Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Mēness jau taisījās rietēt, kad ulamri sasniedza purvus; šeit viņi nokļuva uz pazīstama ceļa, pa kuru bija dzinuši pēdas kzammiem — tā bija šaura, līkumaina taka, toties droša, bez briesmām. Bez šaubīšanās viņi nogriezās uz tās: pa šo taciņu līdzās ar pūlēm varēja skriet labi ja divi cilvēki. Kzammiem, uzsākot kauju, vajadzētu doties lielās briesmās vai arī viņi būtu spiesti meklēt ceļu apkārt purviem. Bet pa to laiku ulamri viegli varētu aizsteigties viņiem priekšā. Sarkanā uguntiņa bija vēl vairāk sarāvusies, tā dila un dzisa acīm redzot.

Divējādu instinktu — dzīvnieka un cilvēka — vadīts, Nao saprata, ka viņam tagad ir pietiekami daudz laika, lai atdzīvinātu uguni. Ulamri apstājās. Jaunekļi uzmeklēja causu zāli un zarus. Nokaltušu niedru, nodzeltējušas zāles un kārklu zaru bija papilnam, bet tie bija mitri, savilguši. Tad viņi mēģināja salasīt pavisam smalkus zariņus.

Dziestošā oglīte mazliet atdzīvojās, kad vadonis uzpūta elpu. Vairākkārt zāļu stiebriņi uz mirkli iedegās ar vāju liesmiņu; drebošā uguntiņa tikko turējās zariņa galā, sarāvās aizvien mazāka un nomira, ūdens tvaiku uzvarēta. Tad Nao ienāca prātā izmēģināt šakāļa spalvu. Viņš izrāva dažas spalvu pinkas un mēģināja tajās ielaist uguni. Daži spalvu kušķīši iekvēlojās. Bailes un prieks smacēja ulamrus; tomēr katru reizi, par spīti visai piesardzībai, vārgā, drebošā uguntiņa nodzisa .. . Vairs nebija nekādu cerību! Pēdējā sarkanā ogles maliņa raucās aizvien mazāka; vispirms tā bija tik liela kā lapsene, pēc tam kā muša un beidzot kā tie sīkie kukainīši, kas lidinās virs purviem. Galu galā oglīte izplēnēja. Smagas, smeldzošas skumjas stindzināja ulamru dvēseli.

Pat šī vājā gaismiņa bija viņiem īsts dārgums. Augdama augumā, tā iegūtu spēku, kas baro pavardus nometnē, aizbiedē milzu lauvu, tīģeri un pelēko lāci, uzvar tumsu un rada visā ķermenī brīnišķīgu mieru. Ulamri varētu aiznest spožo uguni savai ciltij, un cilts atzītu viņu spēku. Bet tagad uguns, tikko atgūta, bija mirusi, un ulamriem no jauna vajadzēja spītēt zemes, ūdens un zvēru ļaunajiem nodomiem un vēlreiz stāties pretim pašam bīstamākajam ienaidniekam — cilvēkam.

3. nodaļa

LIELĀS UPES KRASTOS

Nao bija tālu aizsteidzies priekšā kzammiem. Vajāšana jau ilga astoņas dienas. Tā bija sīksta, pilna viltus. Kzammi vajāja ulamrus neprātīgā niknumā vai nu varbūt tāpēc, ka uzskatīja viņus par lielas cilts izlūkiem un baidījās par savu nākotni, vai varbūt arī tāpēc, ka nīda jebkuru svešinieku.Tomēr bēgļu izturība nebūt nebija mazāka par viņu ātrumu, viņi viegli varētu ik dienas aizsteigties ienaid­niekiem priekšā par pieciem sešiem tūkstošiem olekšu, bet Nao visu laiku neatlaidīgi prātoja, kā lai vēlreiz n'olaupa uguni. Katru nakti viņš ložņāja ap kzammu nometni, gulēja maz, bet arvien ciešā miegā.

Mezdams līkumus un apmānīdams vajātājus, Leo­parda dēls tomēr bija spiests nogriezties aizvien tālāk uz austrumiem un astotajā dienā no pakalna virsotnes ieraudzīja Lielo upi. Plūdi, lietus un vēji bija izvago­juši pakalnu, uz kura viņš stāvēja, ūdeņi izskalojuši tā nogāzēs dziļas gravas, plaisas atšķēlušas milzīgus bluķus, bet pakalns vēl joprojām stāvēja nesatrici­nāms, spītēdams skarbajiem dabas spēkiem.

Upe plūda visā savā varenībā, izlauzdama ceļu cauri granīta kalniem, cauri līdzenumam ar pļavām un me­žiem, uzņemot avotu, strautu un citu upju ūdeņus.

