Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Pamazām visi meža ļaudis sapulcējās apkārt Unam. Uzmanīgi pašķīruši biezos zarus, viņi zvērojošām acīm vēroja savu mūžseno ienaidnieku rosīšanos, laiku pa lai­kam nodrebēdami aiz bailēm. Paši vecākie atcerējās panisko bēgšanu cauri biezajam mežam, ar šķēpiem vai akmens cirvjiem zvēriski nogalināto ciltsbrāļu līķus . ..

Kad uguns ļaužu sārts bija iededzies pilnā spēkā, Uns varēja pavisam pamatīgi apskatīt ienaidnieku nometni. Viņš ieraudzīja, ka uguns ļaudis uzsprauduši uz asām nūjām gaļas gabalus un cep tos uz kvēlojošām oglēm. Ienaidnieku bija septiņi — visi vīrieši. Droši vien tā bija mednieku vienība — tāda pati, kādas sūtīja dau­dzas pirmatnējās ciltis — gan kzammi, gari rūsganie punduri, gan paši ulamri, bet agrākos laikos arī vabi, cilvēki bez pleciem.

Viens no medniekiem apdedzināja uz uguns koka šķēpa smaili, lai padarītu to cietāku. Šķita, uguns ļaudis nemaz nenojauš, ka otrā krastā aiz upes deg cits uguns­kurs. Viņu apmešanās vieta atradās zemāk par Una un

Zura nometni, turklāt biezi saaugušie koki te izveidoja ap ugunskuru gandrīz pilnīgi necaurredzamu aizsegu. Tomēr Uns drīz vien atskārta, ka uguns ļaudis tomēr kaut ko ir pamanījuši: laiku pa laikam gan viens, gan otrs mednieks pagrieza galvu uz kraujas pusi un vērīgi raudzījās uz augšu.

— Viņi redz mūsu ugunskura atblāzmu! — noskārta Zurs.

Viņš brīnījās, ka ienaidnieki izturas tik mierīgi. Droši vien uguns ļaudis domāja, ka alā apmeties cits viņu cilts mednieku pulciņš. Zurs sāka izjautāt Vao. Viņa pamāja ar roku vispirms augšup pret straumi, pēc tam lejup pa straumi un paskaidroja, ka tuvumā nekur neesot brasla, ^straume esot tik strauja un brāzmaina, ka ne cilvēks, ne zvērs nevarot tai pārpeldēt. Vajagot iet visu nakti līdz rītam, lai sasniegtu ienaidnieka nometni. Tātad kādu laiciņu abas puses varēja justies pilnīgā drošībā.

Uns vēl ilgi vēroja šos radījumus, kas dzīves veida un attīstības pakāpes ziņā bija tuvāki ulamriem nekā meža ļaudīm un turklāt lielā mērā atgādināja ulamru cilts sensenos ienaidniekus — nežēlīgos cilvēkēdājus kzammus. Par spīti attālumam, kas šķīra abas nometnes, Vērša dēls skaidri redzēja uguns ļaužu līkās kājas un garos vidukļus, bet nespēja pietiekami skaidri saskatīt viņu galvas, kas šķita vēl masīvākas nekā kzammiem, ar spēcīgiem žokļiem un milzīgiem uzacu lokiem.

— Uguns ļaudis šonakt mums neuzbruks, — viņš bei­dzot ierunājās. — Vai viņi uzdrošināsies uzbrukt mums rīt?

Spēcīgā ulamra vīrišķīgā sirds neizjūta nekādas bai­les, iedomājoties par gaidāmo kauju. Viņš ticēja uzva­rai. Lai arī meža ļaudis ir vājāki par saviem pretinie­kiem, toties viņu ir krietni vairāk. Bez tam Vērša dēls paļāvās uz savu spēku un Zura viltību. Viņš jautāja:

— Vai uguns ļaužu ciltij ir šķēpi un iesmi?

Zurs no jauna griezās pie Vao. Kādu brīdi sieviete pū­lējās izprast jautājuma jēgu, pēc tam savukārt sāka iz­taujāt pašu vecāko no savas cilts ļaudīm.

— Viņi sviež akmeņus, — Zurs teica, kad beidzot bija izpratis meža ļaužu juceklīgos vārdus un žestus.

— Un neprot iegūt uguni! — uzvaras priekā iesaucās Vērša dēls.

To teikdams, viņš norādīja uz divām mazām ugunti­ņām, kas mirgoja mazliet attālāk no lielā ugunskura. Ja iznīcinātu šo uguni, tāpat kā ienaidnieki kādu reizi nogalināja ulamru uguni (toreiz, kad Nao vēl nebija no vahu cilts uzzinājis uguns iegūšanas noslēpumu), uguns ļaudis būtu spiesti atgriezties pie saviem ciltsbrā­ļiem …

Nakts pagāja mierīgi. Uns, palicis sardzē pirmais, viegli varēja novērot visu, ko dara ienaidnieks, jo mē­ness tovakar rietēja vēlāk nekā iepriekšējā naktī. Kopā ar ulamru, cits citu nomainīdami, palika nomodā arī divi no meža ļaudīm.

