Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Otra dala

1. nodaļa

PELNI

Tumsa aizkavēja ulamrus. Beidzot austrumu pusē debesis kļuva gaišākas. Maiga, pērļaina gaisma ieblāz- mojās mākoņu putās. Nao ieraudzīja dienvidos milzīga ezeru. Viņš apdomāja, vai iet gar ezeru uz austrumiem, kur varēja izšķirt pakalnu grēdas, vai uz rietumiem pa mežiem apaugušu līdzenumu.

Vieglas vēja pūsmas sacēla sīkus vilnīšus ezera ūde­ņos, bet augstu debesīs pūta spēčīgs vējš, plosīdams mākoņus, un pa mākoņu plaisām bija manāms šaurs mēness sirpis. Nao izvēlējās ceļu uz austrumiem.

Valdīja neparasts klusums, izplatīdamies no ūdeņiem līdz pat sudrabainajam mēness sirpim; šķita, it kā no­pūstos augi.

Noguris no nekustēšanās, Nao iznāca no apses ēnas un pagājās gar krastu. Daudzās pēdas rādīja, ka šeit bieži vien atnāk dzīvnieki.

Ulamrs pēkšņi apstājās, viņa acis un nāsis iepletās, sirds strauji iepukstējās; atausa tik skaidras atmiņas, ka Nao šķita: viņš atkal ieraudzījis ulamru nometni,

kūpošo pavardu, slaiido Gamlas stāvu — zaļajā, biezajā zālē melnēja dobulis ar apdegušiem zariem un izdzisu­šām oglēm; vējš vēl nebija paspējis aizslaucīt pelēkās pelnu plēksnes.

Nao iedomājās atpūtas vietas mieru, ceptās gaļas smaržu, maigo siltumu un rūsganās uguns mēles.. . Viņš nometās ceļos, lai labāk izpētītu pēdas ap uguns­kuru. Šeit, domājams, bija apmeties viens no tiem mednieku pulkiem, kas dodas tālos izlūkgājienos. Iz­lūku bijis trīsreiz tik daudz, cik pirkstu abām rokām. Daudzie zālē izsvaidītie kauli apstiprināja šos novēro­jumus.

Vajadzēja uzzināt, no kurienes mednieki atnākuši un uz kurieni aizgājuši. Varbūt viņi ir no kzammu — cilvēkēdāju cilts, kas, pēc vecā Gūna stāstiem, viņa jaunības laikos esot mitinājusies dienvidu apgabalos abos Lielās upes krastos. Augumā šās cilts ļaudis pār­spējuši ulamrus un visas citas ciltis, kādas vien savu­laik redzējuši sirmgalvji. Kzammi bijuši vienīgie, kas ēduši cilvēka gaļu, tiesa, viņiem tomēr labāk patikusi briežu, mežacūku, kazu, zirgu un kulanu gaļa. Laikam kzammu nav bijis visai daudz, vismaz Uags, Lūša dēls, pats drosmīgākais sirotājs no visiem ulamriem, savos tālajos klejojumos sastapis tikai trīs cilvēkēdāju ordas, visas pārējās ciltis, ko viņš redzējis, cilvēka gaļu nav lietojušas.

Kamēr Nao atmiņā pamazām atausa viss agrāk dzir­dētais, viņš joprojām pētīja atstātās pēdas. Tas nebija grūti, jo mednieki, paļaudamies uz savu lielo skaitu, nemaz nebija pūlējušies tās sajaukt. Viņi, jādomā, bija aizgājuši austrumu virzienā uz Lielās upes krastiem.

Nao varēja rīkoties divējādi: panākt izlūkus, iekām viņi atgriežas savos medību apgabalos, un ar viltu tiem nolaupīt uguni vai arī aizsteigties izlūkiem priekšā, aiziet līdz viņu apmetnei, kur pašreiz nav spēcīgāko karavīru, un atņemt uguni ar varu.

Lai neaizklīstu pa nepareizu ceļu, vajadzēja sekot pa pēdām izlūkiem, kuri nesa sev līdzi pāri stepēm, upēm un pakalniem pašu dārgāko, kas bija cilvēkiem, — uguni. Nao sapnim drīz vajadzēja kļūt par īstenību; viņā mutuļoja spēks un enerģija. Tagad viņš domāja tikai par to, kā nolaupīt uguni.

Vējš pamazām norima, tikai retumis pašūpodams kādu lapu vai zāļu stiebru.

2. nodaļa PIE UGUNSKURA

Jau trīs dienas ulamri sekoja kzammiem pa pēdām, sākumā gar ezeru līdz pakalnu pakājei, pēc tam pa mežu biezokņiem, krūmiem un pļavām. Pēdas bija skaidri saskatāmas.

Mednieki nemaz nepūlējās tās nojaukt. Viņi sakūra lielus ugunskurus, lai izceptu medījumu vai arī lai sildī­tos dzestrajās, miglainajās naktīs. Turpretim Nao visu laiku ar visādām viltībām pūlējās apmānīt tos, kas iedo­mātos vajāt ulamrus: lūkoja izvēlēties ceļu pa cietu zemi vai lokanu zāli, kas tūlīt sacēlās augšā, tikko ulamri bija aizgājuši, viņi peldēja vai arī brida brišus pāri ezera līčiem un arvien visādi pūlējās sajaukt sa­vas pēdas.