Ūdeņi upei krājās visur: pa kalnu aizām lejup slī­dēja šļūdoņi, no klinšu plaisām izlauzās salti avoti, kalnu strauti izskaloja granītus, smilšakmeņus un kaļķ­akmeņus, bet no padebešiem lejup gāzās lietus strūk­las, gruntsūdeņi steidzās atstāt savus pazemes mājok­ļus. Strauja, svaiga, putojoša tā plūda tur, kur to žņaudza klinšu krasti, bet līdzenumos pletās plašumā, sadzīdama ūdeņus ezeros un purvos un sazarodamās ap salām. Tā nikni rūca ūdenskritumos un skaļi rau­dāja krācēs un aizās. Pati dzīvības pilna — tā visur sēja neizsīkstošu dzīvību; karstajos un vēsajos apga­balos, auglīgajās sanesu augsnēs un nabadzīgajos, lie­sajos smiltājos — visur tā lika kuplot biezām vīģes koku, olīvkoku, pistāciju audzēm, ēnainiem priežu, ozolu, platānu, kastaņu, skābaržu un dižskābaržu me­žiem, valriekstu, ošu, bērzu un sudrabpapeļu birzīm, alkšņu un sēru vītolu biezokņiem.

Tās dzīlēs mudžēja milzums molusku kaļķa un perla­mutra čaulās, peldēja neskaitāms daudzums žiglu un gnusu zivju, ložņāja rāpuļi — lunkani kā niedres vai i.iupjām, cietām bruņām klāti.

Atkarībā no gadalaika tai pāri laidās dzērvju kāši; virs tās riņķoja zosis, pīles, prīkšķes, gārņi un tārtiņi; bezdelīgu, kaiju un strazdu bari šaudījās pār ūdeņiem; stārķu, gulbju, tilbīšu un griežu brēcieni saplūda ar udeņu šņākšanu. Kraukļi un ērgļi augstu mākoņos uz­glūnēja laupījumam. Smailos spārnus plivinādami, lidi­nājās vanagi; pāri augstajām klintīm lokus meta klijas; ūpji un pūces bez trokšņa šķēla tumsu ar saviem mīk­stajiem spārniem. Upes krastos staigāja hipopotami, šūpodamies kā kļavas stumbri; kārklu biezokņos zagšus lavījās caunas un ūdens žurkas ar galvu kā zaķim; skrēja biklie dambrieži un kazas, žiglo mežēzeļu un zirgu bari; klaiņoja mamutu, sumbru un bizoņu pulki. Tumšais degunradzis bradāja dūņainajos līčos. Mežakuilis lauza vecos vītolus; smagnēji čāpoja miermīlīgais un tomēr draudīgais alu lācis; mežos siroja izsalkušie lūši, panteri un leopardi; pelēkie lāči, tīģeri un lauvas plosīja vēl gluži siltu laupījumu; riebīga smaka lieci­nāja, ka tuvumā slēpjas šakāļi un hiēnas; vilku un suņu bari ar viltu un pacietību medīja ievainotus vai notrenktus, pārgurušus dzīvniekus. Visapkārt mudžēja milzum daudz zaķu, peļu, murkšķu, varžu, krupju, ķir­zaku, odžu un zalkšu, tārpu un kāpuru, sienāžu, skudru, bišu, kameņu, mušu, sirseņu, tauriņu, spīgainīšu, cir­ceņu un maijvaboļu. . . Straujajās krācēs ūdeņi rāva sev līdzi koku stumbrus, beigtus dzīvniekus, nobirušas lapas, siekstas un zarus.

Nao patika upes draudīgie viļņi.

Viņš ilgi un tīksmīgi noraudzījās tās nerimstošajā plūdumā. Vēroja, kā slaidās, vijīgās plūsmas, brīžam pelēcīgas, brīžam zaļganas, skalojās gar salām, laizīja krastus, meta lokus, veidodamas duļķainas vērpatas. Ūdens, tāpat kā uguns, ulamriem šķita kā dzīva būtne, ūdens, tāpat kā uguns, gan dilst un krītas, gan pieņe­mas spēkā, rodas no nekā, veļas pāri pasaulei, aprij zvērus un cilvēkus, gāžas no debesīm un veldzē zemi, nepiekusis bez mitas grauž klintis, rauj sev līdzi akme­ņus, smiltis un mālu; neviens augs, neviens dzīvnieks nevar dzīvot bez ūdens; ūdens rūc, svilpj un vaid, smejas, raud un dzied, izlodā pa spraudziņām, kur ne- izlīstu pats mazākais kukainītis, un iespraucas pat dziļi apakš zemes. Ūdens ir spēcīgāks par mamutu un pla­šāks par mežu. Ūdens guļ purvā, atpūšas ezerā un āt­riem soļiem soļo pa upes gultni; tas joņo pa krācēm un lec kā tīģeris ūdenskritumos.

Tā domāja Nao, noraudzīdamies nerimstošajos upes viļņos.

Ulamriem vajadzēja meklēt patvērumu naktsguļai. Salas ir labs aizsargs pret zvēriem, bet visai nedrošs pret cilvēkiem, jo neļauj brīvi pārvietoties, un tur nav ko domāt par uguns nolaupīšanu. Nao nosprieda labāk palikt krastā. Viņi apmetās uz kādas augstas slā­nekļu klints. Klints sienas bija stāvas, bet virsotnē uz līdzena laukumiņa vietas pietika desmit cilvēkiem.