Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

—Vērša dēls un Zemes dēls ir meža ļaužu sabied­rotie!

Izdzirduši ulamra pērkondimdošo balsi, bēgļi atska­tījās un kaut ko nomurmināja, draudoši vicinādami ro­kas. Pēc tam viņi no jauna grasījās bēgt, bet šajā brīdī krastā līdzās Unam parādījās Ra un kaut ko uzsauca sa­viem ciltsbrāļiem. Viņš rādīja uz Unu un pēc tam pie­spieda abas rokas pie krūtīm. Viņam atbildēja spiedzīgu, nesaskanīgu balsu koris un nemitīgi žestikulējošas rokas. Bēgļi varēja redzēt tumsā un tāpēc skaidri atšķīra ulamra un Ra sejas un augumus. Savukārt Ra nepalaida garām nevienu no savu ciltsbrāļu vārdiem un žestiem.

Kad krastā parādījās Zurs un Vao, meža ļaudis sacēla neiedomājamu brēku. Pēc tam pēkšņi iestājās klusums.

— Kā spalvainajiem ļaudīm izdevies tikt pāri pur­vam? — Uns izbrīnījies vaicāja.

Zurs pagriezās pret Vao un centās ieskaidrot viņai jautājuma jēgu. Sieviete iesmējās un, satvērusi Vērša dēlu aiz rokas, vilka viņu sev līdzi uz kreiso pusi. Šeit caurspīdīgajā ūdenī viņš ieraudzīja aizstiepjamies no krasta pelēcīgu celiņu. Vao, pamājusi viņam, sāka so­ļot pa šo taku. Ūdens sniedzās viņai tikai līdz ceļgaliem; sieviete ātri aizgāja pa zemūdens taku līdz viņam kras­tam. Uns bez- vilcināšanās sekoja sievietei. Ra nāca aiz viņa, un Zurs noslēdza šo gājienu.

Dažus mirkļus meža ļaudis palika sastinguši stāvam. Pēc tam viņus no jauna sagrāba bailes. Viena no sievie­tēm metās bēgt, un citi meža ļaudis sekoja viņas piemē­ram. Ra griezīgā balsī kaut ko uzsauca nopakaļ bēg­ļiem. Viens no vīriešiem, pats plecīgākais un druknā­kais, pārstāja bēgt pirmais; tad cits pēc cita apstājās arī pārējie.

Kad Uns izkāpa krastā, no jauna sākās panika, tomēr tā drīz beidzās. Ra, iznācis no ūdens, aizsteidzās garām ulamram un metās pie savējiem. Plecīgais vīrs viņu gaidīja. Visi meža ļaudis vēroja milzīgo ulamra augumu. Tie, kuriem bija gadījies agrāk redzēt uguns ļaudis, ne­varēja atcerēties viņu vidū tāda milzeņa. Bēgļu bailēs izvalbīto acu priekšā iznira nesaudzīgas iznīcināšanas ainas, un drebuļi skrēja pa viņu miesām. Bet, tā kā Ra, izmisīgi žestikulēdams, visu laiku kaut ko dedzīgi skaid­roja, meža ļaudis pamazām nomierinājās. Uns pagājās dažus soļus uz priekšu. Plecīgais vīrs neviļus pakāpās atpakaļ, tomēr ļāva ulamram uzlikt roku uz sava pleca. Zurs, pa to laiku pārbridis pāri purvam, māja meža ļau­dīm draudzīgas zīmes, ko viņam bija iemācījusi Vao.

Un tad šo nabaga vārgo radījumu sirdīs iekvēlojās līksms prieks un varbūt arī neskaidrs lepnums, iedomā­joties par draudzību ar tādu milzeni, kas bija daudz spēcīgāks par viņu visniknākajiem un briesmīgākajiem ienaidniekiem. Sievietes griezās atpakaļ pirmās. Viņas pieskrēja pie Una un sastājās ap viņu un Plecīgo ciešā lokā.

Milzīgais ulamrs iesmējās skaļiem un laimīgiem smiekliem, priecādamies, ka beidzot pēc tik ilga laika, kas aizvadīts tālu no savas cilts nometnes, sastapis cil­vēkus.

3. nodaļa uguns ļaudis

Vairākas nedēļas Uns un Zurs kopā ar jaunajiem drau­giem klejoja pa mežu. Dzīve bija viegla un tīkama. Meža ļaudis bez jebkādām pūlēm sameklēja biezokņos avotus un strautus, izraka no zemes ēdamas saknes vai arī mie­lojās ar sago palmas stumbra garšīgo serdi, bet plēsoņu tuvošanos sajuta jau no tālienes.