Tomēr viņi ātri virzījās uz priekšu. Trešās dienas pievakarē ulamrus no cilvēkēdājiem šķīra tikai vienas dienas gājums.

— Lai Nams un Gavs sagatavo ieročus un saņem dūšu! — Nao teica. — Šovakar viņi redzēs uguni!

Jaunie karavīri gan līksmoja, gan sadrūma — atka­rībā no tā, ko iedomājās: vai nu to, ka drīz redzēs uguni, vai arī saprazdami, cik grūti būs to atņemt kzammiem.

— Vispirms atpūtīsimies! — Leoparda dēls sacīja. — Mēs pielīdīsim cilvēkēdājiem, kad viņi aizmigs, un lūkosim piemānīt sargus.

No šiem vārdiem Nams un Gavs nojauta, ka gaidā­mas tik lielas briesmas, kādas tiem nekad vēl nebija draudējušas. Kzammi bija paši nežēlīgākie no visām ciltīm. Paretam ulamri uzbruka viņiem, iznīcinādami nelielus kzammu pulciņus, tomēr biežāk gadījās, ka ulamri krita no kzammu cirvjiem un smagajām ozola rungām. Pēc vecā Gūna nostāstiem, kzammi cēlušies no pelēkā lāča; no viņa tiem mantojumā nesamērīgi garas rokas, biezām spalvām apaudzis ķermenis, tāds pats kā Ago un viņa brāļiem. Tomēr vislielākās šausmas kzammi iedvesa ar to, ka aprija nogalināto ienaidnieku līķus.

Nams un Gavs klausījās Leoparda dēlā, nokāruši gal­vas, bet pēc tam apgūlās un līdz pusnaktij atpūtās.

Ulamri piecēlās, kad mēness sirpis vēl nebija uzlēcis un iededzis bālo gaismu debess dzīlēs. Nao vēl pirms krēslas bija uzmeklējis kzammu pēdas, un tagad ulamri gāja pa tām uz labu laimi nakts tumsā. Mēnesim uzlecot, viņi atģidās, ka apmaldījušies, bet, par laimi, ātri uz- }>

Beidzot no kāda neliela pakalna virsotnes viņi pavi­sam tuvu ieraudzīja uguni. Paslēpušies garajā zālē, Nams un Gavs drebēja pie visām miesām, bet Nao smagi elsoja. Pēc tik daudzām saltumā, lietū un tumsā pavadītām naktīm, pēc badošanās, slāpēm, cīņas ar lāci, tīģerieni un milzu lauvu uguns viņiem šķita žil­binoši krāšņa.

Ugunskurs dega līdzenumā, netālu no ezera, kura krastos auga pistācijas un vīģes koki. Dziestošo liesmu vājais atspulgs atdzīvināja apkārtni.

Vēja nestās dzirksteles kā sarkani sienāži nomira tumsā, sārtajiem spārniņiem sprakšķot. Viegla dūmu strūkla vīdamās cēlās pret debesīm, izklīzdama mēness gaismā, liesmas gan locījās kā odzes, gan šūpojās kā viļņi, ik mirkli mainīdamas savu veidu.

Kzammi gulēja, apsegušies ar briežu un vilku ādām ar vilnu uz iekšu. Līdzās bija izmētāti cirvji, rungas un metamie naži. Divi karavīri sargāja nometni. Viens sē­dēja uz sausu žagaru kaudzes, atspiedies uz iesma un uzmetis plecos kazas ādu; ugunskura atblāzma apgais­moja viņa seju, spalvām apaugušu līdz pašām acīm. Viņa ķermeni klāja bieza vilna kā muflonam, plakanais deguns ar apaļajām nāsīm tikko pacēlās pāri biezajām, izvērstajām lūpām. Garās rokas šķita pavisam nesamē­rīgas salīdzinājumā ar īsajām, līkajām kājām.

Otrs sargs staigāja šurpu turpu ap ugunskuru. Pa reizei viņš apstājās, lai ieklausītos un paostu svaigu vēja^ pūsmu, kas, sakarsušajiem tvaikiem nolaižoties uz leju, gūlās pāri līdzenumam. Karavīrs bija Nao augumā, tikai ar milzīgu galvu un asām, smailām vilka ausīm; mati uz galvas un bārda auga kumšķiem, atse­dzot dzeltenīgas ādas pleiskumus; lejāk par augstajām, izrieztajām krūtīm rēgojās plakans, iekritis vēders, stū­raini gurni un stilbi kā cirvja asmeņi. Kājas bija mazas, bet ar gariem pirkstiem. Viss viņa smagnējais, druk­nais ķermenis liecināja par milzīgu spēku, bet viņš ne­spētu paskriet tik ātri kā žiglie ulamri.