Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Ap pusnakti no tumšajām alas dzīlēm atskanēja tāls sauciens. Vērša dēls pietrūkās kājās, aizdedza lāpu un pa eju nokāpa lejā. Alu lauva un Zurs tikko bija bei­guši kopējās medības: midzenī gulēja liels briedis. Cil­vēks bez pleciem nocirta briedim pakaļkāju un pa spraugu pasniedza ulamram, bet pēc tam, paņēmis briež­ādas maisu, devās uz purvu.

Kad Uns atgriezās augšējā alā ar ūdeni un gaļu, sie­vietes sastinga izbrīnā, kas mijās ar māņticīgu sajūsmu. Alā bija saglabājies nedaudz žagaru, ko agrāk bija sa­nesuši Uns un Zurs. Vēlreiz nogājis lejā pēc ūdens, Uns uzkūra uguni un sāka cept brieža gaļu. Tas bija reizē iz­aicinājums un nepiesardzīgs solis. Ienaidnieku sargi tūliņ ieraudzīja alā gaismu un uzmodināja savu barvedi. Pielēcis kājās, viņš pārsteigts blenza uz uguni.

Mazliet padomājis, barvedis nosprieda, ka alā bijis agrāk savākts kurināmā krājums, bet par gaļu, ko ielenktie cepa uz uguns, nodomāja, ka bēgļi vajāšanas laikā droši vien nogalinājuši kādu dzīvnieku. Un tomēr viņš drošības labad aizsūtīja dažus karavīrus izpētīt ba­zalta grēdas pretējo pusi.

Apgājuši apkārt klinšu masīva dienvidu galam, ienaidnieka karotāji mēness gaismā lūkoja izpētīt dau­dzās plaisas un spraugas, kas melnēja bazalta grēdas nogāzēs. Tomēr viņiem izdevās atklāt tikai šauras sprau­gas, nelielus iedobumus un dažus padziļinājumus zem nokarenām klintīm. Akmens gaitenis, pa kuru Zurs kādreiz bēga no melnā lauvas, uz kādu laiku saistīja viņu uzmanību. Izgājuši tam cauri, uguns ļaudis nonāca pie plašas, tumšas alas . . . Nāsīs iecirtās plēsīga zvēra spēcīgā smaka.

Karavīri saprata, ka tuvumā atrodas kāds liels plēso- nis, un apstājās.

Tikām viņu pašu smaka iekļuva alā. Milzīgs lauvas siluets parādījās pie alas ieejas, pērkona grāvieniem līdzīgi rēcieni satricināja gaisu, un šausmu sagrābtie uguns ļaudis bēga projām neatskatīdamies, pazinuši alas saimniekā pašu briesmīgāko no tā laika plēsoņiem.

Pēc šā atgadījuma ienaidnieku barvedis galīgi pārlie­cinājās, ka alai, kur slēpās bēgļi, nav citas izejas kā vien tā, ko uzmanīja viņa karavīri. Ja barvedim vēl bija palikušas kādas šaubas par to, tad nākamajās dienās tās izgaisa pavisam. Uns un sievietes visu laiku bija re­dzami uz laukumiņa pie ieejas alā. Bēgšana no alas ne­bija iespējama. Uguns ļaudīm vajadzēja tikai apbruņo­ties ar pacietību, modri uzraudzīt bēgļus un gaidīt.

Uns ātri atveseļojās. Drudzis mitējās, un brūces pa­mazām aizdzija. Zurs joprojām apgādāja ielenktos ar ūdeni un gaļu. Viņš pieradināja alu lauvu sekot cilvēkam, un varenais zvērs ar katru dienu kļuva pa­klausīgāks. Zurs prata uzminēt visus plēsoņa nodomus un, raugoties pec apstakļiem, paredzēt viņa rīcību. Jauneklis tik pareizi ievēroja zvēra garastāvokļa maiņu un tik veikli to izmantoja, ka lauva galu galā iedrau­dzējās ar cilvēku bez pleciem vēl ciešāk nekā ar kādu no savas sugas zvēriem.

Astotajā dienā Uns, nokāpis lejā, lai paņemtu Zura atnesto ūdeni un barību, sacīja viņam:

— Brūce ir aizdzijusi. Tagad Vērša dēls no jauna var doties kaujā. Nākamajā naktī Zurs aizvedīs alu lauvu otrpus klinšu grēdas . . .

Mazliet padomājis, cilvēks bez pleciem atbildēja:

-— Šorīt Zurs ievēroja, ka viens akmens spraugas sienā ir vaļīgs. Ja mēs varētu to izlauzt, eja kļūtu pie­tiekami plata, lai pa to varētu izspraukties cilvēks, bet pārāk šaura alu lauvam.

Viņš uzlika roku uz paša apakšējā bazalta izciļņa un lēnītiņām sāka to kustināt. Uns pūlējās viņam palīdzēt. Vērša dēla muskuļotās rokas drīz vien izļodzīja akmeni. Tad ulamrs ar visu spēku vilka akmeni uz savu pusi un Zurs grūda to abām rokām. Beidzot atlūza gabals ba­zalta, pēc tam vēl divi. Ulamrs aizsvieda tos sānis un, nogūlies uz zemes, pa izveidojušos caurumu ielīda lau­vas midzenī.