Vakarā, sēdēdami pie ugunskura, viņi sajuta īstu baudu, būdami patiesi drošībā. Tagad meža ļaudis vairs nebaidījās no nikno zvēru uzbrukuma. Uns un Zurs sa­viem jaunajiem biedriem pataisīja smagas rungas un asus akmens cirvjus. Drīz vien meža ļaudis iemācījās diezgan veikli rīkoties ar tiem un milzīgā ulamra va­dībā varēja stāties pretim jebkuram plēsonim. Bezgalīgā padevība, ko šie vājie radījumi izjuta pret Vērša dēlu, bija gandrīz pielīdzināma dievināšanai. Nelielie meža ļaudis sajūsmā aplūkoja Una spēcīgo augumu un mus­kuļotās rokas; ulamra pērkondimdošā balss izraisīja viņos neaprakstāmu sajūsmu. Vakaros, kad uguns sar­kanie atspulgi dejoja starp meža zālēm un meta atblāzmu uz augstajām, zaļajām zaru velvēm, meža ļaudis, līksmi sasaukdamies, pulcējās ap Vērša dēlu. Viss, ar ko uguns cilts ļaudis šos radījumus biedēja, tagad, gluži otrādi, iedvesa viņos drošības sajūtu. Arī Zura klātbūtne vi­ņiem likās gandrīz tikpat patīkama. Meža ļaudis jau vairākkārt bija varējuši pārliecināties par Zemes dēla atjautību un zināja, ka spēcīgais ulamrs aizvien uz­klausa viņa padomus. Zurs labāk par Unu saprata meža ļaužu žestus un neskaidro valodu. Tomēr Zuru meža ļau­dis mīlēja vairāk kā sev līdzīgu, turpretim Unu viņi die­vināja kā augstāku būtni.

Bet, jo tālāk mazais ļaužu pulciņš virzījās uz dienvi­diem, jo meža cilvēki sāka izrādīt kaut kādu dīvainu ne­noteiktību, kas līdzinājās bailēm. Vao paskaidroja, ka viņi tuvojoties meža malai. Plakankalne pamazām kļuva zemāka un klimats — karstāks. Parādījās ban- jani, palmas, bambusi, liānas un citi tropu augi.

Kādu pēcpusdienu viņi bija nonākuši gandrīz verti­kālas kraujas malā. Dziļi lejā zem kājām šaurā klinšu aizā mutuļoja nevaldāms strauts. Pretējā krastā slējās tikpat stāva krauja, bet tā bija krietni zemāka par to, uz kuras stāvēja ļaudis. Aiz upes līdz pašam apvārsnim aizstiepās nepārredzama savanna ar koku un krūmu saliņām.

Meža ļaudis, paslēpušies krūmos, sasprindzināti vēroja pretējo krastu. Zurs, izjautājis Vao, teica Vērša dēlam:

— Tā ir uguns ļaužu cilts zeme!

Uns naidīgā ziņkārē pameta skatienu uz savannas pusi.

Zurs piebilda:

— Kad uguns ļaudis atnāk uz mežu, viņi nokauj meža ļaudis un pēc tam apēd viņus gluži kā briežus vai anti­lopes.

Ulamru sagrāba niknums. Viņš atcerējās nežēlīgos cil­vēkēdājus kzammus, kam Nao kādreiz bija nolaupījis uguni.

Šī vieta bija ļoti izdevīga apmetnei. Granīta klintī melnēja dziļa ala, kuras ieeju varēja viegli aizsargāt pret ienaidniekiem. Alas priekšā atradās atklāts lau­kumiņš. Te varēja sakurt ugunskuru. Bieza koku siena padarīja to neredzamu no pretējā krasta. Uns un Zurs ar meža ļaužu palīdzību sāka aizkraut alas ieeju, un pret vakaru aizsprosto jums jau varēja izturēt kā četrkājaino, tā arī divkājaino ienaidnieku uzbrukumu.

Vērša dēls gluži apmierināts aplūkoja paveikto darbu un teica:

— Uns, Zurs un meža ļaudis tagad ir stiprāki par uguns ļaudīm!

Un viņš smējās savus skaļos, uzvaras prieka pilnos smieklus, kam tūliņ piebalsoja arī visi pārējie.

Rietošās saules sarkanais disks spoguļojās kalnu strauta straujajos ūdeņos. Mākoņi kvēloja teiksmainās ugunīs. Pēc tam krāsas kļuva nespodras, un ugunskura liesmu mēles tumstošajā krēslā cilvēkiem šķita brīnišķī­gas. Spirgtais vējš uzpūta spožas liesmas, sausie zari līksmi sprakšķēja, un dzirksteles šāvās augstu pret tum­šajām debesīm. Vakariņām uz uguns cepās vesels brie­dis. Zura uzraudzībā meža ļaudis cepa uz plakaniem ak­meņiem pupas, saknes un sēnes.

Mielasts jau tuvojās beigām, kad Ra, kas sēdēja tuvāk kraujai nekā citi, pietrūkās kājās, kaut ko neskaidri murminādams. Ar roku viņš rādīja uz pretējo krastu.

Uns un Zurs izspraucās cauri biezoknim pie pašas kraujas malas, paraudzījās pa zaru starpu un neviļus nodrebēja: pa kreisi no viņu apmetnes pretējā krastā spīguļoja uguntiņa .. . Drīz ugunskurs iedegās spēcīgāk un sarkanas liesmu mēles uzvijās augstu pret naksnīga­jām debesīm. Sarkanīgi dūmi klājās pār zemi. Liesmas auga un pletās plašumā, kliedēdamas tumsu. To atspulgi apgaismoja savannu tālu visapkārt. Varēja saredzēt, ka apkārt ugunskuram rosās cilvēki; trīsošajā gaismā viņu silueti šķita gan melni, gan vara sarkani.