Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

— Viņš atgriezīsies! — Zurs sacīja. — Un varbūt kopā ar tīģerieni.

— Neviena liāna nav pārtrūkusi, — ulamrs atbildēja.

Kādu laiku viņi satraukti prātoja par draudošajām

briesmām. Tomēr pirmatnējie cilvēki nespēja ilgi bai­ļoties par nākotni. Viņu ierīkotā paslēptuve bija izturē­jusi pirmo tīģera uzbrukumu, tā paglābs viņus arī no visiem turpmākajiem. Nebija pat nekādas vajadzības palikt nomodā; tikko jaunekļi izstiepās uz zemes, viņi tūliņ iegrima dziļā, ciešā miegā.

Treša daļa

1. nodaļa tīģera uzbrukums

Uns pamodās ap pusnakti. Mēness jau bija paslēpies aiz koku galotnēm rietumu pusē, bet tā neredzamie stari, lēja iesārtu gaismu uz biezajiem miglas vāliem zem ko­kiem. Klajums tinās palsā mijkrēslī. Ugunskurs dzisa, mezdams nespodrus atspulgus.

Pacēlies uz elkoņa, ulamrs ieraudzīja visapkārt tikai nekustīgus, it kā iesnaudušos kokus. Tomēr oža brīdi­nāja karavīru, ka paslēptuvei kaut kas tuvojas. Biezokņa fonā iezīmējās ēna un apstājās pie neliela palmu pu­dura, pēc tam piesardzīgi zagās tuvāk cilvēkiem. Uns zināja, ka tas ir tīģeris; ar augošu satraukumu un nik­numu ulamrs vēroja plēsoņa tuvošanos. Par spīti šaus­mām, ko viņam iedvesa tīģeris, jaunais karavīrs ar visu sirdi un dvēseli alka cīņas. Vai tad Nao savulaik nebija nositis pelēko lāci un pieveicis tīģerieni? Vai tad pats Uns nebija nogalinājis mahairodu, kas saplosīja pat de­gunradzi? Asinis sakāpa ulamram galvā, bet viņš tūliņ savaldījās. Daudzās paaudzēs iemantotā piesardzība at­vēsināja viņa cīņas sparu. Uns ļoti labi saprata, ka ne Nao, ne Faums neriskētu pirmie uzbrukt tīģerim, var­būt vienīgi tad, ja nebūtu citas izejas.

Turklāt pamodās draugs, kas aizvien atturēja jauno ulamru no pārsteidzīga soļa. Cilvēks bez pleciem piecē­lās, palūkojās uz tīģeri, pēc tam uz savu biedru, kas jau bija satvēris smago rungu, un sacīja:

— Tīģeris nav nekā nomedījis.

— Ja viņš nāks klāt paslēptuvei, — ulamrs satrau­kumā drebošā balsī atbildēja, — Uns sviedīs šķēpu un iesmu.

— Ievainots tīģeris ir briesmīgs. Satracināts tīģeris ir niknāks par lauvu.

— Bet ja nu viņš negribēs iet projām?

— Mums ir barības krājums divām dienām.

— Toties nav ūdens. Un ja nu tīģerim pievienosies tīģeriene?

Zurs nekā neatbildēja. Viņš jau bija par to iedomā­jies. Jauneklis zināja, ka plēsoņi dažu labu reizi apvie­nojas un kopā vajā laupījumu. Brīdi padomājis, Zurs teica:

— Tīģeris klaiņā viens pats jau no vakara. Droši vien tīģeriene medī tālu projām no šejienes.

Uns, kā vienmēr, sevišķi neprātoja par nākotni un tāpēc nekā neiebilda.-Visu viņa uzmanību saistīja tīģe­ris, kas tikām' bija pienācis piecdesmit soļu attālumā no bambusiem. Dziestošā ugunskura gaismā skaidri varēja saskatīt zvēra masīvo galvu un milzīgo purnu ar asajām, garajām ūsām. Acis zvēroja vēl spožāk nekā pirmīt. Uns izjuta dīvainu naidu pret šo zaļganīgo spulgojumu; Zurš, ieraudzījis zaļās acis, sāka drebēt kā drudzī. Lāgu lāgiem no zvēra krūtīm izlauzās dobji, gari stiepti rū­cieni. Viņš nāca aizvien tuvāk un tad sāka riņķot apkārt bambusiem ar tādu drausmīgu neatlaidību, kas spēja iedzīt cilvēkus izmisumā. Varēja domāt, ka tīģeris gaida, vai spraugas starp stumbriem nekļūs platākas, vai nepavērsies no zariem un liānām savītā zaļā siena. Un katru reizi, kad zvērs tuvojās cilvēku patvērumam, viņi abi nodrebēja, it kā baidīdamies, ka plēsoņa cerības pie­pildīsies.

