Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

— Tas ir labi! — Nao teica. — Nao un viņa jaunie karavīri dosies pie kzammiem un cīnīsies visu nakti, lai iegūtu uguni!

Nams un Gavs pietrūkās kājās un sekoja savam pa­vēlniekam. Šoreiz uz tumsu nebija ko cerēt. Otrpus Lielās upes lēca pilns mēness. Tas cēlās pār salām, slaido papeļu melno siluetu izrobots, gan nogrimdams upes viļņos, kur tā drebošais atspulgs izskatījās pēc mirdzoša vasaras mākoņa, gan līzdams pa zemi kā vara sarkans pitons, gan izstiepdamies kā gulbja kakls, gan izplezdams savu zvīņaino plīvuru no viena krasta līdz otram.

Ulamri soļoja ātri, izraudzīdami ar biezu, garu zāli apaugušas vietas. Bet, jo tuvāk viņi nāca kzammu ap­metnei, jo gausāki kļuva viņu soļi. Viņi tagad gāja zināmā atstatumā cits no cita, lai varētu pārskatīt pla­šāku apgabalu un neuzdurtos kzammu slēpņiem. Tā­lumā, aiz kārklu biezokņiem, ieplaiksnījās liesma, mē­ness gaismā kļuvusi pavisam bāla.

Kzammi gulēja. Trīs sargi piemeta zarus ugunskuram un apsargāja gulētājus. Ulamri, paslēpušies garajā zālē, ar skaudību raudzījās uz uguni.

Ak, kaut viņi varētu nolaupīt jel vienu dzirkstelīti! Viņi bija salauzuši smalkus, sausus zariņus. Uguns vairs nenomirs viņu rokās, uguns dzīvos, kamēr viņi to ieliks mizas sprostā, ko no iekšpuses izklās ar plaka­niem akmeņiem. Bet kā lai tiek līdz ugunskuram? Kā lai novērš kzammu uzmanību? Kopš tās nakts, kad Leo­parda dēls bija ielauzies cilvēkēdāju apmetnē, viņi bija kļuvuši ārkārtīgi piesardzīgi.

Vadonis teica:

— Nao paslēpsies upes krastā, bet Nams un Gavs staigās ap cilvēkēdāju nometni, gan paslēpdamies, gan no jauna izlīzdami no zāles un krūmiem. Tiklīdz ienaidnieks metīsies viņiem virsū, viņi bēgs, bet ne­skries pārāk ātri. Vajag aizvilināt ienaidniekus tālāk no uguns. Nams un Gavs ir drošsirdīgi karavīri, viņi nebēgs pārāk ātri. Viņi aizvilinās kzammus līdz sarka­najai klintij. Ja Nao vēl tur nebūs, viņi aizzagsies ga­rām mamutiem uz Lielās upes krastu. Nao atradīs Nama un Gava pēdas.

Jaunie karavīri vilcinājās: viņiem bija baisi šķirties no Nao, palikt vieniem, aci pret aci ar briesmīgajiem kzammiem; tomēr, pakļaudamies viņa gribai, viņi sāka līst pa zāli, kamēr Leoparda dēls devās uz krasta pusi. Pagāja labs laiks. Nams uz mirkli paslējās no zāles un no jauna paslēpās, un to pašu darīja arī Gavs. Sargi sacēla trauksmi; kzammi pamodās un, griezīgi klieg­dami, saskrēja barā ap savu vadoni. Tas bija neliela auguma karavīrs, plecīgs kā alu lācis. Viņš divas reizes pavicināja rungu, piesmakušā balsī izkliedza kādus vārdus un deva zīmi.

Kzammi, sadalījušies sešās grupās, izklīda, izveido­dami pusloku. Pilns šaubu un nemiera, Nao noraudzī­jās, kā viņi aiziet aizvien tālāk; pēc tam viņu pārņēma tikai viena vienīga neatlaidīga doma — nolaupīt uguni!

Ugunskuru sargāja četri paši spēcīgākie karavīri. Se­višķi viens likās briesmīgs. Tāds pats plecīgs kā kzammu vadonis, tikai vēl lielāka auguma. Prāvā runga liecināja par viņa milzīgo spēku. Uguns gaismā Nao skaidri redzēja viņa spēcīgos žokļus, acis spalvaino uz­acu tumšajos ielokos, īsās, resnās, līkās kājas. Pārējie trīs gan nelikās tik drukni, bet tāpat muskuļainiem vidukļiem un garām, spēcīgām rokām.

Nao bija izvēlējies izdevīgu vietu: viegls vējš pūta pretim, nesdams projām viņa smaku. Pa savannu klai­ņoja smirdošie šakāļi, bez tam Nao bija paņēmis līdzi ari vienu šakāļa ādu. Tā, rīkojoties piesardzīgi, viņam izdevās pienākt pie uguns sešdesmit olekšu attālumā. Te viņš apstājās, gaidīdams izdevīgu mirkli uzbruku­mam. Mēness paslēpās aiz papelēm. Nao izslējās un izkliedza savu kaujas saucienu.

Kzammi pārbijās, viņa pēkšņās parādīšanās pārsteigti. Tomēr cilvēkēdāju apmulsums nevilkās ilgi, pēc mirkļa viņi atguvās un kliegdami tvēra ieročus: cits akmens cirvi, cits rungu, cits metamo nazi.

Nao sauca:

— Leoparda dēls ir nācis pāri līdzenumam, mežiem, kalniem un upēm, tāpēc ka viņa cilts ir palikusi bez uguns … Ja kzammi atļaus viņam paņemt dažas paga­les, viņš aizies necīnījies.

