Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

2. nodaļa EZERA KRASTA

Katru rītu Uns devās meklēt pazaudētās pēdas. Sievie­tes, nemaz nevilcinādamās, sekoja viņam. Vērša dēls pamazītiņām iemanījās saprast savu jauno sabiedroto valodu un žestus. Sievietes sevi sauca par Vilku mātēm. Viņas brīnījās par ulamra spēku un izveicību, jūsmoja par jaunekļa ieročiem, sevišķi par šķēpiem un iesmiem, ar kuriem varēja nogalināt ienaidniekus iztālēm.

Neveiksmju un nelaimju nomocītās sievietes pazemīgi drūzmējās apkārt spēcīgajam svešiniekam un labprāt paklausīja viņam. Uns saprata, ka tādus palīgus nedrīkst noniecināt. Četras sievietes bija spēcīgākas, izveicīgā­kas un žiglākām kājām nekā Zurs. Visas viņas bija ne­nogurdināmas un izturīgas. Savus mazos bērnus viņas viegli nesa uz muguras augām dienām.

Ja Uns nebūtu pazaudējis draugu, viņš varētu justies pavisam laimīgs, sevišķi vakaros pie ugunskura. Katru reizi, kad viņš ar saviem akmeņiem uzšķīla uguni, sie­vietes līksmoja tikpat nevaldāmi kā pirmajā vakarā. Sī neviltotā sajūsma sagādāja Vērša dēlam lielu prieku. Sevišķi viņam patika raudzīties, kā ugunskura liesmas atspoguļojas lielajās, tumšajās Džeijas acīs, kā uguns apgaismo viņas biezos, mirdzošos matus. Viņš sap­ņoja, ka atgriezīsies savas cilts nometnē kopā ar Džeiju, un jaunekļa sirds sāka pukstēt straujāk . . .

Nedēļas beigās mazā ļaužu pulciņa ceļā mežs gandrīz pilnīgi beidzās. Līdz pašam apvārsnim aizstiepās plaša stepe. Tikai šur tur varēja saskatīt krūmu pudurus, ne­lielas birzītes vai vientuļus kokus. Uns un viņa pavado­nes soļoja ātri cerībā atrast kādu augstieni, no kurienes varētu pārredzēt plašu apkārtni. Dienas vidū viena no sievietēm, pagājusies tālāk uz austrumiem, pēkšņi iekliedzās un sāka aicināt pie sevis pārējās. Nevajadzēja nekādu paskaidrojumu: uz zemes bija skaidri saskatā­mas ugunskura pēdas.

— Uguns ļaudis! — sacīja Uns.

Sievietes likās stipri satrauktas. Vecākā no viņām — to sauca par Ušru, — nikni žestikulēdama, pagriezās pret ulamru. Viņš saprata, ka uguns ļaudis ir viņu kopējie ienaidnieki. Cilvēkēdāji bija iznīcinājuši ne vien sievietes, viņi, bez šaubām, bija apkāvuši visus cilts vīriešus, jo sievietes kopš pagājušā rudens nekur vairs nebija sastapušas savas cilts locekļus.

Acīm redzot, uguns ļaudis šeit bija apmetušies atpūs­ties pirms dažām dienām — pelni sen atdzisuši un visas smakas izgaisušas. Pagāja labs laiks, iekāms izdevās no­skaidrot ienaidnieku skaitu. Uguns ļaužu nebija daudz, un nekas neliecināja par to, vai Zurs vēl ir pie viņiem.

Uns kopā ar sievietēm sāka dzīties pakaļ cilvēk­us ēdājiem. Pēdas pamazām kļuva skaidrāk saskatāmas. Tās nebija grūti atrodamas, jo ienaidnieki visu laiku virzījās uz ziemeļiem, nemetot nekādus līkumus. Divas reizes atrastie ugunskuru pelni liecināja, ka viņi šeit atpūtušies pavisam nesen.

Trešās dienas rītā kāda no jaunajām sievietēm, kas soļoja pa priekšu, skaļi iekliegdamās, pagriezās pret pā­rējiem. Pieskrējis pie viņas, Uns irdenajā zemē ierau­dzīja vairāku kāju pēdu nospiedumus un, priekā drebē­dams, atklāja starp tiem arī Zura pēdas. Pēdu dzīšana kļuva aizvien vieglāka: zeme jau saglabāja ienaidnieku smaku — vēl viens pierādījums, ka Uns un viņa pava­dones jau tikuši cilvēkēdājiem daudz tuvāk.

Jau sen bija satumsis vakars, bet mēness vēl nebija uzlēcis. Tomēr mazais ļaužu pulciņš joprojām soļoja pa ienaidnieku pēdām, jo divas sievietes spēja redzēt tumsā, kaut arī sliktāk nekā meža ļaudis.

Drīz vajātājiem ceļu aizšķērsoja nolaidenu pauguru virkne. Pakāpies pa nogāzi augstākajā pakalnā, Uns sa­kūra nelielā ieplakā pusceļā līdz virsotnei mazu uguns­kuru, lai to nevarētu saskatīt iztālēm. Ienaidnieks bija tuvu — vajadzēja būt sevišķi piesardzīgiem.

