Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

pret Džeiju drudzī un nespēkā novājējušo seju, ulamrs sacīja:

— Alā mēs varēsim aizstāvēties pret veselu simtu dhoļu ļaužu!

Trauksmaini iekliegdamās, Ušra pārtrauca Unu. Ar roku viņa rādīja uz dienvidiem, uz Lielās upes krastiem. Pagriezušies visi skaidri saskatīja uguns ļaudis, kas se­koja pa bēgļu pēdām septiņu vai astoņu tūkstošu soļu attālumā.

Bēgļi steigšus nokāpa lejā no paugura un turpināja ceļu tik ātri, cik vien to ļāva Una un Ušras brūces. Par katru cenu vajadzēja nokļūt līdz bazalta grēdai, iekāms

ienaidnieki viņus panāk. Bēgļiem bija jānoiet apmēram divdesmittūkstoš soļu liels attālums.

Ap pusdienu puse ceļa bija noieta, bet uguns ļaudis šajā laikā bija pienākuši par kādiem četrtūkstoš soļiem tuvāk. Varēja redzēt, ka viņi skrien pa pēdām kā ša­kāļu bars. To, kuru dhoļu ļaudis bijās vairāk nekā visus citus kopā, brūces bija padarījušas pavisam vārgu. Ie­naidnieki redzēja, kā viņš klibodams velkas nopakaļ mazajam pulciņam, un priekā gaudoja, līksmodami par gaidāmo vieglo uzvaru.

Uz brīdi bēgļi apstājās. Drudžainā ugunī degošām acīm Uns raudzījās Zemes dēlā, trauksmaina nemiera mocīts. Ulamrs satvēra Zuru aiz pleca, it kā cenzdamies viņu aizturēt no kļūmīga soļa, iekāms nav par vēlu. Bet aiz muguras no jauna atskanēja ienaidnieku kliedzieni. Uns palūkojās uz viņu pusi, pārlaida skatienu savam pietūkušajam, asiņojošajam gurnam, no jauna pavē­rās ienaidniekos, novērtēdams attālumu, kas bēgļus šķīra no uguns ļaudīm, — un, smagi nopūzdamies, at­laida drauga plecu.

Zurs metās skriešus apkārt bazalta grēdai uz alu lau­vas midzeni, bet Uns pa to laiku veda sievietes un bēr­nus uz alu.

3. nodaļa MILZU LAUVA

Kad Uns un viņa ceļa biedrenes beidzot bija nokļuvu­šas pie alas ieejas, bēgļus no vajātājiem šķīra ne vai­rāk kā divtūkstoš soļi.

Uns kopā ar Ušru pirmie uzrāpās augšā uz laukumiņa.

Viņiem sekoja pārējie. Vispirms augšā uzcēla bērnus, un tad viņiem pakaļ uzkāpa arī mātes. Pēdējās divas sievietes vēl bija pusceļā, kad piesteigušies uguns ļau­dis sāka sviest viņām ar asām akmens šķembām. Tomēr iztālēm mestie akmeņi atlēca no klints, nenodarot sie­vietēm nekā ļauna. Uns savukārt svieda ienaidniekiem savu pēdējo iesmu. Ušra un pārējās sievietes nobēra pār uzbrucēju galvām akmeņu krusu. Uguns ļaudis, vēl

nebūdami pietiekami lielā skaitā, lai sāktu uzbrukumu, atkāpās. Kad piesteidzās viss ienaidnieku pulks, bija jau par vēlu: sievietes laimīgi bija uzkāpušas līdz augšējam laukumiņam.

' Ala bija pilnīgi nepieejama. Tikai viens vienīgs cil­vēks — vīrietis vai sieviete — varēja uzrāpties uz šaurā klints izciļņa un pēc tam, nostājies uz biedra pleciem, uzvilkties ar rokām līdz laukumiņam alas priekšā. Pie­tika ar vienu šķēpa triecienu, lai atvairītu tādu mēģinā­jumu un nogrūstu uzbrucēju lejā.

Uguns ļaudis to saprata uzreiz. Viņi klaiņoja gar ba­zalta grēdu cerībā atrast citu ceļu uz alu. Tomēr visap­kārt slējās tikai gludas, pilnīgi stāvas klintis.

Starp citu, dhoļu ļaudis par to daudz nebēdāja. Viņi zināja, ka jāpagaida tikai dažas dienas un bads un vēl jo vairāk slāpes izdzīs aplenktos no alas. Tur, aizā, bēg­ļiem izdevās aizlavīties no vajātājiem un pārcelties pāri upei. Turpretim šeit tā diena, kad viņi mēģinās atstāt savu patvērumu, būs viņiem pēdējā. Ko gan var padarīt vienpadsmit sievietes un divi vīrieši divdesmit spēka pilniem karavīriem?

* * *

Kad sievietes un bērni jau atradās drošībā, Uns atstāja uz laukumiņa divus sargus, aizdedza sveķainu lāpu un, aizliedzis visiem pārējiem nākt līdzi, sāka kāpt lejā pa šauro eju uz apakšējo alu. Viņa sirds sažņaudzās bažās par draugu.

