Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

— Meža ļaudis nav tālu, — viņš teica. — Viņi vēl nav gājuši pāri klajumam.

Jaunie karavīri no jauna traucās uz priekšu. Viņu sirdis sita strauji, viņi rūpīgi vēroja katru koku puduri, katru krūmu savā ceļā. Nogājis trīs vai četrus tūkstošus soļu, Uns apstājās un, norādīdams uz mastikas koku bie­zokni, pusbalsī teica:

— Viņi ir tur!

Trīsas pārņēma abus jaunekļus. Viņi nekā nezināja par pretinieku, nezināja, cik tas spēcīgs. Uns zināja tikai to, ka viņu ir divi! Ja meža ļaudīm nav ieroču metēju iesmu sviešanai, priekšrocības būs ulamra un vaha pusē.

— Vai Zurs ir gatavs kauj ai? — Uns vaicāja draugam.

— Zurs ir gatavs . . . Bet vispirms vajadzētu pamēģi­nāt, vai ar meža ļaudīm nevar noslēgt draudzību, kā cil­vēki bez pleciem kādreiz iedraudzējās ar ulamriem.

— Toreiz abām ciltīm bija kopējs ienaidnieks — rūs­ganie punduri!

Uns pagājās uz priekšu, tāpēc ka vēlējās pats atvairīt pirmo triecienu. Bailes par biedra dzīvību dzina viņu pretim nezināmajām briesmām.

Tuvojušies mastikas koku pudurim simt soļu attā­lumā, jaunie karavīri gausi apmeta līkumu apkārt bie­zoknim, reižu reizēm labu brīdi apstādamies un uzma­nīgi vērodami katru spraugu zaļajos brikšņos. Tomēr aiz necaurredzamo plato lapu juma viņi nespēja saska­tīt nekā dzīvām būtnēm līdzīga.

Zaudējis pacietību, ulamrs skaļi iekliedzās:

— Meža ļaudis domā, ka viņi ir noslēpušies, bet Uns un Zurs ir atklājuši viņu paslēptuvi. Uns un Zurs ir spē­cīgi . . . Viņi ir uzvarējuši mahairodu un nosituši tīģeri!

Zaļais biezoknis klusēja. Neviena skaņa neatlidoja par atbildi — neviena skaņa, atskaitot viegla vēja šalk­šanu, mušu sīkšanu un kāda meža putniņa tālo dziesmu.

Uns no jauna skaļā balsī sauca:

— Ulamru cilts ļaudīm ir oža kā šakāļiem un dzirde kā vilkiem! Divi meža cilvēki slēpjas starp mastikas kokiem!

Bailes, piesardzība vai viltība joprojām piespieda sve­šiniekus ciest klusu.

Uns grasījās sviest iesmu. Tomēr padomājis viņš no­grieza vairākus tievus zariņus un notrauca tiem lapas. Zurs sekoja viņa piemēram.

Pabeiguši darbu, viņi nesteidzās kaut ko uzsākt. Zurs, kā aizvien, uzskatīja par labāku nogaidīt; pat Uns jutās nedrošs. Tomēr doma par nezināmajām draudošajām briesmām kļuva ulamram nepanesama. Viņš ielika vienu no sagatavotajiem zariņiem ieroču metējā un rai­dīja to biezoknī. Zariņš pazuda biezajās lapās.

Trīs reizes jaunie karavīri svieda zariņus. Ceturtajā reizē biezoknī atskanēja dobjš brēciens, zari pašķīrās un no mastikas koku pudura iznāca dīvaina spalvaina būtne.

Šis radījums, tāpat kā Uns un Zurs, turējās uz pakaļ­kājām; viņa mugura bija izliekta lokā, pleci, gandrīz

tikpat šauri kā Zuram, stipri noliekti uz priekšu. Krūtis iz- rieztas uz āru asā leņķī kā sunim, rokas likās īsākas nekā pērtiķim. Masīvo galvu ar milzīgiem žokļiem un zemu, slīpu pieri rotāja smai­las ausis, kas atgādināja tik­lab šakāļa, kā arī cilvēka ausis. Šaura garu matu josla aizstiepās no pieres līdz pa­kausim, izveidojot galvvidū kaut ko līdzīgu suseklim, kam apkārt stāvus slējās īsi, reti spalvu kumšķi. Šis radī­jums bija kalsns un musku­ļains, augumā īsāks par ulam- riem, bet garāks par rūsga­najiem punduriem. Nācējs rokās turēja asu, šķautnainu akmeni.

Dažus mirkļus viņa apaļās acis ar bailēm un naidu raudzījās uz jaunajiem karavīriem; pieres āda bija sa- vilkusies krunkās.

