Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Spēki bija pārāk nevienlīdzīgi, un cīņa šķita neiedo­mājama. Jebkurš cits ulamrs — atskaitot Nao un Unu — šādos apstākļos būtu atteicies no tālākas vajāšanas. To­mēr jūtas, spēcīgākas pat pašsaglabāšanās instinktu, mu­dināja Unu soļot tālāk. Viņš paļāvās uz savām kājām, kas bija tikpat žiglas kā mežēzeļiem. Uguns ļaudis ar savām īsajām kājām nekad viņu nepanāks!

Otrā pakaļdzīšanās diena gāja uz galu. Te pēkšņi pē­das pazuda! Uns tās pazaudēja, brizdams pāri kādai upītei.

Jaunais karavīrs ilgi bez sekmēm meklēja pazaudētās pēdas. Jau sen bija satumsis vakars, bet Vērša dēlam jo­projām neizdevās tās atrast vai saost uguns ļaudis. Uns gāja pa klaju lauku; te plašas pļavas mijās ar nelielām birzītēm. Pēkšņi Ulamra nāsīs iesitās smaka, ko at­nesa spirgtais vējš. Tā, bez šaubām, bija uguns ļaužu smaka, bet Unam nezin kāpēc šķita, ka viņš jūt kaut kādu atšķirību. Turklāt nekas neliecināja par Zura klāt­būtni.

Uns piesardzīgi zagās cauri biezajiem krūmiem un bambusu biezokņiem, pieplacis pie zemes, aizrāpoja pāri lielai norai un negaidot nokļuva līdzās tiem, kuru pēdas dzina . . . Cilvēka balss skaņas lika viņam nodrebēt. Divi drukni stāvi pēkšņi izauga jaunekļa priekšā. Uns nebija laikus atklājis, ka cilvēki ir tik tuvu, jo vējš nesa smaku uz pretējo pusi.

Viņu pamanīja. Vajadzēja gatavoties kaujai. Diezgan augstu pacēlies mēness spoži apgaismoja abus stāvus, un ulamrs izbrīnījies ieraudzīja nevis vīriešus, bet gan sie­vietes. Sievietes — maza auguma, īsām kājām un pla­tām sejām kā uguns ļaudīm — bija apbruņotas ar sma­giem un gariem šķēpiem.

Ulamru cilts sievietes nenēsāja ieročus. Kaut arī Uns bija sastapis starp meža ļaudīm dažas sievietes, kas spēka un drosmes ziņā gandrīz līdzinājās vīriešiem, viņš tomēr brīnījās, redzot šīs svešinieces izslējušās tik drau­došā pozā. Jauneklis pats nejuta pret viņām nekāda naida.

— Uns nav atnācis šurp, lai nogalinātu sievietes, — viņš miermīlīgi sacīja.

Sievietes ieklausījās svešās balss skaņās, un viņu nik­numā saviebtās sejas pamazām kļuva maigākas. Vēlēdamies pavisam nomierināt sievietes, milzīgais ulamrs sāka smieties. Pēc tam viņš lēnām tuvojās svešiniecēm, vilkdams rungu pa zemi. Viena no sievietēm kāpās at­pakaļ, pēc tam metās sānis, un tad abas svešinieces sāka bēgt, vai nu izbijušās, vai gribēdamas brīdināt savas cilts locekļus. Tomēr viņu īsās kājas nespēja sacensties ar ulamra garajām kājām. Uns viegli panāca abas sie­vietes un aizsteidzās viņām garām. Nostājušās plecu pie pleca un izstiepušas šķēpus, viņas gaidīja…

Uns nevērīgi pavicināja rungu.

— Runga pavisam viegli salauzīs šķēpus! — viņš no­murmināja.

Viena no sievietēm, drīzāk baiļu nekā naidīgu nolūku mudināta, pēkšņi svieda šķēpu. Uns to viegli atvairīja, nolauza šķēpa smaili un, neatbildējis uzbrukumam, no jauna ierunājās:

— Kāpēc jūs uzbrūkat Vērša dēlam?

Sievietes saprata, ka ulamrs viņas saudzē, un pār­steigtas noraudzījās jauneklī. Pamazām viņu sirdīs ***feploikonījās uzticība. Tad viena no sievietēm nolaida pacelto šķēpu un sāka māt miermīlīgas zīmes, ko otra cī­tīgi atkārtoja. Pēc tam viņas abas aizsoļoja tālāk. Vērša dēls sekoja sievietēm, paļaudamies uz savu spēku un veiklību, ja viņam draudētu kādi slazdi. Nogājuši pret vēju kādus četrus tūkstošus soļu, viņi beidzot nonāca pie nelielas, biezām papardēm aizaugušas noriņas. Seit mēness gaismā Uns ieraudzīja citas sievietes. Ieraugot ulamru, viņas pietrūkās kājās, dzīvi žestikulēdamas un kaut ko kliegdamas, bet Una pavadones viņām atbildēja spalgiem, aprautiem saucieniem.

