Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Uns atgriezās nometnē ar riebumu un sarūgtinājumu sirdī. Pie porfīra klints viņš ieraudzīja Džeiju. Meitene, savilkusies čokurā, sēdēja pie liela akmens. Ieraugot Unu, Džeija žēli iesaucās un pietrūkās kājās; pār viņas vaigu ritēja asins strūkliņa.

— Džeija ievainojusi sev seju? — Vērša dēls vaicāja, uzlicis roku uz draudzenes pleca.

— Sievietes svieda ar akmeņiem, — viņa atbildēja klusā balsī.

— Vai viņas svieda ar akmeņiem Džeijai?

Jaunā sieviete pamāja ar galvu. Unam pār miesu pārskrēja drebuļi. Ieraudzījis, ka nometnē neviena nav, viņš jautāja:

— Kur viņas ir?

— Es nezinu.

Uns drūms un nomākts nodūra galvu. Rūgtums, kas pildīja viņa sirdi, kļuva neciešams. Jauneklis saprata, ka vairs nevēlas dzīvot kopā ar ulamriem.

— Vai Džeija gribētu atgriezties pie Vilku mātēm kopā ar Unu un Zuru? — viņš klusu vaicāja.

Meitene pacēla lielās acis, kurās cauri asarām iemir­dzējās prieks. Biklajai, lēnīgajai Džeijai klājās grūti sve­šajos ļaudīs. Viņa klusēdama panesa sieviešu naidu un nicināšanu, jo tikai mazliet prata ulamru valodu. Džeija neuzdrošinājās žēloties vīram un droši vien arī šoreiz neteiktu ne vārda, ja Uns nebūtu pavaicājis. Vēl ne­ticēdama savai laimei, meitene iesaucās:

— Džeija ies turp, uz kurieni dosies Uns!

— Bet vai viņa vēlētos dzīvot kopā ar savu cilti?

— Jā, — viņa nočukstēja.

— Tad mēs atgriezīsimies Lielās upes krastos!

No Džeijas krūtīm izlauzās atvieglojuma nopūta; viņa klusītiņām pieglauda galvu pie Una pleca…

Kad Zurs vakarā atgriezās no apakšzemes alām, Vērša dēls paaicināja viņu projām no apmetnes, kur jau bija sapulcējušies karavīri un sievietes.

— Tā! — viņš teica skarbā balsī. — Uns grib no jauna redzēt Vilku mātes, alu lauvu un bazalta klinšu grēdu!

Zurs uzmeta draugam savu miglaino skatienu, un viņa sejā sāka starot smaids. Viņš zināja, kādas ciešanas Unam sagādā dzīve pie ulamriem, un arī pašam Zuram bija smagi ap sirdi.

— Zurs būs laimīgs, ja atgriezīsies bazalta alā!

Drauga vārdi izkliedēja pēdējās Una šaubas. Viņš devās pie Nao, kas atpūtās mazliet tālāk — porfīra klints aizvējā, un teica:

— Ulamri nemīl Vērša dēlu. Viņš no jauna grib doties pāri kalniem. Viņš dzīvos kopā ar Vilku māšu cilti un būs ulamru sabiedrotais.

Nao klusēdams klausījās Unā. Vadonis mīlēja dēlu, taču zināja, ka ulamri nīst Unu, un paredzēja nākotnē nemitīgas ķildas un sadursmes.

— Cilts ir neapmierināta ar to, ka Uns svešu zemju ļaudis uzskata par labākiem, — viņš beidzot teica. — Cilts viņam to nepiedos, ja Uns dzīvos kopā ar ulam-riem. Bet ulamri ciena sabiedrotos. Viņi cīnījās kopā ar cilvēkiem bez pleciem. Viņi vairs nenīdīs Unu, tikko viņš atstās cilti. Nākamajā pavasarī Nao vedīs ulamrus pāri kalniem. Viņi apmetīsies uz dzīvi plakankalnē, bet Vilku mātes lai paliek līdzenumā. Ja aukstajā laikā ulamri nokāps lejā no augstienēm, viņi nemedīs Una zemēs. Tad mūsu savienība būs stipra un nesatricināma!

Vadonis uzlika roku uz jaunekļa pleca un piebilda:

— Vērša dēls kļūtu lielais ulamru vadonis, ja par savu draugu nebūtu izraudzījis cilvēku bez pleciem un par sievu — svešas cilts meiteni.

Uns atzina šo gudro vārdu spēku. Tomēr viņš nekā nenožēloja. Zurs un Džeija bija viņam mīļāki un tuvāki par cietsirdīgajiem un naidīgi noskaņotajiem ulamru cilts locekļiem. Viņu sarūgtināja vienīgi šķiršanās no Nao.

— Uns dāvinās Leoparda dēlam zvēru zobus un mirdzošus akmeņus, — viņš teica aiz satraukuma drebošā balsī.