Kzammi šos svešā valodā teiktos vārdus saprata tik­pat maz kā vilku gaudošanu. Ieraudzījuši, ka Nao ir viens pats, viņi nolēma to nogalināt. Nao atkāpās, ce­rēdams, ka kzammi uzbruks viņam pa vienam un viņš varēs aizvilināt tos tālāk no uguns, bet tie metās ulam- ram virsū visi uzreiz.

Pats garākais, pieskrējis tuvāk, svieda savu nazi ar krama smaili galā; to viņš meta ar lielu spēku un veiklību. Nazis, mazliet aizķēris Nao plecu, ietriecās zemē. Ulamrs, vēlēdamies pataupīt savus paša ieročus, pacēla pretinieka nazi un savukārt svieda to kzam­miem. Svilpdams apmetis gaisā loku, ierocis iedūrās vienam cilvēkēdājam rīklē, tas sagrīļojās un pakrita. Viņa biedri, iegaudodamies kā suņi, savīcināja šķēpus, Nao tikko paguva nomesties pie zemes, lai izvairītos no šķēpu smailēm. Cilvēkēdāji, domādami, ka uzvarē­juši, skrēja tuvāk, lai nobeigtu viņu. Bet Nao jau atkal bija uzlēcis kājās, gatavs dot pretsparu. Viens no kzam­miem, ievainots vēderā, vairs nedzinās pakaļ, divi citi joprojām uzbruka. Asinis sāka plūst no Nao gurna, bet, juzdams, ka ievainojums nav bīstams, viņš sāka riņķot ap saviem ienaidniekiem, jo vairs nebaidījās, ka viņi to varētu ielenkt. Viņš gan skrēja projām, gan no jauna tuvojās, tā, lai drīzāk nonāktu starp ugunskuru un ienaidniekiem.

— Nao ir žiglāks par kzammiem! — viņš kliedza.

— Viņš paņems uguni! Kzammi jau pazaudējuši divus karavīrus!

Vēl viens lēciens, un viņš jau pastiepa roku, lai pa­ķertu kādu degošu pagali, kad pēkšņi ar šausmām ieraudzīja, ka uguns gandrīz pavisam izdzisusi. Nao ap­skrēja apkārt ugunskuram, cerēdams atrast kaut vienu nenodegušu zaru, bet visa meklēšana bija veltīga. Un kzammi nāca atkal virsū! Nao metās bēgt, bet aizķērās aiz celma un paklupa. Ienaidnieks aizšķērsoja Nao ceļu, atspiežot viņu pie paša ugunskura. Nao atlika viena iz­eja: pārlēkt pāri kvēlojošām oglēm un pazust krūmos, bet doma par to, ka jāatgriežas pie savējiem bez uguns, uzvarētam, atturēja viņu. Pacēlis reizē savu cirvi un rungu, viņš pieņēma kauju.

5. nodaļa KAUJA PAR UGUNI

Abi kzammi joprojām nāca virsū Nao. Stiprākais no viņiem savīcināja savu pēdējo nazi un svieda, būdams gandrīz jau pavisam klāt. Nao ar cirvja vēzienu nazi atsita, un salūzušais ierocis iekrita ugunskurā. Tai pašā brīdī gaisā sāka virpuļot trīs rungas.

Nao ar rungu atsita ienaidnieka uzmākšanos. Viens no kzammiem sagrīļojās. To pamanījis, Nao uzklupa viņam un ar spēcīgu triecienu pārsita galvaskausu. To­mēr arī ulamrs pats tika ievainots: rungas zars pār­plēsa viņam kreiso plecu. Smagi elsdams, viņš atsprāga atpakaļ un, pacēlis rungu, apstājās nogaidīdams. Kaut arī bija atlicis viens vienīgs pretinieks, tomēr šis brīdis bija bīstams, jo Nao kreisā roka vairs tikai vāji klau­sīja, turpretim kzamms bija spēka pilns un apbruņots ar rungu un cirvi. Tas bija slaida auguma karavīrs, plecīgs, ar garām rokām, spēcīgs kā sumbrs.

Pirms izšķirošā uzbrukuma cilvēkēdājs drūmi nopē­tīja ulamru; pārliecināts, ka drošāk būs zvelt ar abām rokām, viņš paturēja sev tikai rungu un metās virsū ienaidniekam.

Gandrīz vienādi smagās cietās ozola rungas triecās viena pret otru. Kzamma sitiens bija stiprāks, jo Nao nevarēja kustināt kreiso roku. Tomēr Leoparda dēls bija veikli atsitis uzbrukumu ar ieslīpu rungas trie­cienu. Kad kzamms otru reizi nolaida savu briesmīgo ieroci, tas trāpīja tukšu vietu: Nao bija pacirties sānis. Trešo reizi sita pats Nao, mēģinādams iezvelt ienaidnie­kam pa galvu, bet tas paspēja laikus aizsargāties, un rungas no jauna krustojās. Kzamms atlēca atpakaļ un satrakots zvēla ar neprātīgu spēku; trieciens tikko ne- izsita ieroci Nao no rokas, un, pirms viņš paguva at­tapties, kzamms iesita viņam taisni pa galvu. Nao pa­krita — zeme, koki, uguns — viss sāka griezties riņķī. Tomēr arī šajā šausmīgajā mirklī viņš nezaudēja drosmi, kāds spēks saspringa viņa būtes dziļumos, viņš pielēca kājās un, pirms ienaidnieks bija saņēmies, zvēla kzammam ar rungu. Nobrakšķēja kauli, un kzamms no­gāzās pie zemes beigts.