Uns un Zurs uzmanīgi aplūkoja nepazīstamo un vē­roja viņa kustības. Izgaisa pēdējās šaubas — šis radī­jums katrā ziņā bija cilvēks. Uz akmens, ko turēja ro­kās svešinieks, varēja manīt rupjas apstrādes pēdas. Meža cilvēks turējās uz kājām daudz taisnāk nekā zil- spalvainie ļaudis, un visās viņa kustībās un izskatā va­rēja noģist kaut ko neapšaubāmi cilvēcisku …

Zurs joprojām stāvēja noraizējies, bet milzīgais ulamrs, salīdzinājis svešinieka ieroci ar savu smago rungu, iesmiem, šķēpu un cirvi un savu vareno au­gumu — ar meža cilvēka nepievilcīgo, drukno stāvu, uz­skatīja savu pārākumu par neapstrīdamu. Viņš paspēra dažus soļus uz mastikas koku pudura pusi un skaļi uz­sauca:

— Vērša dēls un Zemes dēls netaisās nogalināt meža cilvēku!

Viņam atbildēja aizsmakusi, lāča rūkšanai līdzīga

balss, kurā tomēr neskaidri varēja nojaust cilvēka valo­das skaņas. Tūliņ atskanēja ari cita — mazliet spalgāka balss. No zaļo zaru biezokņa iznira otrs — vēl vājāks radījums, šaurām krūtīm, apaļu vēderu un līkām kājām. Sieviete, bailēs izvalbījusi acis un pavērusi muti, raudzī­jās uz jaunajiem karavīriem.

Uns sāka smieties. Viņš rādīja meža ļaudīm savus ieročus, pacēla milzīgo roku ar spēcīgajiem muskuļiem un teica:

— Vai vīrietis un sieviete ar garajiem matiem spēj stāties pretim Vērša dēlam?

Una smiekli pārsteidza svešiniekus un, acīm redzot, mazināja viņu bailes. Trulajās meža cilvēku sejās ieplaiksnījās ziņkāre.

Zurs sacīja laipnā balsī:

— Kāpēc spalvainie ļaudis nenoslēdz savienību ar ulamru un vahu? Mežs ir liels, un medījuma gana . . .

Viņš zināja, ka meža ļaudis nevar saprast teiktos vār­dus, bet, tāpat kā Uns, nešaubīgi ticēja, ka cilvēka valo­dai piemīt varens spēks. Un viņš nekļūdījās: spalvainie radījumi ieklausījās viņa vārdos ar ziņkāri, kas pama­zām pārauga uzticībā …

Zemes dēls apklusa, bet meža ļaudis vēl joprojām stā­vēja, mazliet salīkuši; pēc tam sieviete izdvesa dažas neskaidras skaņas, kurās arī varēja nojaust cilvēka va­lodas ritmu. Uns no jauna iesmējās un, nosviedis iero­čus zemē, ar zīmēm rādīja, ka netaisās tos laist darbā. Arī sieviete iesmējās aizsmakušiem rīkles smiekliem, kam vīrietis neveikli piebalsoja.

Pēc tam Uns un Zurs devās uz mastikas koku pusi, pa­ņēmuši līdzi tikai rungas. Viņi gāja lēnītiņām, bieži ap­stādamies. Meža ļaudis trīcēdami vēroja viņu kustības. Svešinieki divas reizes grasījās bēgt projām, bet ulamra smiekli katru reizi noturēja viņus uz vietas. Beidzot visi četri bija divu soļu attālumā cits no cita.

Šis bija izšķirošs, satraukuma pilns mirklis. Neuzticība un bailes ar jaunu spēku pārņēma meža ļaudis. Vīrietis instinktīvi pacēla roku ar aso akmeni, bet Uns no jauna sāka smieties un pastiepa uz priekšu savu milzīgo rungu:

— Ko spalvainā cilvēka mazais akmens var iespēt pret lielo rungu?

Zemes dēls savukārt nesteigdamies ierunājās:

— Uns un Zurs nav ne lauvas, ne vilki!

Pamazām meža ļaudis nomierinājās. Un no jauna sie­viete spēra pirmo soli. Viņa bikli pieskārās pie Zura ro­kas, šļupstēdama kaut kādus neskaidrus vārdus. Tā kā turklāt nenotika nekas briesmīgs, sieviete galīgi pārlie­cinājās, ka ne viņai, ne viņas pavadonim nāve nedraud.

Zurs pasniedza vīrietim gabalu kaltētas gaļas, ko tas kāri apēda. Uns pacienāja sievieti ar ēdamām saknēm.

Drīz vien visi četri jutās tik tuvi draugi, it ka būtu pavadījuši kopā jau ilgus mēnešus.

Ugunskurs nebiedēja meža cilvēkus. Viņi ziņkārīgi vēroja, kā liesmas aprij sausos zarus, un drīz vien pie­rada pie uguns siltās dvašas.

Pret vakaru sāka pūst dzestrs vējš. Debesis bija skaid­ras un dzidras; dienu sasilusī zeme ātri atdzisa, it kā cenzdamās atdot savu siltumu tālajām zvaigznēm.

Uns un Zurs priecājās, raugoties, kā viņu jaunie biedri sildās, aptupušies pie kvēlojošā ugunskura. Šī aina jaunajiem karavīriem atgādināja ulamru nometnē aizvadītos vakarus.