Kad pēc pusnakts savukārt sardzē stājās Zurs, mēness jau bija paslēpies aiz apvāršņa. Ugunskurs viņā krastā pamazām dzisa, mezdams visapkārt tikai vājus atspul­gus. Visi ienaidnieka karavīri gulēja, vienīgi sargs bija nomodā. Varēja redzēt, kā viņa ēna puskrēslā slīd no vienas puses uz otru. Drīz vien Zurs vairs nespēja atšķirt sargkareivja kustības, turpretim Ra modrās acis joprojām varēja novērot ienaidnieku, par spīti attālu­mam un biezajai tumsai…

Gausi ritēja nakts stundas. Debess spīdekļu miriādes lēni virzījās uz rietumiem; citi zvaigznāji nemitīgi iznira pie apvāršņa austrumu pusē un cēlās aizvien augstāk pret zenītu. Tikai viena vienīga sarkana zvaigzne ne­kustīgi spulgoja ziemeļos. Pirms pašas rītausmas bieza migla, celdamās nb upes, pamazām ietina visu pretējo krastu.

Uguns ļaužu nometne vairs nebija saskatāma.

Bija jau uzaususi gaisma, bet migla vēl joprojām ne- izklīda. Tikai pa brīdim rītausmas vēja pūsma pašķīra to, un rīta saules stari pamazām izklīdināja biezo, balto plīvuru. Pretējā krasta aprises iezīmējās aizvien skaid­rāk. Vispirms no miglas iznira koku galotnes, pēc tam skatienam lēnām pavērās krasta krauja …

Žēlabains brēciens izlauzās pār meža ļaužu lūpām. Ienaidnieku pulciņa viņā krastā vairs nebija.

Tikai pelnu kaudze un dažas apdegušas pagales no­rādīja vietu, kur viņi bija pārlaiduši nakti.

4. nodala

neredzamais ienaidnieks

Lielu daļu dienas Uns un Zurs kopā ar visiem meža ļaudīm pavadīja, nocietinādami savu patvērumu un cenzdamies padarīt to nepieejamu. Tie līdzekļi, kas varēja pasargāt alu no plēsīgajiem zvēriem, bija gluži nepietiekami pret divkājainajiem ienaidniekiem. Plē- soņi taču galu galā vienmēr aiziet projām, bet ulamrs un cilvēks bez pleciem labi zināja, ka kzammi un rūsganie punduri bija aplenkuši savus ienaidniekus ne­dēļām ilgi.

Pēcpusdienā mednieki nogalināja vairākas antilopes, kuru gaļu izžāvēja uz uguns. Meža ļaudis salasīja daudz ēdamu augu.

Skarbie dzīves apstākļi bija iemācījuši pirmatnējos cilvēkus būt aizvien modriem. Par laimi, viņu patvērums bija izraudzīts tik izdevīgi, ka ienaidnieki nevarēja tam tuvoties nemanīti. Dienvidos pieejas alai aizsprostoja upe un kraujās krasta klintis, austrumos pletās plašs klajums, rietumos — nepārejams purvs.

Ienaidnieki varēja uzbrukt tikai no meža puses, kas sākās tūliņ aiz alas ziemeļu pusē. Tomēr arī šeit starp mežmalu un alas ieeju atradās klajš lauks, ko aplenktie varēja labi novērot.

Tātad ienaidnieks nevarēja pēkšņi pārsteigt Unu un viņa sabiedrotos. Lai tiktu līdz viņu patvērumam, uguns ļaudīm vajadzētu noskriet piecsimt līdz deviņsimt soļu pa klaju lauku, kur tos sagaidītu iesmi un šķēpi.

Līdz pašam vakaram nekāda aizdomīga smaka nelie­cināja par ienaidnieka tuvošanos. Krēslā meža ļaudis, izvērsušies ķēdē, izlūkoja alas apkārtni. Uns uzkāpa vis­augstāko klinšu virsotnēs. Tomēr uguns ļaudis nekur nebija manāmi. Ja arī viņi kaut kur slēpās, tad uzskatīja par labāku turēties krietnā attālumā.

Pamazām Uns atguva parasto paļāvību saviem spē­kiem.

— Uguns ļaužu bija tikai septiņi, — viņš teica Zuram. — Viņi ir aizgājuši.

Ulamrs gribēja vēl piebilst, ka, ieraudzījuši prāvu ugunskuru, uguns ļaudis droši vien baidījušies uzdurties lielam, kaujas spējīgam karavīru pulkam un atkāpušies. Tomēr Zurs joprojām bija noraizējies.

— Ja uguns ļaudis nav atnākuši tūlīt, — viņš atbil­dēja Unam, — tas nozīmē, ka viņi devušies pēc palī­giem.

— Viņu cilts nometne ir tālu! — ulamrs bezrūpīgi no­teica. — Kādēļ lai viņi grieztos atpakaļ?