Pār zemi nolaidās krēsla. Abu vīru sirdis pildīja klusas skumjas. Viņu dvēseles bija tik līdzīgas, bet cik dažādi veidojās viņu likteņi! Viņi abi bija aizvadījuši jaunību tālos klejojumos pa svešām zemēm. Viņi abi bija veikuši diženus varoņdarbus un uzvarējuši spēcīgus ienaidniekus. Cildinot šos varoņdarbus, ulamru cilts izraudzījās Nao par savu vadoni, turpretim viņa dēlu tā izraidīja svešumā.

Epilogs

Pirms divām dienām mahairodu pāris bija apmeties klintīs apmēram trīssimt soļu attālumā no alas, kur mitinājās sievietes no Vilku māšu cilts. Viņas labi zināja, cik spēcīgi, viltīgi un nekaunīgi ir šie niknie plēsoņi. Neviena vairs neuzdrošinājās iziet laukā no alas.

Iepriekšējā naktī mahairodi ilgi ložņāja apkārt alai. Dažreiz zvēri pienāca tik tuvu, ka varēja sadzirdēt viņu aizsmakušo, saraustīto elsošanu. Tad sievietes ņēmās kliegt un apmētāja plēsoņus ar asiem akmeņiem. Tomēr klinšu bluķi, kas aizsprostoja ieeju alā, neļāva trāpīt zvēriem. Beigu beigās plēsoņus aizvilināja cits — vieglāk iegūstams laupījums. Taču nākamajā dienā gan tēviņš, gan mātīte reižu reizēm atgriezās pie alas un uzglūnēja cilvēkiem.

Tuvojās lietavas.

Cieši piespiedušās cita citai aiz akmeņu un dzelkšņainu zaru krāvuma, skumju māktās sievietes atcerējās spēcīgo ulamru.

Vērša dēls ar savu milzīgo rungu un asajiem iesmiem, protams, varētu aiztrenkt briesmīgos plēsoņus.

Iepriekšējā naktī nomedītais laupījums, acīm redzot, nebija spējis apmierināt rijīgo plēsoņu izsalkumu, un viņi sāka ložņāt ap alu jau ilgi pirms krēslas. Diena bija apmākusies, un pelēki mākoņi klāja debesis. No līdzenuma pūta ass vējš, draudīgi gaudodams klintīs. Bērni raudāja aiz bailēm. Sievietes, sadrūzmējušas pie alas ieejas, drūmi vēroja apkārtni. Ušra ar bažām nodomāja, ka mahairodi droši vien mitināsies alas tuvumā visu laiku, kamēr līs lietavas.

Vējš pieņēmās spēkā un it kā saniknojies uzbruka kalniem. Abi mahairodi parādījās pie sieviešu paslēp­tuves vienā laikā. Zvēru draudīgie rūcieni dobji atbalso­jās alas akmens velvēs. Bažu māktā Ušra pagājās uz priekšu, lai atvairītu uzbrukumu . . .

Piepeši garš šķēps nosvilpa gaisā un ieurbās pakausī vienam no plēsoņiem — tēviņam. Aiz sāpēm ierēcies, zvērs metās uz priekšu, lūkodams izlauzties cauri sa­krautajiem akmeņiem, bet otrs ar milzīgu spēku sviests šķēps pienagloja mahairodu pie zemes. Skanīga balss pārmāca vētras aurus, un milzīgs stāvs ar augstu pa­celtu rungu iznāca alas priekšā.

Sievietes cita caur citu metās pie alas ieejas, velda­mas nost smagos akmens bluķus, kas sargāja viņas no zvēru uzbrukuma. Mahairods gulēja bez dzīvības. Mā­tīte, viņa pirmsnāves brēciena un jaunu divkājainu ra- rījumu ierašanās izbiedēta, aizbēga uz upes pusi.

Aiz prieka kliegdamas, Vilku mātes drūzmējās apkārt savam glābējam. Viņu skarbās sejas staroja laimē un plati ieplestās acis raudzījās ulamrā ar bezgalīgu die­vināšanu. No jauna viņu sirdīs atgriezās brīnišķīgā dro­šības sajūta, pārliecība, ka pār trakojošiem dabas spē­kiem, dzīvniekiem un cilvēkiem tiks gūta uzvara.

Sastapšanās saviļņots, Vērša dēls iesaucās:

— Tā! Uns un Zurs ir atgriezušies pie Vilku mātēm un vairs nepametīs viņas! Viņi dzīvos kopā lielajā alā, pie kuras tika uzvarēti uguns ļaudis.

Sieviešu priekam nebija gala. Viņas noliecās Una priekšā, apliecinādamas savu mīlestību un uzticību. Arī ulamrs, aizkustināts līdz sirds dziļumiem, aizmirsa sa­rūgtinājumu, ko viņam bija atnesusi atgriešanās pie savas cilts. Tagad jaunais karavīrs domāja tikai par to, ka viņa aizsardzībā izaugs un pieņemsies spēkā jauna cilts . . .

— Ušra un Vilku mātes būs tavi karavīri! — sieviešu vadone sacīja. -=- Viņas dzīvos turpat, kur dzīvosi tu, izpildīs tavu gribu un ievēros tavas paražas.