Ja nu alu lauva vairs nepazīst Zuru?

Nenogājis ne pusi ceļa, ulamrs izdzirda dobju rūk­šanu, kas lika viņam soļot ātrāk. Sprauga, pa kuru viņi ar Zuru tik daudz reižu bija lūkojušies uz karalisko zvēru, atradās turpat vecajā vietā. Pēkšņi dziļa atvieglo­juma nopūta izlauzās no ulamra krūtīm. Viņš ieraudzīja Zuru blakām plēsonim, izdzirda milzīgā zvēra straujās, satrauktās elsas.

— Alu lauva joprojām ir Zemes dēla un Vērša dēla sabiedrotais, — Zurs sacīja.

Līksms satraukums pārņēma Unu.

— Vai dhoļu ļaudis nav sekojuši pa Zura pēdām? — viņš vaicāja.

— Viņi nemaz nemanīja, ka Zemes dēls nošķiras no pārējiem. Zurs slēpās aiz akmeņiem.

. . . Milzīgais zvērs ilgi apošņāja Unu, pēc tam nomie­rinājies apgūlās un sāka snaust. Ulamrs no jauna ieru­nājās:

— Zurs izies no midzeņa tikai pa naktīm kopā ar alu lauvu .. . Viņš nekā neuzsāks pret uguns ļaudīm, kamēr Uns no jauna atgūs spēkus.

— Dienā Zurs ies tikai uz purvu. Purvs ir tepat līdzās … Unam un sievietēm vajag ūdeni dzeršanai. . .

Ulamrs smagi nopūtās. Viņš domāja par purviem un avotiem, par strautiem un upītēm. Viņu mocīja slāpes, ko vēl pastiprināja brūču radītais drudzis. Nenocieties Uns nomurmināja:

— Slāpes dedzina Unu . . . Bet viņš pacietīs līdz va­karam .. .

— Purvs ir tepat līdzās! — cilvēks bez pleciem atkār­toja. — Unam jāpadzeras, lai viņš drīzāk atlabtu un no jauna kļūtu spēcīgs. Es aiziešu līdz purvam.

Viņš devās uz alas izeju. Plēsonis pavēra acis, bet tū­liņ atkal pievēra plakstus, nejuzdams nekā aizdomīga. Zurs ātri aizsteidzās līdz purvam. Viņš vispirms padzē­rās pats un pēc tam iesmēla ūdeni vienkāršā, ar ērk­šķiem saspraustā briežādas maisā. Tanī ietilpa pietie­kami daudz ūdens, lai varētu remdēt slāpes vairāki cil­vēki. Zurs piepildīja maisu un atgriezās alā.

Uns lieliem malkiem dzēra svaigo, vēso ūdeni, un vi­ņam šķita, ka spēki no jauna atgriežas.

— Ušra arī ir ievainota! — viņš sacīja. — Pārējie pa­dzersies vakarā.

Vērša dēls aiznesa maisu uz augšējo alu. Kad Ušra bija padzērusies, viņš iedeva dažus malkus ūdens arī Džeijai.

Uns nogulēja ciešā miegā līdz pašam vakaram. At­modies viņš sajuta, ka drudzis mitējies un brūces pār­stājušas asiņot. Kad pār zemi nolaidās krēsla, Vērša dēls piecēlās un, izgājis uz laukumiņa, sāka vērot uguns ļaudis. Viņi iepretim alai bija sakūruši lielu ugunskuru un sēdēja tam apkārt, laiku pa laikam pagriezdami gal­vas uz bazalta grēdas pusi. Platās, trulās sejas pauda ietiepīgu apņēmību.

Ilgās vajāšanas nogurdinātās sievietes, tāpat kā Uns, gulēja līdz vēlam vakaram. Viņas uzmodināja ne tik daudz izsalkums, kā slāpes. Sievietes raudzījās uz ulamru skumju un baiļu pilnām acīm un domāja par ūdeni, ko viņš bija atnesis no alas dziļumiem. Tikai Ušra un Džeija bija remdējušas slāpes… Uzticību, ko šīs vārgās būtnes izjuta pret milzīgo ulamru, viņu sirdīs nomainīja nemiers un nedrošība.

— Uz kurieni aizgāja Zurs? — Ušra vaicāja.

— Zurs atnesīs mums gaļu un ūdeni vēl pirms rīt­ausmas, — Vērša dēls atbildēja.

— Kāpēc viņš nav kopā ar mums?

— Ušra to uzzinās vēlāk.

Un, redzēdams, ka sieviešu vadone raugās tumsā, ulamrs piebilda:

— Uns viens pats nokāps alas dziļumā. Citādi mūs visus gaida nāve!

Skarbā, briesmu pilnā dzīve bija pieradinājusi sievie­tes bez kurnēšanas paciest badu un slāpes. Visi, pat paši mazākie bērni, spēja ilgi iztikt bez barības un ūdens un prata pacietīgi gaidīt.

Nakts spīdekļi gausi tecēja pa saviem mūžīgajiem ceļiem. Uguns ļaudis gulēja. Arī nemiera mocītās sievie­tes beidzot aizmiga. Uns snauda, piespiedies pie klints.