Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Drīz mežs beidzās. Viņu skatienam pavērās drūms līdzenums. Austrumos divtūkstoš soļu attālumā kvēloja ugunskurs. Uz akmens pie uguns sēdēja cilvēks, acīm re­dzot, sargs. Pamanījis no meža izskrējušos ļaudis, viņš pietrūkās kājās. Tai pašā brīdī pie ugunskura parādījās uguns ļaudis, stiepdami sev līdzi Vao. Viņu bija pieci. Sestais ar pūlēm vilkās nopakaļ pārējiem, ar roku sa­kampis plecu.

Uns, cik kājas nes, metās uz priekšu. Tomēr, noskrē­jis pusotra tūkstoša soļu, ulamrs pēkšņi apstājās un iekliedzās aiz dusmām. Ceļu aizsprostoja bezdibenis — plata aiza, kur dziļi lejā krāca straume. Uguns ļaudis, ieraudzījuši ulamru, neskopojās ar zobgalīgiem klie­dzieniem un nicīgiem smiekliem.

Unu no ienaidnieku ugunskura šķīra attālums, četras reizes lielāks par iesma vai šķēpa lidojumu. Samulsušais Vērša dēls kā sastindzis stāvēja aizas malā.

Uguns ļaudis drūzmējās ap ugunskuru, būdami pilnīgi pārliecināti par savu pārākumu, un ar nicināšanu nolū­kojās Una sabiedrotajos. No meža ļaudīm viņi baidījās vēl mazāk nekā no šakāļiem. Zurs ar tievo vidukli un īsajām rokām viņiem šķita nožēlojams. Tikai milzīgais ulamrs iedvesa uguns ļaudīm bailes. Bet vai tad viņi paši nebija apveltīti ar lāča spēku un aizvien nebija guvuši uzvaru? Uguns ļaužu barvedis gan nebija tik slaids kā ulamrs, taču tikpat platiem pleciem, un viņa garās rokas spēja nožņaugt leopardu. . . Draudoši smī­nēdams, barvedis pagrieza pret ulamru plato seju ar zemo pieri un masīvājiem žokļiem . . .

Visapkārt ugunskuram šur tur rēgojās milzīgi gra­nīta bluķi, kas uguns ļaužu pozīciju padarīja nepie­ejamu. Viņu pusē bija visas priekšrocības, atskaitot ieročus. Uns to saprata labi, bet piesardzīgais Zurs — vēl labāk. Tomēr abi draugi bija satraukti līdz sirds dziļu­mam. Zemes dēls izjuta lielas simpātijas pret Vao. Uns nespēja samierināties ar domu par savu neveiksmi. Ap­kārtne pamazām ietinās tumsā, jo asinssarkanā mēness ripa jau ieslīga melnajos mākoņos, kas cēlās debess juma rietumu pusē. Atlidoja asas vēja brāzmas, kļūda­mas aizvien spēcīgākas.

Vērša dēls kaut ko bija izlēmis. Viņš pēkšņi aizskrēja projām gar aizas malu un iegāja mežā. Pēc divtūkstoš soļiem aiza kļuva šaurāka un pēc tam pazuda.

— Es iešu viens pats, — Uns sacīja saviem pavado­ņiem. — Sekojiet man iztālēm, kamēr ieraudzīsiet ugunskuru. Uguns ļaudis mani nenotvers. Viņi nevar pa­skriet tik ātri!

No jauna iznācis līdzenumā, Uns pārliecinājās, ka uguns ļaudis ir turpat, kur bijuši. Trīs no viņiem, paslē­pušies starp granīta bluķiem, vēroja apkārtni, bet pā­rējie bija apmetušies visapkārt ugunskuram. Visi viņi bija bruņojušies ar cirvjiem, šķēpiem un akmeņiem.

Ieraudzījuši Unu, ienaidnieki iekaucās kā dhoļi. Bar­vedis, savicinājis šķēpu, deva zīmi uzbrukumam.

Ulamrs sāka soļot gausāk. Viņš labi saprata, ka par uzbrukumu nav ko domāt.

— Ja jūs atlaidīsiet Vao, — viņš kliedza, — mēs ļau­sim jums atgriezties uz jūsu medību apgabaliem!

Protams, uguns ļaudis nesaprata Una vārdus, bet viņa žesti, vienādi visiem pirmatnējiem cilvēkiem, skaidri rādīja, ka ulamrs prasa atdot gūstekni.

Par atbildi atskanēja rupji smiekli. Uguns ļaužu bar­vedis sagrāba Vao aiz matiem un, apdullinājis ar dūres sitienu, notrieca sievieti pie zemes. Pēc tam, rādīdams uz nekustīgo gūsteknes ķermeni, ugunskuru un saviem žokļiem, viņš lika saprast, ka uguns ļaudis gatavojas Vao izcept un apēst…

Uns metās uz priekšu kā leopards. Uguns ļaudis pa­slēpās aiz granīta bluķiem.

Pa to laiku piesteidzās arī Zurs. Kad abi jaunekļi bija pienākuši ienaidniekiem iesma sviediena attālumā, Ze­mes dēls sacīja:

— Lai Uns iet uz labo pusi! Tad daži no tiem, kuri slēpjas starp akmeņiem, kļūs redzami.