Dienu Uns bija nomedījis lielu briedi, un sievietes sāka cept uz uguns brieža gaļu. Tā bija viena no tām retajām mierīgajām stundām, kad pirmatnējie cilvēki uz laiku aizmirsa savu skarbo, briesmu pilno dzīvi. Arī Uns droši vien justos laimīgs, ja pie ugunskura atrastos Zurs. Džeija ar tumšajām acīm sēdēja pie ugunskura līdzās ulamram, un Vērša dēls saviļņots domāja par to, ka Ušra, sieviešu vadone, varbūt atļaus viņam ņemt Džeiju par sievu. Jaunā ulamra skarbajā dvēselē slēpās dziļš maigums. Līdzās meitenei viņš izjuta neparastu biklumu un viņa sirds pukstēja straujāk… Viņš nekad nedarītu meitenei pāri un sargātu viņu tāpat kā Nao Gamlu.

Pēc vakariņām, kad bērni un vairums sieviešu bija iemigušas, Uns piecēlās un sāka kāpt pa nogāzi uz augšu. Ušra kopā ar Džeiju un trim citām Vilku mātēm sekoja viņam. Nogāze bija lēzena, un viņi drīz uz­kāpa paugura virsotnē, bet, lai sasniegtu tā pretējo no­gāzi, vajadzēja izspraukties cauri bieziem krūmiem.

Pašķīruši zarus, viņi bālajā zvaigžņu gaismā ieraudzīja tieši savā priekšā līdz apvārsnim aizstiepjamies plašu līdzenumu. Apakšā, paugura pakājē, blāvi mirdzēja ne­liels ezers. Tā ziemeļu krastā uz zemas, smilšainas ze­mes mēles mirgoja ugunskurs. Uguns spīguļoja kādu četru vai piecu tūkstošu soļu attālumā no paugura vir­sotnes, bet, lai nokļūtu līdz ugunskuram, vajadzēja iet ar līkumu apkārt ezeram un varbūt pārvarēt arī vēl kādus citus neparedzētus šķēršļus.

Vējš pūta no ziemeļiem tā, ka varēja slepus pielavī­ties pie pašas ienaidnieku nometnes. Bet to vajadzēja iz­darīt pirms mēness lēkta, izmantojot tumsu. Tikai žig­lajam ulamram bija pa spēkam šāds uzdevums.

Uns uzmanīgi vēroja ienaidnieku ugunskuru un cilvē­kus, kas rosījās pie uguns. Liesmu atblāzmā viņu stāvi šķita gan melni, gan asinssarkani. Cilvēku bija pieci. Vērša dēls skaidri saskatīja arī Zuru, kas sēdēja patālāk no ugunskura, tuvāk ezera krastam, un septīto cilvēku, kas gulēja turpat netālu.

Ulamrs uzrunāja Ušru:

— Uns dosies pie uguns ļaudīm un prasīs, lai viņi at­brīvo Zuru!

Ušra saprata viņa vārdus un pakratīja galvu:

— Viņi neparko neatlaidīs gūstekni!

— Uguns ļaudis sagrābuši viņu kā ķīlnieku, tāpēc ka baidās no Vērša dēla.

— Viņi baidīsies vēl stiprāk, ja viņiem vairs nebūs ķīlnieka!

Kādu brīdi ulamrs vilcinājās, nevarēdams izšķirties. Tomēr viņš nevarēja iedomāties, kā citādi varētu atbrī­vot Zuru. Vai nu viņš uzsāks miermīlīgas sarunas, vai rīkosies ar viltu vai spēku — tik un tā.vajadzēs tuvo­ties ienaidnieku ugunskuram.

— Uns atbrīvos savu draugu! — ulamrs teica drūmā apņēmībā.

Ušra nezināja, ko atbildēt.

— Unam jāiet uz ienaidnieku ugunskuru! — Vērša dēls teica stingrā balsī.

— Ušra un Vilku mātes sekos viņam!

Vēlreiz paraudzījies uz līdzenumu, ulamrs piekrita:

— Vērša dēls gaidīs atnākam sievietes ezera otrā

krastā. Viņš viens pats ies pie ienaidnieku ugunskura. Uguns ļaudis nevarēs padarīt viņam nekā ļauna, tāpēc ka viņš skrien ātrāk par viņiem un turklāt var cīnīties no attāluma!

Ušra pavēlēja pašai jaunākajai no sievietēm doties lejā pēc palīgspēkiem. Uns pa to laiku jau kāpa lejup pa nolaideno, ar biezu zāli apaugušo nogāzi.

Nokļuvis paugura pakājē, Uns apmierināts ievēroja, ka vējš joprojām pūš pretim, aiznesot projām visas sma­kas. Mēness vēl nebija uzlēcis, un Vērša dēls drīz vien nokļuva tai ezera krastā, kur atradās uguns ļaužu no­metne. No ienaidnieku ugunskura viņu šķīra mazāk nekā tūkstoš soļu.

Nelielas koku skupsnas, gara zāle un vairāki paugu- riņi un paaugstinājumi palīdzēja ulamram pavirzīties vēl četrsimt soļu uz priekšu. Tālāk pletās pilnīgi līdzens klajums bez kokiem, krūmiem un zāles, kur nekas ne­varēja paslēpt Unu no ienaidnieku modrajām acīm. Stipri nobažījies ne tik daudz par sevi, kā par Zuru, ulamrs paslēpās krūmu biezoknī. Vai ienaidnieki tūliņ nenogalinās Zuru, ja pēkšņi ieraudzīs ulamru? Vai var­būt gluži otrādi — centīsies saglabāt cilvēkam bez pleciem dzīvību, lai paši izbēgtu bojā ejai? Ja viņš pie­dāvās uguns ļaudīm mieru, vai viņi nesāks smieties par Vērša dēlu?