Visas šīs rosīšanās satrauktais zvērs pameta laupījumu un draudošā izskatā pielēca kājās. Tomēr Zura rokas glāsts tūliņ nomierināja lauvu, un viņš sāka draudzīgi apošņāt ulamru.

— Mēs varam pēkšņi pārsteigt uguns ļaudis! — Uns līksmi iesaucas.

Zurs aizveda draugu pie alas ieejas, parādīja viņam desmit iesmus, ko bija noslīpējis ilgajās vientulības stundās, un sacīja:

— Mēs cīnīsimies no attāluma.

Nākamajā dienā Uns un Zurs izgatavoja vēl dažus iesmus, un tagad to skaits pieauga līdz četrpadsmit. Kad satumsa vakars, ulamrs brīdināja Ušru un viņas drau­dzenes:

— Šonakt Uns un Zurs kausies ar uguns ļaudīm. Lai sievietes ir gatavībā . ..

Ušra klausījās izbrīnījusies:

— Kā tad Uns un Zurs sastapsies?

Ulamrs iesmējās:

— Mēs pataisījām platāku eju starp abām alām… Uns un Zurs izies ārā otrā pusē klintīm un uzbruks dhoļu ļaudīm kopā ar savu sabiedroto.

— Vai tad Vērša dēlam un Zemes dēlam ir sabiedro­tais?

— Uns un Zurs ir noslēguši savienību ar alu lauvu.

Ušra klausījās dziļā izbrīnā. Tomēr viņa savā prātā

bija vientiesīga un nesāka lauzīt galvu ar ilgām pārdo­mām. Uzticēšanās, kādu viņa izjuta pret spēcīgo ulamru, pārspēja pat ziņkārību.

Uns turpināja:

— Sievietes nedrīkst nākt lejā līdzenumā tikām, ka­mēr Uns nebūs devis signālu! Citādi alu lauva viņas saplosīs!

Džeija, sajūsmināta vairāk nekā citas sievietes, neno­vērsa no ulamra apbrīnā un ziņkārībā spulgojošās acis.

— Bet vai lauva nevar atnākt no apakšējās alas uz augšējo? — viņa vaicāja.

— Nē, eja ir pārāk šaura!

Rietumos nodzisa pēdējās vakarblāzmas ugunis. De­besu augstumos iedegās gaiša zvaigzne. Uns nokāpa apakšējā alā.

Dhoļu ļaužu ugunskurs meta tikai vāju atspulgu. Trīs karavīri uzriļanīja nometni. Pārējie jau bija nolikušies gulēt akmeņu iežogojumā, kas viņus aizsargāja no pēkšņa uzbrukuma. Divi sargi snauda, trešais, paklau­sīdams barveža pavēlei, staigāja apkārt ugunskuram, laiku pa laikam lūkodamies uz alas pusi.

Uzsviedis dziestošajam ugunskuram dažus zarus, sargs izslējās un, pavēries augšup, pamanīja uz laukumiņa alas priekšā cilvēka stāvu. Tā bija sieviete. Pārliekusies pāri laukumiņa malai, viņa uzmanīgi raudzījās uz leju. Sargs pastiepa uz viņas pusi šķēpu un klusēdams pasmī­nēja. Tomēr izsmiekls viņa sejā tūliņ izgaisa. Lejā, ba­zalta grēdas pakājē, parādījās otrs cilvēka stāvs — mil­zīga auguma, platiem pleciem. Viņu nevarēja nepazīt. Dažus mirkļus sargs apmulsis vēroja neparasto parā­dību, prātodams, kā gan Vērša dēls varējis viens pats nokāpt lejā līdzenumā un kā uzdrošinājies to darīt. Pēc

tam viņš uzmodināja pārējos sargus un visi trīs, vicinā­dami šķēpus, deva trauksmes signālu.

Uns iznāca no klinšu ēnas un drosmīgi devās pie ienaidnieka ugunskura. Pienācis tuvāk, viņš svieda sargiem ar asu akmeni. Akmens trāpīja pa galvu vie­nam no dhoju ļaudīm, bet tikai viegli ieskrambāja ādu. Otrs akmens ķēra plecā citu sargu. No visām pusēm at­skanēja nikni kliedzieni, un uguns ļaudis izskrēja no sava patvēruma. Tad, izslējies visā augumā, Vērša dēls izkliedza kaujas saucienu.

īsu brīdi uguns ļaudis vēroja gan ulamru, gan apkārtni. Augšā, pie ieejas alā, divas sievietes pievienojās pirma­jai. Taču līdzenumā neredzēja nevienu citu kā tikai Unu, kas bija apbruņots vienīgi ar rungu un dažiem asiem akmeņiem. Izbrīnījies un apmulsis dhoļu ļaužu barvedis veltīgi pūlējās izprast, ko tas nozīmē. Kādu brīdi viņš stāvēja apjucis, neskaidri nojauzdams kaut kā­dus slazdus, tomēr kareivīgais instinkts drīz vien ņēma virsroku pār piesardzību. Aizsmakušā balsī viņš deva uzbrukuma signālu, un uguns ļaudis traucās uz priekšu. Divdesmit plecīgi stāvi metās virsū Vērša dē­lam.