Ulamrs apmeta ap ugunskuru plašu loku. Divi uguns ļaudis, ko viņš bija pamanījis, mēģināja paslēpties, bet gaisā nosvilpa iesms, un pāri līdzenumam aizskanēja žēlabains kliedziens.

Savukārt arī Zemes dēls svieda iesmu. Ievainots gurnā, pie zemes pakrita otrs karavīrs.

— Uguns ļaudīm tagad ir trīs ievainotie! — Uns iekliedzās uzvaras priekā.

Negaisa padebešu melnā siena rietumos slējās aizvien augstāka. Mēness paslēpās necaurredzamajā mākoņu segā, un apkaimi apgaismoja tikai dziestošā ugunskura vājie atspulgi un apžilbinošie zibeņu uzliesmojumi. Uguns ļaudis, tumsā kļuvuši neredzami, bija pasargāti no šķēpiem un iesmiem. Tiklab Uns un Zurs, kā arī visi meža ļaudis saprata, cik neprātīgi būtu uzbrukt ienaid­niekiem, kas paslēpušies tumsā starp akmens blu­ķiem …

Negaisa noslēpumainajā gaitā uz brīdi iestājās pār­traukums. Vējš aprima, bet pērkona grāvieni vēl nebija dzirdami. Dzīvnieki, paslēpušies meža biezoknī, neiz- dvesa nevienu skaņu. Bet tad negaisa mākoņi ieaurojās kā satracinātu bifeļu bars, un pirmās smagās lietus lā­ses sāka krist lejup.

Niknums sagrāba cilvēkēdājus: viņu ugunij draudēja briesmas. Pītajos sprostos viņi nevarēja pasargāt savu uguni no lietus gāzes.

Barvedis pusbalsī deva pavēli, un uguns ļaudis, spalgi gaudodami, metās uzbrukumā. Četri no viņiem, to skaitā divi ievainotie, gāzās virsū Zuram un meža ļaudīm, bet plecīgais barvedis un pats spēcīgākais no karavīriem — Unam. Divi iesmi nosvilpa gaisā, pēc tam vēl divi, bet tumsa un ienaidnieku straujās kustības neļāva tiem sa­sniegt mērķi. Vēlēdamies iegūt laiku šķēpu mešanai, Uns atkāpās uz upes pusi, bet Zurs un meža ļaudis — uz mežmalu.

Tomēr uz labu laimi biezajā tumsā sviestie šķēpi tikai viegli ieskrambāja ienaidniekus. Uguns ļaudis, uzvaras priekā kliegdami, skrēja aizvien ātrāk. Uns joprojām atkāpās uz upes pusi, bet Zurs un meža ļaudis jau bija sasnieguši mežmalu, kad šausmīga lietus gāze kā tūkstoš kalnu strauti sāka šļākties lejup no debesīm. Ugunskurs dzisa, mezdams visapkārt drebošu blāzmu. Gurnā ievai­notais karavīrs bija palicis nometnē viens pats, lai pa­slēptu pītos sprostus ar dārgo uguni zem akmens blu­ķiem.

Ienaidnieki aplenca Zuru un viņa cīņasbiedrus. Jau­neklis ar tumšajām acīm, šausmās kļuvis gluži bez prāta, grasījās paslēpties milzīga ozola zaros, bet ienaid­nieka cirvja sitiens pāršķēla viņam galvaskausu … Ra un Plecīgais vīrišķīgi atvairīja uzbrukumu ar rungām, ko viņiem bija pataisījis Uns. Zemes dēls ar cirvja sitienu noguldīja pie zemes plecā ievainoto cilvēkēdāju, bet otrs, piesteidzies no muguras, sagrāba Zuru pie kakla un nogāza viņu gar zemi.

Pamanījis, ka atstatums starp viņu un uzbrucējiem nepārsniedz piecpadsmit soļus, Vērša dēls metās uz priekšu. Trīs milzīgos lēcienos viņš sasniedza ienaidnie­kus un klupa viņiem virsū ar savu šausmīgo rungu. Pir­mais zvēliens pārlauza kādu šķēpu, otrais sašķaidīja galvaskausu. Cilvēkēdāju barvedis un ulamrs sastapās aci pret aci — divi milzeņi, sagatavojušies cīņai uz dzīvību un nāvi. Barveža stāvs atgādināja lāci un meža kuili; viņa ķermeni klāja bieza, rūsgana spalva, acis ugunīgi kvēloja kā meža zvēram . . .

Garš un slaids, platiem pleciem un izrieztām krūtīm, kas nelīdzinājās neviena dzīvnieka krūtīm, stingri stāvē­dams uz savām slaidajām, taisnajām kājām, Uns abām rokām turēja masīvo rungu. Viņa pretinieks bija apbru­ņots ar smagu, ļoti asu ebenkoka šķēpu, kas spēja iz­urbties cauri krūtīm un sadragāt kaulus.

Pirmais zvēla cilvēkēdājs, bet viņa šķēps tikai viegli ieskrambāja ulamra roku. Uns savukārt nolaida savu smago rungu, bet tā atsitās pret zemi: ienaidnieks, nikni rēkdams, paspēja atlēkt sānis. Viņa platajā sejā atspo­guļojās izsmiekls un nežēlīgs, asinskārīgs niknums.