Beigu beigās tīģeris pārstāja šaudīties apkārt bam­busiem un nogūlās garajā, sausajā zālē. Nolaidis purnu uz ķetnām, viņš pacietīgi vēroja aiz bambusu stumbriem paslēpušos dīvainos radījumus. Reizēm plēsonis nožāvā­jās, plati atplētis rīkli, un tad dziestošā ugunskura nespodrajā gaismā varēja saskatīt mirdzam viņa šaus­mīgos ilkņus…

— Viņš arī rīt neies projām no šejienes, — Uns drūmi noteica.

Zurs nekā neatbildēja. Domās nogrimis, viņš uzmanīgi aplūkoja divus mazus, sausus, sveķainus zariņus. Viņš aizvien parūpējās, lai pie rokas katrā laikā būtu sausi iekuri. Zurs uzmanīgi pāršķēla vienu zariņu gareniski un sāka lasīt kopā sīkas skaidiņas un sausu zāli.

— Vai Zurs taisās kurt paslēptuvē ugunskuru? — Uns pārmetoši apvaicājās.

— Vēja nav, zeme visapkārt bambusiem ir kaila, bet paši bambusi — jauni un zaļi. Zuram vajadzīga tikai pavisam maza uguntiņa.

Uns nekā neiebilda. Viņš raudzījās, kā sīkās liesmu mēlītes laiza sausos zariņus un zāļu stiebrus, bet viņa biedrs tikām aizdedzināja šajā niecīgajā ugunskurā sve­ķainā zariņa galu. Drīz vien tas iedegās ar spožu liesmu. Tad, piegājis pie spraugas starp stumbriem, Zemes dēls svieda savu liesmojošo lāpu uz plēsoņa pusi. Liesma no­vilka gaisā platu loku un iekrita sausajā zālē, kas vēl nebija savilgusi.

Tīģeris atsprāga sānis. Ugunīgā bulta aizšāvās viņam garām un pazuda biezajos, garajos stiebros. Uns klusī­tiņām iesmējās.

Biezajā zālē gailēja tikai niecīgs sarkans punktiņš. Tī­ģeris nomierinājās un no jauna nogūlās . . .

Pagaidījis vēl mazu brīdi, Zurs aizdedzināja otru za­riņu. Tomēr tas nepaspēja pa īstam uzliesmot, kad pēkšņi sausajos zāļu stiebros augstu uzšāvās gara uguns mēle. Tīģeris no jauna, nikni rēkdams, pietrūkās kājās un metās uz priekšu, bet tai mirklī Zurs svieda viņam virsū otru zariņu. Liesmojošā lāpa trāpīja plēsonim tieši krūtīs.

Aiz šausmām apstulbis, tīģeris sāka riņķot uz vietas, pēc tam metās sānis. Bet uguns, sausi sprakšķēdama, dzinās zvēram pa pēdām, pārlēkdama no stiebra uz stiebru, un veseli liesmu kūļi'ielenca plēsoņi no visām pusēm. . . Zēli kaukdams aiz sāpēm un izbailēm, tīģe­ris izlauzās cauri uguns lokam un aizjoņoja tumsā.

— Viņš vairs nenāks atpakaļ! — droši teica Zurs.

— Neviens zvērs neatgriežas tai vietā, kur viņu apsvi­linājusi uguns.

Drauga izmaņa sajūsmināja Unu. Viņš vairs nesmējās klusītiņām, viņa smiekli skanēja pāri klajumam kā gavi­lējošs kaujas sauciens.

— Zurs ir viltīgāks par veco Gūnu, pašu gudrāko no visiem ulamriem! — viņš līksmi iesaucās.

Ulamra muskuļainā roka maigi pieskārās drauga ple­cam.

Tīģeris patiešām vairs neatgriezās, un jaunie karavīri mierīgi gulēja līdz rīta gaismai. Pāri klajumam klājās bieza migla, un līdz rītausmai nekas netraucēja mēmo klusumu. Pēc tam parādījās dienas dzīvnieki. No Lielās upes krastiem un neskaitāmajiem kokiem ap klajumu atskanēja pamodušos dzīvo radījumu balsis. Uns izlīda no paslēptuves un palūkojās visapkārt. Gaisā nejuta ne­kādas aizdomīgas smakas. Brieži nesteigdamies gāja pāri klajumam, un viņu parādīšanās galīgi izgaisināja jaunā mednieka bažas.

Uns pagriezās pret Zuru un teica:

— Mēs iesim tālāk, bet papriekšu pametīsim līkumu uz rietumiem, lai nebūtu vairs jāsastopas ar tīģeri.

Līdz ar pirmajiem saules stariem viņi devās ceļā. Migla izklīda gausi, palsie garaiņu kamoli cēlās augšup un pamazām izgaisa debesu zilgmē. Pa ceļam pagadījās aizvien vairāk zālēdāju, un jaunie karavīri saprata, ka viņi beidzot pametuši tīģeru medību apgabalu.

Tomēr Uns bažīgi ieelpoja karsto, sastingušo gaisu. Spiedīga, tveicīga sutoņa gūlās pār kokiem un krūmiem, mušas ar sarkanajām galvām neatlaidīgi vajāja ceļotā­jus, saules stari, izlauzdamies cauri biezajai lapotnei, dedzināja kailo ādu kā termītu dzēlieni.