes augšteci, bet citi ies gar straumi uz leju, lai pārbristu pāri upei. Uns pievienojās pēdējiem.

Viņi gāja visu dienu bez atpūtas un pret vakaru pār­brida pāri upei. . . Pēkšņi Vao apstājās un līksmi ieklie­dzās: pēdas bija atrastas! Mālainajā zemē skaidri varēja saskatīt pēdu nospiedumus, un starp ienaidnieka sma­kām varēja atšķirt Zura smaku.

Nevaldāms prieks uzbangoja Una sirdī, bet tūliņ to apslāpēja bailes un nedrošība: pēdas nebija svaigas. Uguns ļaudis šeit gājuši jau no rīta, un panākt viņus agrāk par rītdienu nebija nekādas iespējas. Pats galve­nais — Unam bija jāvajā ienaidnieki vienam pašam. Meža ļaudis nevarēja sekot viņam pat iztālēm. Viņi ne­spēja tik ātri paskriet.

Uns pārbaudīja, vai viņa ieroči — kaujas vietā pie­vāktie trīs iesmi, divi šķēpi, cirvis un runga — ir kār­tībā. Viņš neaizmirsa arī kramu, ar kura palīdzību va­rēja uzšķilt uguni. Kādu brīdi jauneklis stāvēja kā sa­stindzis, ar strauji pukstošu sirdi, izjuzdams neskaidru maigumu pret šiem vājajiem, slikti apbruņotajiem cil­vēkiem ar viņu nesaprotamo valodu un primitīvajiem žestiem. Viņi bija medījuši kopā ar ulamru, sildījušies pie viņa ugunskura un daži parādījuši īstu vīrišķību cīņā ar cilvēkēdājiem.

— Ra, Vao un visi meža ļaudis ir Una draugi! — ulamrs teica sirsnīgā balsī. — Bet uguns ļaudis ir aizgā­juši tālu priekšā un skrien ātri. Tikai Uns viens pats var viņus panākt!

Vao saprata viņa vārdus un pavēstīja teikto savas cilts ļaudīm. Skumjas pārņēma meža cilvēkus.

Unam kāpjot augšup pa stāvo upes nogāzi, Vao sāka šņukstēt, bet Ra iebrēcās kā ievaiņots dholis. Viņi pa­vadīja ulamru līdz pašai augšai, kur no jauna sākās plakankalne. Uns aizskrēja tik žigli kā vilks. Meža ļau­dis žēlām balsīm kaut ko sauca viņam nopakaļ, un ulamrs, pagriezies atpakaļ, centās viņus mierināt:

— Vērša dēls drīz atgriezīsies pie meža ļaudīm.

Un viņš aizjoņoja tālāk, ko kājas nes. Laiku pa laikam pēdas kļuva pavisam neskaidras, pēc tam parādījās no jauna. Tur, kur uguns ļaudis bija atpūtušies un zeme labi saglabāja viņu smaku, Uns aizvien atrada zāļu kušķus, ko Zurs, acīm redzot, bija ilgi turējis rokās un pēc tam nometis zemē. Uns priecājās par drauga gudro rīcību. Viņš tikai brīnījās, kāpēc uguns ļaudis atstājuši savu gūstekni dzīvu, ja viņš nespēj skriet tik ātri kā cilvēkēdāji un tikai kavē viņu bēgšanu.

Uns neapstājās un neatpūtās līdz pašam vakaram un, pat tumsai uznākot, joprojām neatlaidīgi traucās pa pē­dām mēness un zvaigžņu gaismā. Tomēr, kad ulamrs, galīgi nomocījies, beidzot nogūlās atpūsties starp klinšu bluķiem, viņš vēl bija tālu no mērķa.

Rītausmā Uns apmeta līkumu apkārt mazam ezeram un no jauna iegāja dziļāk mežā. Viņš vairākkārt pazau­dēja pēdas, bet pēc tam tās no jauna atrada. Drīz pēc pusdienas, kad Uns taisījās mazliet atpūsties, pēdas kļuva pilnīgi skaidri saskatāmas. Uguns ļaužu skaits bija divkāršojies. Acīm redzot, kāds neliels mednieku pul­ciņš bija pievienojies ienaidnieka karavīriem, kas veda sev līdzi Zuru. Uns varēja pat noteikt ceļu, pa kuru bija atnākuši papildspēki. Tagad ulamru gaidīja kauja ar sešiem ienaidniekiem. Turklāt viņš tuvojās apgaba­liem, kur mitinājās uguns ļaužu cilts …