Uz mirkli ulamrs apstājās neziņā, baidīdamies slazdu vai nodevības. Ceļš bija brīvs — viņš vēl varēja bēgt. Tomēr kaut kāda dīvaina apātija, ko bija izraisījis no­gurums, vientulība un bēdas, noturēja viņu uz vietas. Kad Unam no jauna uzmācās nemiers, bija jau par vēlu. Sievietes ielenca viņu ciešā lokā.

Viņu bija pavisam divpadsmit — kopā ar tām divām, kuras bija atvedušas Unu. Turpat stāvēja arī daži pus­audži — meitenes un zēni. Divi vai trīs pavisam mazi bērniņi gulēja zemē.

Tās lielāko tiesu bija jaunas sievietes spēcīgiem ķer-

meņiem, platām sejām un masīviem žokļiem. Viena no viņām — gara, slaida un lokana — lika Unam nodrebēt. Viņa atgādināja Gamlas meitas — pašas skaistākās mei­tenes ulamru ciltī. Biezi, spoži mati kuplos viļņos krita uz viņas pleciem. Baltie zobi kā perlamutrs vizuļojā mē­ness gaismā.

Una sirds sažņaudzās līdz šim nepazītā satraukumā. Viņš nespēja novērst acis no svešinieces maigās sejas …

Sievietes vēl ciešāk sadrūzmējās ap ulamru. Viena no viņām, acīm redzot, vecākā, ar muskuļotām rokām un masīviem pleciem, stāvēja tieši pretim Unam un kaut ko teica viņam. Viņai bija plata, enerģiska seja un gudras acis. Uns noprata, ka sieviete piedāvā viņam savienību un draudzību. Nekā nezinādams par ciltīm, kur vīrieši un sievietes dzīvo atsevišķi, viņš sāka lūkoties apkārt, pūlēdamies saskatīt vīriešus.

Neieraudzījis neviena, ulamrs pamāja par zīmi, ka ir ar mieru. Sievietes līksmi iesmējās, smieklus pavadīda­mas ar draudzīgiem žestiem, ko ulamrs saprata labāk nekā meža-ļaužu neskaidro žestikulāciju.

Tomēr sievietes joprojām brīnījās. Nekad viņas ne­bija redzējušas tik slaidu un spēcīgu karavīru, turklāt ar tik atšķirīgu, nesaprotamu valodu. Līdz šim viņas pa­zina tikai trīs cilvēku ciltis: uguns ļaudis, kas bija sa­gūstījuši Zuru, meža ļaudis, kurus sievietes sastapa reti un ar kuriem nekad nenaidojās, un pašu cilti, kurā vī­rieši un sievietes, ievērojot senču bargās paražas, gada lielāko daļu dzīvoja šķirti. Ja Uns piederētu pie viņu cilts, sievietes parastajos apstākļos padzītu viņu vai arī uzliktu viņam grūtus pārbaudījumus. Taču patlaban sie­vietes pārdzīvoja posta laiku: daļa cilts bija gājusi bojā plūdos, daļu iznīcinājuši uguns ļaudis, daudzi bērni no­miruši.

Piedevām visām nelaimēm viņas bija pazaudējušas uguni un tagad klaiņoja nožēlojamas un bezpalīdzīgas, smagi pārdzīvojot savu nevarību un nīstot ienaidnie­kus.

Tāpēc viņas tik labprāt noslēdza savienību ar slaido, plecīgo svešzemnieku, kas bija tik varens un spēka pilns kā gajals. Sadrūzmējušās apkārt ulamram, sievietes pū­lējās saprast viņa žestus un vārdus, kā arī iemācīt sveši­niekam savu valodu. Galu galā viņas noskārta, ka Uns meklē biedru, ko sagūstījuši uguns ļaudis, un priecājās, uzzinājušas, ka ulamra ienaidnieki ir tās pašas cilts lo­cekļi, kurus viņas visas nāvīgi ienīda.

Nopratis, ka sievietes pazaudējušas uguni, Uns sa­plūca sausu zāli un salasīja žagarus. Pēc tam viņš ar sa­viem krama gabaliem uzšķīla uguni. Vārga liesmu mē­līte ieplaiksnījās sausa zariņa galā. Sajūsmā kliegda­mas, pašas jaunākās sievietes sāka lēkāt ap uguni, un viņu kliedzienus uztvēra visas pārējās, atkārtojot tos korī lēcienu taktī. Kad ugunskurs iedegās, izstarojot dzī­vības pilnu siltumu, sieviešu gaviles un lēkāšana kļuva pavisam neprātīga . ..

Tikai meitene ar maigo seju vienīgā nekliedza un ne­lēkāja līdz ar pārējām. Sēdēdama pie ugunskura, viņa mēmā sajūsmā vērās gan ugunī, gan slaidajā svešiniekā. Dažreiz viņa kaut ko klusītiņām runāja dobjā krūšu balsī un bikls prieks staroja viņas lielajās, tumšajās acīs.